Tautas un mīlestības dzeja

Ārste dzejniece

Dzejniece, tulkotāja, ārste Ārija Elksne (dzim. Ārija Grietiņa, prec. Demidova, vēlāk Fišere) dzimusi 1928. gada 7. februārī Rīgā. Vēstulē Ilgonim Bērsonam (10.05.1975.) Ārija Elksne emocionāli norādīja, ka «visi biogrāfi mani nepareizi iztaisa par rīdzinieci», un literatūrkritiķim lūdza izlabot šo neprecizitāti, jo Krustpili uzskatīja par savu dzimto pilsētu, kurā pavadīts bērnības laiks un skolas gadi. Izņēmums ir laika posms no 1935. līdz 1939. gadam, kad Grietiņu ģimene dzīvoja Cēsīs. Dzejnieces māte algotu darbu nav strādājusi, bet tēvs Jānis Grietiņš bijis latviešu strēlnieks un dienējis Latvijas armijā kā pulka orķestra mūziķis.

Skolas gaitas Ā. Grietiņa sākusi 1935. gadā Cēsu 1. pamatskolā, mācības turpināja Krustpils pamatskolā, tad Jēkabpils ģimnāzijas humanitārajā klasē, kuru beidza ar sudraba medaļu 1947. gadā. Tā paša gada rudenī iestājās Rīgas Medicīnas institūtā, ko absolvēja 1953. gadā, taču alkas mācīties jauno ārsti mudināja turpināt studijas PMI bioloģijas katedras aspirantūrā un specializēties embrioloģijas nozarē.

Jaunā ārste darba gaitas sāka Ķemeru 1. sanatorijā, kur iepazinās ar pirmo vīru un meitas Ievas (1952, prec. Bērziņa, arhitekte) tēvu inženieri Alekseju Demidovu. Tomēr laulība nebija veiksmīga un tika šķirta. Sanatorijā nereti atpūtās radošā inteliģence, to vidū arī Elīna Zālīte, ar kuru Ā. Grietiņai izveidojās ļoti draudzīgas attiecības. Tieši E. Zālīte topošo dzejnieci iepazīstināja ar Jūliju Vanagu, kurš pamanīja ārstē lielu dzejnieces talantu, kā arī palīdzēja izvēlēties pseidonīmu «Elksne». Literatūras pasaulē Ā. Elksne debitēja kā dramaturģe — 1956. gadā ar viencēlienu «Pārsteigums», taču viņas talants visspilgtāk izpaudās dzejā, kurai palika uzticīga visu mūžu.

No 1956. līdz 1965. gadam Ā. Elksne strādāja par pasniedzēju RMI bioloģijas katedrā, taču, kā raksta Lija Brīdaka: «Daudz rakstīja un, būdama pienākuma un atbildības cilvēks, nespēdama šo esības daļu savienot ar darbu Medicīnas institūtā, izšķīrās palikt tikai dzejniece, tulkotāja.»

Dzīvot mīlestībai

Ā. Elksnes dzejas rindās lasāms: « — es visu mūžu esmu mīlējusi». Dzejniece vienmēr tiekusies pēc mīlestības, un liktenīgajā 1966. gada jūlijā Ā. Elksne tika iekļauta radošās saimes delegācijā, kas devās uz kultūras dienām Kabardijā. Delegācijas sastāvā bija arī talantīgais, tautas mīlētais vadošais Operas un baleta solists tenors, LPSR Tautas skatuves mākslinieks Miķelis Fišers (1915–1984). Abu sastapšanās pārauga mīlestībā un ģimeniskajās saitēs. Ā. Elksnei sākās viens no laimīgākajiem dzīves posmiem. Māra Misiņa raksta: «Īsti dzīvot viņa spēja vienīgi mīlestībā. Mīlestība radīja Āriju Elksni — dzejnieci.» 1970. gadā visu gaidīts un ļoti mīlēts piedzima dēls Miķelis Fišers (mākslinieka pašreizējās darbības jomas: glezniecība, instalācija, vides māksla).

Skaisti tika iekopta māja Baltezerā. Dzejniece ļoti mīlēja puķes, vienmēr eleganti ģērbās. Dzejnieces labo gaumi akcentējuši gandrīz visi, kas dzejnieci pazinuši.

70. gadi Ā. Elksnei bija vislaimīgākie, piepildīti ar popularitāti, vīra, bērnu un tautas mīlestību. Savā 50 gadu jubilejas svinību uzrunā viņa pateicas vīram par ģimenisko siltumu, taču attiecības sarežģījās, ģimenes pavards pēc piecpadsmit gadu kopdzīves izplēnēja, un drīz vien — 1984. gada 5. augustā — izdzisa M. Fišera dzīvības uguntiņa, bet tā paša gada 29. septembrī traģiski aprāvās arī Ārijas Elksnes dzīve.

Harmonija, ko dzejniece radīja ap sevi un kas staro no Ā. Elksnes dzejas rindām, diemžēl neatrada patvērumu dzejnieces būtībā, tās vietā bija iesakņojusies slimības veicināta disharmonija. Depresijas pieveikta, viņa nolēma aiziet no dzīves, kad dēlam Miķelim bija tikai četrpadsmit gadi, bet meita bija otrā bērniņa gaidībās.

Sievišķīgās dzejas šarms

Ārijas Elksnes dzeja ir ļoti sievišķīga un tautā mīlēta, jo, kā precīzi to raksturojis Zigmunds Skujiņš: «Bez meklētas oriģinalitātes un atskaņu ārišķībām viņa klusināti un sievišķīgi runāja par to, par ko sievietes runāja uzticamu draugu pulkā: par bērniem, par mīlestības priekiem un bēdām, par dzīvi, kas zūd, un spītīgajām alkām kādu laimes kriksi tomēr notvert.» Visā dzejnieces daiļradē raksturīgs cilvēciskuma, sievietes garīgā spēka, zemes (dzimtenes), dzīvības, mātes un mīlestības motīvs. Viņa pati 50 gadu jubilejas runā atklāj: «Es zinu, ka pamatoti ir kritikas pārmetumi par zināmu tematisku šaurību, bet es varu uzrakstīt dzejā tikai to, ko esmu izlaidusi caur savu sirdi. Un caur savu sirdi visus pasaules plašumus nespēju izlaist...»

Ārijas Elksnes dzeju, no pirmā krājuma līdz pēdējam, var dēvēt par sievietes lirisko dzīves un izjūtu niansētu biogrāfiju. Dzejnieces pārliecība, vēlējums mums ir ierakstīti krājuma «Metamorfozes» dzejolī «Caur mazo»: «Caur mazo / es lielo saprotu, / caur mazo/ es lielo mīlu: caur putna spārnu — brīvību / un tos, kas par brīvību krita, / caur bites nastu — čaklumu / un darba sūrumu saldo, / caur rozi — dzīvības pretrunas / un saskaņu nesaskaņā, / caur bērna smaidu — cilvēci, / caur rasas lāsīti — jūru.»

***

DOMUGRAUDI

Grūti — tas nozīmē dzīvot.

Visu mūžu es ceļu māju.

Tas ir sievietes sensenais amats.

Es neticu, ka var bez

cilvēkiem.

Es vienmēr esmu degusi pēc

tiem.

No viņiem visas mana mūža

bēdas,

No viņiem nedzēšamas

gaismas pēdas.

Palīdzi, Laima, palīdzi, Māra,

Lielu, mīļu mūžiņu nodzīvoti,

Kāpt saules kalnā, brist

purvam pāri —

Lielu, mīļu mūžiņu nodzīvoti.