Vēlēšanu labais rezultāts jeb kā vēlētāji «ņēma un uzmeta» Āboltiņu (294)

Varas abstinence

Parlamenta spīkere un otras lielākās partijas «Vienotība» līdere lielai Latvijas vēlētāju daļai nepatīk (ko pierāda svītrojumu rezultāts). Tas nozīmē, ka viņas karjera politikā ar šo teorētiski ir noslēgusies.

Šis fakts ir ļoti nozīmīgs Latvijas demokratizācijas sasniegums un liecina, ka vēlētājam ir svarīga ne tikai profesionalitāte, bet arī parlamenta sēžu vadītājas cilvēciskās īpašības.

Pati «vēlētāju devalvētā» Solvita Āboltiņa pašlaik uzkrītoši atpaliek no Kurzemes vēlētāju izlēmības. Nespēj pieņemt nelabvēlīgo vēlēšanu iznākumu vīrišķīgi kā, piemēram, zviedru Fredriks Reinfelds un neprot atkāpties. Tā vietā viņa spītīgi turpina airēties atpakaļ pie valsts politikas stūres tā, it kā problēmas iemesls būtu nevis vēlētāju spriedums, bet gan kāda «ienaidnieka nelabvēlība». Šo «izmisīgo procesu» veicina viņas vadītās partijas vadošie biedri, kuru sarūgtinājumu par kompromisa līderes neveiksmi var cilvēcīgi saprast, taču to nav iespējams politiski attaisnot. Mēģinājumi par katru cenu «mehāniski» iedabūt atpakaļ Solvitu Āboltiņu parlamentā izskatās šķebeni. Kā norāda rīta avīze NRA «ja sākotnēji šķita, ka pēdējais pirms strīpas palikušais, bet S. Āboltiņu apsteigušais, Ints Dālderis, varētu nolikt mandātu, lai sāktu darboties Eiropas Komisijas viceprezidenta Valda Dombrovska birojā, tad tagad viņš paziņojis, ka mandātu tik vienkārši gan nenolikšot. Tādējādi sarežģījot S. Āboltiņas iedabūšanu Saeimā» (NRA, 16.10.2014).

Nezin vai S. Āboltiņas svītai partijā izdosies panākt otras «Vienotības» Kurzemes deputātes Ineses Lībiņas Egneres novākšanu no politikas skrejceļa, manipulējot ar ministru portfeļiem, vai arī «paveiksies» ar nākamā Kurzemē ievēlētā deputāta novākšanu it kā veselības problēmu dēļ.

Varas pārbaudījumu visi neiztur. Diemžēl.

Dzīve bez politikas ar primadonnām

Parastā dzīve, ārpus politikas, tagad tiek piedāvāta arī otrai redzamākajai «Vienotības» politiķei, bijušajai izglītības un zinātnes ministrei Inai Druvietei, kas ar situāciju esot samierinājusies un labprātīgi atgriezīšoties «civilajā» darbā.

«Druvietei neprofesionalitāti nevar pārmest, bet didaktisko, pamācošo toni gan, atzina vairāki vēlētāji, kas šā iemesla dēļ svītrojuši ministri no Vidzemes vēlēšanu apgabala «Vienotības» saraksta. Viņus kaitinot, ka ministre vienmēr runājot kā tāda skolotāja, it kā citi būtu dumjāki par viņu, un svītra pāri» - secina Māra Lībeka «Latvijas Avīzē» (07.10.2014).

No «Vienotības» sarakstiem vēlētāji izsvītrojuši arī ambiciozo laikraksta «Diena» kādreizējo privatizētāju un izdevēju Arvilu Ašerādenu, kurš bija galvenais partijas kampaņu organizētājs savā - Vidzemes reģionā un pierādīja, ka ar šo pienākumu nav spējis tikt galā, jo palika «aiz svītras». To pašu likteni piedzīvoja kādreizējā rīta avīzes «Diena» galvenā redaktore un polittehnoloģe Sarmīte Ēlerte, kura no 10. vietas partijas sarakstā nokrita uz 34. vietu, kļūstot par «visvairāk svītroto» deputātu kandidāti Rīgā» (LA). Savādi, ka katrās nākamajās vēlēšanās Sarmīte Ēlerte sasniedz aizvien jaunu vēlētāju antipātiju rekordu, bet no politiskās karjeras «Vienotībā» tāpēc neatsakās.

Zemu krituši ir arī citi kādreiz plaši pazīstamie politiķi. Piemēram, tagadējā proputina partijas «Saskaņa» biedre Baiba Rozentāle, PR konsultants un «vērpējs» Ivo Kiršblats, politikas «smagsvari» Kārlis Leiškalns, Aivars Kreituss un dzejnieka dēls Krišjānis Peters.

Iekļūt Saeimā no kārtējās jaunās partijas nav izdevies arī politiķim, kas mēģināja kādu brīdi pārvērsties par laikraksta «Diena» žurnālistu, - Andrejam Panteļējevam. Tāpat arī nacionāļu ārpolitikas «bastionam» Aleksandram Kiršteinam.

Iespējams, ka 2014. gada vēlēšanas ieies Latvijas vēsturē kā «svītrošanas maratons» un «primadonnu plosīšanās», jo vairākiem deputātiem izdevās uznirt partiju sarakstu augšgalā, pateicoties pašrocīgi darinātām sevis slavināšanas kampaņām (Jānis Upenieks, Vilnis Ķirsis, Romualds Ražuks u.c.) un tas nozīmē, ka ar «ar roku griežamais popularitātes oreols» Latvijā joprojām ir iedarbināms manuāli.

Latvijas Berluskoni - Lembergs

«ZZS ir partija, kuru, neraugoties uz tās nosaukumu, faktiski vada naftas industrijas oligarhs Aivars Lembergs. Lembergam pats svarīgākais ir labas attiecības ar Krieviju, lai šādā ceļā nodrošinātos pret juridiskām komplikācijām, kas viņam varētu rasties savu korumpēto darījumu dēļ,» konstatē somu «Yle» un uzsver, ka Lembergs esot Latvijas Berluskoni.

Jāpiezīmē, ka vairums skandināvu mediju komentētāju līdzīgi traktē aizvadīto vēlēšanu uzvarētāja Aivara Lemberga politiskās ambīcijas, sasaistot tās ar Ventspils vadoņa vēlmi nodrošināt sev «glābšanas ceļu uz Krieviju», ja starptautiskās tiesas viņam piespiedīs pārāk bargu sodu par koruptīvajiem nodarījumiem dzimtenē.

Paši vēlētāji Kurzemē un Zemgalē domā pavisam citādi. Viņiem Lemberga «krietna saimnieka» tēls ir spēkā joprojām, un tāpēc tur ZZS izvirzās avangardā, neraugoties uz to, ka rekreatīvā Ventspils faktiski ir vienīgi pustukša pārticības dekorācija ar Latvijas Berluskoni galvenajā lomā. Vadoņa mīts šeit dzīvs joprojām, un savādi, ka to atbalsta pat liepājnieki.

Nav izslēgts, ka «lembergisti» jeb ZZS kā nākamo kaujas operāciju veiks bēdīgi slavenā valsts prezidenta Andra Bērziņa jeb kārtējā «nasing spešl» tālāku stutēšanu valsts visaugstākajā amatā otrajā piegājienā. Tautai stāstīs, ka A.Bērziņš (tāpat kā Lembergs) «ir goda vīrs», «pieticīgs» un «prasmīgs saimnieks». Aiz šiem arhaiskajiem saukļiem tiks noslēpts Ventspils Berluskoni galvenais motīvs šādai rīcībai - iesēdināt valsts prezidenta krēslā sev labvēlīgu personu, kas kritiskā brīdī var izsludināt amnestiju, ja tādu viņam personīgi savajadzēsies. Postkomunistiskā domāšana šajā Latvijas politiskajā areālā ir fakts joprojām.

Vidzeme kā «Vienotības» bastions

Tādējādi «varoņa - vadoņa sindroms» ir viens no Latvijas politiskās domāšanas kritiskajiem atavismiem, jo pagaidām tas vēl nav nokritis zemē kā vecs, novalkāts kažoks pats no sevis.

«Vienotības» piekritēju ir vairāk Vidzemē, kas liecina par šā reģiona vēlētāju konstruktīvāku Latvijas kolektīvās nākotnes perspektīvu izpratni. To var izskaidrot ar joku par to, ka Vidzemes augstienes ģeogrāfiskais novietojums (cēsnieki saka, ka viņu pilsēta esot vienā līmenī ar Rīgas Pēterbaznīcas gaili!) garantē plašāku horizontu. Tātad no Cēsīm var redzēt tālāk nekā no Ventspils! Vai arī ar senām piebaldzēnu intelektualitātes tradīcijām, kas pieprasa svaigu gaisu Latvijas politikā lielākās devās nekā līdz šim. Prātnieki un Pietuka Krustiņi sākuši domāt politiski korekti.

Latgales vēlētāji, protams, pārliecinošu uzvaru piešķīruši partijai «Saskaņa». Tai seko Lemberga partija un «Vienotība». Tas nozīmē, ka Kremļa spiediens šajā Krievijas un Baltkrievijas pierobežā ir spēkā joprojām un vietējo potenciālo «opolčencu» sapnis par Krimas scenāriju Daugavpilī joprojām ir pārāk aktuāls, lai ar to nerēķinātos!

Spēja attīrīties vai blefot

Vēlētāju attiecības ar deputātiem šajās vēlēšanās aizvien noteiktāk sāk iegūt Rietumeiropai raksturīgu apveidu. Piemēram, fakts, ka vēlētājs «piedod nodokļu nemaksāšanu, bet augstprātību nē» (Latvijas Avīze, 07.10.2014.) un gatavība paust uzticību «Kārlim Krēsliņam, kurš nolika 11. Saeimas deputāta mandātu pēc tam, kad viņa dēls tika pieķerts ar «spaisu» automašīnā» (www.lsm.lv, 05.10.2014), liecina par mūsu vēlētāja spēju piedot vai nepiedot «tautas kalpiem» viņu nodarījumus.

Kā spoža komēta šajā masu politiskās domāšanas pārmaiņu laikā piesaucama «Zaķa balsu pirkšanas lieta», kas pierāda, ka partija «Vienotība» pati ir gatava attīrīt savas rindas no korumpētiem politiķiem. Pamatojoties uz Viļānu novada domas deputāta un «Vienotības» vietējas nodaļas vadītāja Jura Vidiņa iesniegumu par iespējamo balsu pirkšanu Dzintara Zaķa labā, Drošības policija ir sākusi kriminālprocesu. Pats «Vienotības» deputāts Zaķis noliedz pārmetumus, taču ir atkāpies no «Vienotības» Saeimas frakcijas priekšsēdētāja amata, lai gan viņa līdzdalība vēlētāju balsu pirkšanā nav pierādīta. Civilizēti un ētiski.

Turpretī Latvijas Berluskoni jeb Aivara Lemberga paustais viedoklis ir 100% pretējs un pasvītro, ka šis notikums varot «nopietni ietekmēt jaunās valdības veidošanas gaitu, jo rodas jautājums, vai «Vienotībai» ir morālas tiesības veidot jauno valdību» (Ventas Balss, 8.10.2014). Amizanti, ka smagos noziegumos apsūdzētais politiķis pats nedrīkstētu paust publiski jebkādu politisko viedokli līdz brīdim, kamēr pret viņu izvirzītās apsūdzības tiks atspēkotas. Taču izpratne par ētiku PSRS laika mantiniekiem oligarhiem arī Latvijā joprojām darbojas pēc Orvela romāna «1984» loģikas un tas nozīmē, ka viņš «šūpos laivu» un traucēs maksimāli ilgi, jo no Latvijas politiskās skatuves ir nozudusi Lembergam tik nepatīkamā «Reformu partija». Žēl. Tagad Latvijas Berluskoni var brīvi fantazēt pat par «jaunām ārkārtas vēlēšanām», «darāmajiem darbiem, kas saistīti ar budžetu», aizmirstot, ka savu kļūdu atzīšana grezno ne tikai cilvēkus «kā tādus», bet vēl jo vairāk politiķus. Postpadomju loģikā (līdzīgā veidā) ir aizkavējusies arī prokremliskā partija «Saskaņa», kas teatrāli vērsusies policijā, «aicinot pārbaudīt ziņas par iespējamu balsu pirkšanu» (www.balvi 24.lv, 07.10.2014) un visiem spēkiem cenšas tēlot konkurentu kļūdu atmaskotāju. Protams, «Zaķa lieta» tiks izmeklēta. Protams, tā met ēnu. Taču tikpat skaidrs ir arī tas, ka «samaksāto plusiņu» lieta nav tikai «Vienotības» deputātu «slimība» un ka šajā gadījumā vislabākais ir tas, ka vainīgais pats (nevis konkurents) atzīst savu kļūdu. Tādējādi Latvija pamazām atvadās no savas postsovjetiskās pagātnes. Atzīt kļūdas nav viegli.

Tas nav maz.

Mediju misijas un mērķa trūkums

Latvijas mediju satura kvalitātes erozija nav tikai postsovjetisma valstu problēma. Ar «izklaidi līdz nāvei» šodien audimata dēļ sirgst arī rietumvalstu mediji. To uzkrītoši varēja novērot vēlēšanu nakts televīzijas translācijas un sociologu, politologu komentāros. Tā vietā, lai interpretētu, tulkotu sev un ievēlētajiem politiķiem vēlētāju balsojuma signālus, mediji nodarbojās tikai un vienīgi ar gaidāmās valdības koalīcijas mozaīkas uzminēšanu un šausmināšanos par tautas it kā zemo līdzdalību balsošanā.

Neviens no Latvijas politiķiem vai partijām nav piedāvājuši Latvijas tautai skaidrus, saprotamus un iedvesmojošus valsts attīstības mērķus. Protams, ir svarīgi novērst nabadzību un cīnīties ar aktuālām sociālajām problēmām. Taču tikpat svarīgi ir piedāvāt tautai drosmīgu labklājības mērķi, uz kuru mums visiem iet tā, lai Latvijas nākotne pārstāj emigrēt uz neatgriešanos (kopš 2008. gada Latvija emigrācijas rezultātā zaudēja 4,1% jeb 19 775 bērnus, IR, 10.10.2014).

Acīmredzot tas jau būs nākamais solis, kura speršanai Latvijai nepieciešami jaunas kvalitātes politiķi.

Tie, kas vēl nāks un būs, jo arī lēns progress ir labs progress (ja to salīdzinām ar stagnantu mieru).

Laiks, kas mums dots, ir Dieva avanss mums visiem un būtu jāizmanto kā darbarīks, nevis dīvāns.

Steigsimies prātīgi.

Atsauces:

* Stars, 18.10, 2014.