Šis jautājums arvien biežāk tiek uzdots mikroviļņu krāsns kontekstā. Iekārta, kas daudzu mājās ātri vien izcīnīja stabilu vietu, nu bieži vien tiek mesta mēslainē, jo, redz, esot kaitīga.
Kaitīgs vai labs? (10)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Mikroviļņu krāsns uzvaras gājiens sākās brīdī, kad 1864. gadā Džeims Klers Maksvels atklāja tādu parādību kā elektromagnētiskie viļņi. Taču ideja izmantot tos virtuves krāsnī radās nejaušības dēļ. Kādudien Pērsijs Spensers, kurš strādāja ar radariem domātiem magnetroniem, ievēroja, ka kabatā esošais šokolādes batoniņš sācis kust, un tas notika mikroviļņu ietekmē. Nu viņam āķis bija lūpā. Izgatavojis īpašu ierīci, Spensers ķērās pie sava pirmā produkta - popkorna - pagatavošanas ar mikroviļņiem. Tam sekoja olas pagatavošana, kas gan ar iespaidīgu skatu pārsprāga un pa daļām ielidoja izgudrotāja sejā. Taču sistēma viņam jau bija skaidra, tāpēc ar drošu sirdi viņš izgatavoja pirmo mikroviļņu krāsns priekšgājēju. Par pamatelementu tika izmantota metāla kaste, kurā radīja spēcīgu elektromagnētisko lauku. Kad tajā ielika pārtiku un iedarbināja mikroviļņus, produkta temperatūra sāka pakāpeniski paaugstināties.
1945. gada 8. oktobrī ASV tika patentēta Spensera iekārta, un kādā Bostonas restorānā eksperimentālā kārtā tika uzlikta krāsns, kas sildīja pārtiku, izmantojot mikroviļņus. 1947. gadā tika izgatavota pirmā oficiālā mikroviļņu krāsns, un maisam gals bija vaļā. Tiesa, pirmais modelis bija pārāk iespaidīgs parastam patērētājam - krāsns bija 1,8 metrus augsta, svēra 340 kilogramus un izmaksāja ap 5000 dolāru. Tā patērēja trīs kilovatus, kas ir trīs reizes vairāk nekā mūsdienu iekārtas, savukārt dzesēta tika ar ūdeni. Kā jau bija gaidīts, debijas prece lielu atsaucību neguva, turklāt šim mēģinājumam sekoja vēl vairākas neveiksmīgas mikroviļņu krāsns versijas. Taču pilnā loze izrādījās 1967. gadā izgatavotais Radarange modelis, kurš maksāja salīdzinoši maz - 495 dolārus - un bija atbilstoša izmēra jebkurai mājsaimniecībai. Tagad gandrīz 90 procentu amerikāņu virtuvēs ir vismaz viena mikroviļņu krāsns, kļūstot par lielāko noieta tirgu ražotājiem. Tikmēr eiropieši, kuri parasti vairāk draudzējas ar veselo saprātu, izvēloties jaunas preces, seko līdzi arī to ietekmei uz organismu un veselību, tāpēc kļuvuši arvien piesardzīgāki pret mikroviļņu izmantošanu virtuvē. Kā viens no šāda tipa krāsns trūkumiem tiek minēts milzīgais karstums, kādu sasniedz produkts. Te vairs nav runa par 100 grādu atzīmi, bet gan gandrīz divreiz augstāku temperatūru, kas var radīt spēcīgus apdegumus. Turklāt pārtika uzsilst nevienmērīgi, radot maldīgu priekšstatu par patieso temperatūru. Tāpat zinātnieki pierādījuši, ka mikroviļņu sildīts ēdiens zaudē 77 procentus vērtīgo uzturvielu. Taču nenoliedzami lielākas šausmas par apdegumu čūlām vai nepilnvērtīgu pārtiku sabiedrībā radīja ziņas, ka, regulāri lietojot mikroviļņu krāsnī sildītu pārtiku, tiek paaugstināts risks saslimt ar vēzi. Jā, šāda tipa ierīces ir saistītas ar radiāciju, taču tā ir tik minimāla, ka nav saistāma ar onkoloģiskām saslimšanām.
Accenta dizaineri uzsver, ka, arī apzinoties visus šos trūkumus, mikroviļņu krāsns uzvaras gājiens tā arī nav beidzies. Mēs vienkārši dzīvojam pārāk lielā skrējienā, lai atteiktos no ierīces, kas pāris minūšu laikā no pusfabrikāta pagatavo maltīti.
Materiāls izmantots no nra.lv