Ilze Zariņa: deja ir nepieciešama katram cilvēkam! (49)

Grūtākās dzīves izvēle – risks, kas atmaksājās

Tavs dzīves sapnis bija kļūt par ievērojamu advokāti. Tagad sabiedrība tevi pazīst kā profesionālu dejotāju un prasmīgu horeogrāfi. Kas notika tavā dzīvē, kad advokātes portfelis tika nomainīts pret deju kurpēm?

Tiesa, mans ilgi lolotais dzīves sapnis vairāku gadu garumā bija kļūt par advokāti. Iespējams, tāpēc, ka arī mans tēvs strādāja šajā amatā. Es arī apzinīgi gāju uz šo mērķi – cītīgi studēju un drīz vien jau guvu pieredzi konkrētā darbā. Viss jau virzījās šajā virzienā, bet tad manā dzīvē notika tāds kā lūziens – man bija veselības problēmas... Biju arī tobrīd izlēmusi, ka vēlos trešo bērniņu, kuru 33 gados arī dzemdēju. Šis bērns man dzīvē ienesa jaunradi, mākslu un milzu enerģiju.

Es uz pasauli sāku skatīties citādāk. Es sāku sevī izvērtēt, vai mana karjera ir patiesi tas, ko vēlos, kam esmu gatava?

Tad tavā dzīvē ienāca dejas?

Pēc dzemdībām, lai atgūtu formu, es iepazinu jogas filozofiju un kustību mākslu, man bija brīnišķīga skolotāja, kura  pārzināja indiešu dejas. Viss sākās ar tām. Tomēr mana skolotāja pārzināja arī vēderdejas un nedaudz arī flamenko. Man tas viss nāca pāri kā negaidīts un tajā pašā laikā jau sen gaidīts vilnis, kuram es ļāvos...

Jā, es turpināju šos trīs deju stilus apgūt un pilnveidot. Paralēli sāku aicināt cilvēkus pie sevis, lai varu attīstīties, nostiprināt pieredzi. Temps bija nenormāls, jo vajadzēja gan mācīties pašai, gan mācīt citus. Zini, es neesmu pedagoģe, esmu juriste – un tas nebija viegli. Esmu menedžere pēc būtības, bet mācīties mācīt ir kas pavisam cits. Mācīt citus patiesībā es vēl mācos, jo tā ir tāda īpatnēja lieta... Bet es riskēju un atvēru savu deju studiju “Alegria”, kas tagad veiksmīgi darbojas jau desmito gadu! Tajā pašā laikā man bija jāpieņem grūtākā manas dzīves izvēle – atteikties no iepriekšējiem mērķiem – advokātes karjeras! Dejas uzvarēja šajā cīņā!

Negatīvais CV, kas palīdzēja, un latviešu vēsuma izkausēšana

Kā vispār latvieši, kas tomēr ir diezgan vēsi un atturīgi, uztvēra šo ideju – eksotisko deju apguvi? Studijai bija atsaucība uzreiz?

Mana priekšvēsture nesa sev līdzi arī t.s. negatīvo CV. Es biju tolaik ļoti populāra žurnālista sieva. Presē viss tika atspoguļots, ka viņš viens pats audzina bērnus. Tad nu visi gribēja redzēt, kāda tad ir šī sieviete, kura pametusi ģimeni... Patiesībā, kā vēlāk atzina daļa audzēkņu, viņas nāca uz dejām, lai aplūkotu mani. Bet tagad mani tas vairs nesāpina, jo toreiz tas palīdzēja – daudzas palika un mācījās dejot! Daudz man palīdzēja arī prese, kas daudz rakstīja par šo jauno eksotisko deju vilni Latvijā. Nāca draugi, kolēģi mācīties... Arī studenti. Lēnām iegriezās šis ritenis. Atceros mūsu pirmo atskaites koncertu jau pēc nepilna mācību gada AVE SOL, kur stāvēja klavieres, svētbilde aiz muguras, bet mēs dejojām vēderdejas. Arī Vija Vētra bija mūsu koncerta apmeklētāja. Attīstība bija nenormāli ātra. Tikai tagad jūtu nogurumu no tā, ko darīju toreiz.

 Vai nožēlo?

Nē, ne mirkli! Protams, uznāk čīkstēšanas brīži, kad paskaties apkārt uz ekonomisko situāciju, aizvien biežāk pavadi draugus uz ārzemēm... Tu domā - cik ilgi vēl? Bet tad es metos dejā, kas mani no jauna uzlādē un dod spēku, milzu enerģiju! Deja šo pesimismu un negatīvismu likvidē, un tu atkal smaidi!

 Ja atgriežamies pie latviešiem un eksotiskajām dejām...

Laikam jau latvietim ir jāsalauž savs fiziskais stīvums, kas patiesībā daudz nāk no prāta. Mēs jau vienmēr kā tauta esam bijuši diezgan lieli burta kalpi – kā teiksi, tā darīšu! Ja es dejotāju nolieku taisni, viņš perfekti dejos tikai taisni... Mums grūti ir improvizēt. Tas aukstums ir jāizkausē, jāielaiž iekšā šī dzīvā uguns!

Mums tās nekaunības pietrūkst! Tomēr no otras puses mēs lieliski protam pielāgoties, tas nozīmē, ka neatlaidīgi varam iemācīties jebko!

Katram cilvēkam ir sava deja!

Lai gan pārzini visas dejas, flamenko kurpes tomēr tev visērtākās...

Jā, jau bērnībā, atceros, tiklīdz izdzirdēju spāņu vai čigānu ritmus, man gaisā sacēlās spalvas, kuras tobrīd man nemaz vēl neauga. Diemžēl Latvijā nebija iespējas nekur šādas dejas apgūt, tāpēc nācās vien savu enerģiju izlikt tautas dejās un aerobikā. Jā, flamenko man ir viskaislīgākais enerģijas kultivēšanas veids. Sevis apzināšanas.

Kāda ir tava dejas definīcija?

Deja, tāpat kā jebkura māksla, dziesma, ir enerģijas kopums, kas rāda un rada dzīves identitāti un visumu sevī. Nevis dejā ir enerģija, bet pati deja ir enerģija – seksuālā, radošā... Piemēram, ja skaties uz divām gleznām, izjūti, ka viena tevi pievelk, tu lasi to enerģiju, bet cita tevi pat atgrūž. Tāpat ir dejā, kad skaties uz dejotājiem. Dejotāji ir kā akumulatori, kas informācijas lauku uzsūc, laiž caur savu ķermeni un nodod skatītājam. Un tas ir dievišķs talants!

Vai deja ir arī sava veida meditācija?

Meditācija ir arī enerģija. Tāpat kā deja. Tomēr tā atšķiras, piemēram, flamenko tu koncentrējies uz emocijām, domām un tā vairs neskaitās meditācija, bet indiešu dejā meditācija viennozīmīgi mājo. Pavērojiet, kā šie dejotāji, izpildot kustības, kas prasa milzu enerģiju, nenogurst... Tas ir apbrīnojami!

Vai vari teikt, ka katram cilvēkam ir sava deja?

Jā, un tā ir jāatrod pašam. Ja runājam par sievietēm, viņām visvairāk ir nepieciešams dejot, jo viņas ir aktīvākas nekā vīrieši un arīdzan seksuālākas. Dejā šo enerģiju var rast un realizēt. Protams, ir dažādi iemesli, kāpēc cilvēks nāk dejot. Ne vienmēr tas ir tikai sevis harmonizēšanai. Daudzas sievietes nāk pašapliecināties, sev pierādīt, ka varēs šo deju iemācītes. Citas nāk slepeni, lai iepriecinātu savu draugu, vīru...

Ir arī sievietes, kuras tic deju dziedniecībai un, piemēram, vēderdejas nāk apgūt, lai ātrāk tiktu pie bērniņa...

Un tas notiek, sieviete tiek pie bērna?

Ne vienmēr. Bet manā pieredzē ir gadījumi. Es nevaru apsolīt, ka tas realizēsies, jo pamatā jau bieži problēma ir arī galvā.

Flamenko nāk vāji cilvēki, kas to paši neapzinās. Lai kļūtu spēcīgāki. Otri ir tieši spēcīgie, lai atstrādātu savu agresivitāti. Īpatnēji, bet tādi “remdenie” nenāk uz flamenko... Indiešus mācīties nāk zaļā dzīvesveida piekritēji, kas interesējas par Austrumu lietām, kam tas viss ir tuvs. Šī dzīves filozofija, kas nepieļauj, lai garīgā latiņa būtu zemāka. Vēderdejas atkal vislabāk padodas vieglprātīgāka rakstura meitenēm, jo deja prasa laiskumu un nekaunību. Čigāni atkal patīk visiem, bet tos ir ļoti grūti mācīt – vai nu tu esi čigāns vai neesi!

Nosauc trīs lietas, kuras dejojot esi sapratusi no jauna!

1. Nekas nav neiespējams – arī lācis var sākt dejot!

2. Deja maina cilvēka raksturu, tā harmonizē!

3. Deja ārstē!

Ilzes ieteikums sievietēm, kuras vēl nav izlēmušas, tomēr iekšēji kāro paraudzīties deju pasaulē:

Ja gribi, tev ir jāiet – vismaz jāmēģina! Man arī bija bailes, pateikšu godīgi - patiesībā esmu visai bikla... Bet es riskēju. Galvenais, kas jāatceras, - deja prasa godīgumu no tevis, tur nevarēsi sameloties, jo tu topi par enerģijas nesēju citiem! Ja pie tevis šī doma pamēģināt ir atnākusi, nepalaid to garām – pievieno šķipsniņu gribas un drosmes un mēģini! Un, ja nogāzīs kāds tevi no kājām, celies un ej!

JA ARĪ ESI NOLĒMUSI PAMĒĢINĀT, ŠIS IR ĪSTAIS LAIKS, JO DEJU SKOLA "ALEGRIA" ŠOBRĪD UZŅEM JAUNOS AUDZĒKŅUS! VAIRĀK SKATIES www.alegria.lv