Jaundžeikara noslēpumi

Vai bijis tieši tā, vai ar niansēm, taču šāda versija atbilst Jaundžeikara un viņa vecāko biedru izpratnei, ka, pirmkārt, informācija ir vara, otrkārt — vara ir tās turētāju īpašums, treškārt — likums ir tikai līdzeklis varas izmantošanai savās privātajās interesēs.

Varas skurbuļa apmātie

Visvērienīgāk šie, ja tā var teikt, politikas principi izpaudās 9.Saeimas laikā, kad oligarhiem gandrīz nedalīti piederēja vara — Saeimā un valdībā nomācoši dominēja Šķēles «oranžie», Lemberga «zaļie zemnieki» un Šlesera «mācītāji». Bet viņu principu kulminācija (un, kā vēlāk izrādījās, viņu varas norieta sākums) bija tā dēvētie drošības iestāžu likumu grozījumi 2007.gadā jeb mēģinājums reizi par visām reizēm pārņemt varu pilnībā, pakļaujot sev arī drošības un izmeklēšanas iestādes.

«Vienreiz ir jābūt pateiktam, kas un ko kontrolē,» paziņoja tolaik Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs un arī Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas loceklis Jaundžeikars, kas bija viens no galvenajiem šīs oligarhu specoperācijas izpildītājiem.

Drošības dienestu privatizācija neizdevās — pret to nostājās Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, Latvijas sabiedrība un mūsu sabiedrotie NATO. Bet attieksmi pret varu Jaundžeikars parādīja arī mazākās lietās, piemēram, nodēvēdams par «provokāciju» sava dēla aizturēšanu, kurš bija sēdies pie stūres narkotiku reibumā, par ko tiesa beigu galā piesprieda viņam sodu, un prasīdams izmeklēt, kas un kāpēc to darījis. (Ceļu policists tiešām saņēma sodu, un tagad šķiet ironiski, ka — par ierobežotas piekļuves informācijas izpaušanu trešajai personai.)

Jaundžeikars ir nevainojams varas savtīga izmantotāja psiholoģiskā tipa paraugs Un ideāls valsts varas privatizētāju izsūtāmais — jo varas kloķus paraustīt vienubrīd tikušais piensaimnieks acīmredzami nesaprot, ka ir tikai izpildītājs, un patiesi jūtas kā viens no šīs pasaules varenajiem. Tāpēc nav jābrīnās, ka no visiem «trekno gadu» kliķes rumpīšiem tik smagi un, kā izskatās, prasti iekritis tieši viņš.

Ja arī ne tik prastas, tomēr nopietnas nepatikšanas draud arī citiem pirmītējiem dzīves saimniekiem. Un būtu naivi cerēt, ka «trekno gadu» valdnieki samierināsies ar varas zaudēšanu, kas dažam labam no viņiem var nozīmēt arī brīvības zaudēšanu. Pretī tiks likta, protams, nauda. Un, nav šaubu, runa ir par ļoti lielu naudu, ja, piemēram, pat notiesātā bijušā muitnieka Vladimira Vaškeviča intereses nu pārstāv lobisti no ASV, kuru prasītie honorāri parasti mērāmi simtos vai pat tūkstošos par vienu stundu.

Ko var par naudu?

Pagaidām gan par viņu aktivitātēm Latvijā zināmais drīzāk liek brīnīties, vai šie ļaudis iedomājas, ka ieradušies Krievijā vai kādā Vidusāzijas hanistē, ja aizstāvību savam notiesātajam klientam meklē parlamentā. Lobistu firmas Shomon Inc. īpašnieks ar komandu otrdien bija ieradies pie Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētāja Aināra Latkovska, lai iestāstītu, ka KNAB esot korumpēta iestāde un pārkāpjot Vaškeviča cilvēktiesības. Atsaucību nav guvuši, tieši otrādi, Latkovskis publiski pauž sašutumu par «nelietīgu spiedienu» uz Latviju.

Taču, pirmkārt, Latkovskis diezin vai ir vienīgais, pie kura meklēta atsaucība. Pagaidām nezinām, kur vēl bijuši un ar ko runājuši Vaškeviča pārstāvji (kaut gan viņa advokātam Aloizam Vaznim nekas neesot par viņiem zināms, ASV vēstniecības rīcībā ir informācija par Vaškeviča sadarbību ar šiem lobistiem, trešdien TV3 apliecināja vēstniecības pārstāve). Nezinām, vai citiem viņu argumenti šķituši tikpat nelietīgi.

Otrkārt, Šomona sarunas ar Saeimas amatpersonām droši vien nav vienīgais, par ko maksā Vaškevičs vai kādi citi — šie lobisti jau otrdien Latkovskim mēģināja pamatot savas sūdzības par KNAB ar tulkotiem fragmentiem no Lato Lapsas jaunākās grāmatas, kuru autors prezentēja tikai trešdien.

Treškārt, Vaškevičs nav vienīgais un nav arī naudīgākais no konfliktā ar likumu nonākušajiem trekno laiku darboņiem, ja arī kopā ar sievu Ināru Vilkasti varbūt ir turīgāks par Jaundžeikaru. Vismaz Šlesers arī nupat varētu justies neomulīgi, ja nule publicētās viņa kriminālās sarunas Rīdzenes apartamentos ir autentiskas. Triju oligarhu apvienotos resursus arvien nevajadzētu novērtēt par zemu.

Taču nevajadzētu arī pārvērtēt viņu naudas iespējas un novērtēt par zemu tiesībsargātāju spēku. Oligarhiem neizdevās privatizēt tiesiskumu pat tad, kad viņiem it kā piederēja gan likumdevēja, gan izpildvara, un naudas arī nebija mazāk. Vaškeviča notiesāšana un Jaundžeikara aizturēšana laikam gan nebūs pēdējie politbiznesa korporācijas zaudējumi.