Ministres pirmā rakstveida šantāža (54)

Pēc KNAB un IUB negatīvajiem ziņojumiem konkurss ar premjerministra rīkojumu tika apturēts. Tas it neko nelīdzēja: bez AS Rīgas sanitārā transporta autobāze (RSTA) nebija neviena cita, kas acumirklī varētu slēgt līgumu ar valsti Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) veidolā. Kā zināms, «ātrās palīdzības» pakalpojumu nedrīkst pārtraukt ne mirkli.

Pirmā ideja, kas iešāvās prātā tā brīža valdībai, - pagarināt līgumu ar RSTA īstermiņā (aptuveni gads), tikmēr dodot iespēju sagatavoties iepirkuma konkursam citiem uzņēmējiem. RSTA īpašnieks Adigjozals Mamedovs izvirzījis savus noteikumus - ja līgums tiekot slēgts uz gadu, tad par trīs reizes augstāku cenu. Valdība kapitulēja, kā rezultātā līgums tika pagarināts uz pieciem gadiem, tajā iekļaujot arī nomas stundu un kilometru parametrus.

Ēnas pār līgumu

Īpašu uzmanību pievērsīsim apstāklim, ka valdība prasīja samazināt līguma cenu. Un ar vieglu roku RSTA to samazināja no 31,6 uz 21,6 miljoniem latu - uzreiz par 10 miljoniem!

Vēl vienu ēnu uz NMPD un RSTA sadarbību met dokumenti, uz kuriem balstās šis iepirkums. Veselības aprūpes sistēmā, kā zināms, augsta līmeņa vīzas izpelnās pat iepirkumi, kuros vienas vienības cena sastāda tikai dažus desmitus eiro. Taču kā ir šajā gadījumā, kad runājam par vislielāko iepirkumu neatliekamās medicīniskās palīdzības jomā, - kādā līmenī parakstīti dokumenti?

Pirmais dokuments, uz kā balstās sadarbība starp NMPD un RSTA, saucas «Veselības ministrijas un Rīgas domes Veselības aprūpes koordinācijas padomes sēdes protokols». Sēde notika 2008. gada 5. jūnijā, un punkts par vienotā neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta izveidi (pie tam Latvijā, nevis Rīgas reģionā) nav pat pirmais dienaskārtības punkts. Parakstītājs no Veselības ministrijas puses - valsts sekretāra vietnieks Armands Ploriņš, kas drīz kļūs par šā paša NMPD vadītāju.

Pašu 2010. gada 29. aprīļa līgumu, uz kā pamata RSTA šobrīd sniedz pakalpojumus, no valsts puses paraksta Ieviņa Alka, NMPD Rīgas reģionālā centra vadītāja p. i. Interesanti, vai līguma parakstīšanas telpā tajā brīdī pats NMPD vadītājs un augsti ministrijas pārstāvji atradās vai neatradās?

Tātad papīrus, uz kuriem balstās summāri vislielākais neatliekamās medicīniskās palīdzības iepirkums, parakstījušas nebūt ne augstākā līmeņa veselības aprūpes sistēmas amatpersonas. Atcerēsimies arī, ka 2010. gada aprīļa beigās veselības ministra krēsls tikko palicis tukšs. Tāpat šobrīd, kad ar RSTA noslēgtā līguma summa izrādās iztērēta un izraisījies skandāls ap tās palielināšanu vēl par 6 miljoniem, nozares ministra krēsls atkal tukšs.

Par kādām summām ir un būs runa, ieskatu sniedz šā gada 9. septembrī parakstītais Ministru kabineta rīkojums Nr. 485. Tas dod atļauju NMPD Rīgas reģionālajam centram iepirkuma procedūrā izvēlētam pretendentam par neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumu 7 gadu periodā (2015.-2022. gads) maksāt vidēji 7 536 430 EUR gadā.

Lai cāļi nebūtu jāskaita rudenī, paskaitīsim tos, iekams izšķīlušies. Kādi risinājumi rodami valsts iepirkuma konkursam, kurā konkurences faktors nav saskatāms un kas uzgāžas valstij un ministriem kā sniegs uz galvas vasarā?

Iepirkums, kurā reāla konkurence apšaubāma

Nav saprotams, kāpēc līdz šim nav ticis laikus izsludināts valsts iepirkuma konkurss, kurā saprātīgas izredzes būtu arī RSTA potenciālajiem konkurentiem. Konkursa nolikums pēc būtības jāzina vismaz gadu iepriekš: lai noslēgtu priekšlīgumus, piegādes līgumus, sagatavotu mašīnas, apmācītu personālu.

Lai arī jautājums par to, vai pretendentiem tiešām uzreiz būtu jāiegulda, teiksim, 5 miljoni EUR, jānopērk 65-70 auto, parakstot līgumus ar to vadītājiem, ir izteikti retorisks. Pavisam ideālā variantā nākamā iepirkuma (pēc 5 vai 7 gadiem) pamatnosacījumi būtu jāiestrādā vēl iepriekšējā iepirkuma nolikumā.

Bez tam šajā pašā nolikumā varētu iestrādāt detaļas, kas liecinātu par valstisku domāšanu. Piemēram, prasību mašīnām medicīnisko aprīkojumu (uz subiepirkuma pamata, kā tas ierasts celtniecības un citās nozarēs) uzstādīt Latvijā. Līdz ar to mūsu ekonomikā parādītos vēl viens uzņēmums, nodarbinot ap 20 cilvēku un uzrādot apgrozījumu 1-2 miljonu EUR robežās. Lietuvā tieši tā tas notiek.

Tāpat nolikumā iespējams iestrādāt punktu par savu laiku nokalpojušā un kilometrāžu noskrējušā transporta tālāku nodošanu par zemu cenu, teiksim, mūsu zemniekiem.

Lai arī pašu neatliekamās medicīniskās palīdzības auto nomas outsorsinga principu uzdrošinos apšaubīt. Tiesa, Igaunijā ērti jūtas «G4S» dienests, savukārt labi atceramies, kā Latviju pirms nepilnas gadu dekādes piepludināja «Falck» auto - pēc tam, kad Norvēģijā kompānija tomēr atteicās no līdzdalības šajā nozarē.

Dažādās valstīs varam ieraudzīt dažādus «ātrās palīdzības» risinājumus - piemēram, Savienotajās Valstīs tā strukturāli pakļauta ugunsdzēsēju dienestam. Vācijā nodrošināti savstarpēji konkurējoši pakalpojumi (Sarkanais Krusts, johanīti utt.) - šeit gan jāņem vērā milzīgas teritorijas faktors.

Un tomēr daudzi eksperti lēš, ka arī Vācijas gadījumā tas ir dārgāk, nekā izveidojot vienota valsts pakalpojuma sistēmu. Kas arī daudzās valstīs izvēlēta kā visefektīvākais risinājums nozarei.

Kāpēc vienots valsts pakalpojums «ātrās palīdzības» jomā arī Latvijā varētu būt visefektīvākais modelis? Galu galā mūsu zeme neatliekamās medicīniskās palīdzības sistēmas kvalitātes ziņā (ieskaitot ātrās palīdzības pakalpojumus) ir vienā no vadošām vietām Eiropā. Un kāpēc uz laiku nepalikt pie esošās sistēmas?

Kurš veic aprēķinus, tas arī saņem peļņu

Pirms šā komentāra pabeigšanas rūpīgi aprunājos un veicu saraksti ar divām bijušajām ministrēm un diviem potenciālajiem veselības aizsardzības ministriem.

2010. gada skandāla laikā Linda Abu Meri secināja, ka Veselības ministrija spēj savākt tikai 20 «ātrās palīdzības» auto, kas varētu nodrošināt pakalpojumus Rīgā, kamēr vajadzīgas 65-70. Valsts pakalpojuma alternatīva acumirklī nebija realizējama.

«Saprotu, ka visi aprēķini balstīti uz pakalpojuma sniedzēja piestādītiem cipariem un rēķiniem,» aizvakar atsūtītajā SMS raksta Linda Abu Meri, «kas nozīmē, ka valsts iet RSTA pavadā bez izvēles iespējām. Arī 7 gadu laikā neuzradīsies cits pretendents, jo, kā runājām, jābūt gatavai bāzei - tas maksā naudu un nav garantijas dabūt pasūtījumu.

Vienīgais pareizais risinājums ir pašiem sava bāze ar autovadītājiem. 7 gadu laikā tas ir izdarāms. Var paskatīties RSTA peļņu (tā ir miljonos) no valsts - tas nozīmē, ka šo summu var atrēķināt no līguma summas un tad pakalpojums ir daudz lētāks. Automašīnas var pirkt 7 gadu līzingā. Vienīgi tas jādara tūlīt, lai neatkārtotos iepriekšējā situācija.»

Akciju sabiedrības RSTA aizvadītā gada pārskats (VID iesniegts šā gada 31. jūlijā) uzrāda 23% rentabilitāti. NMPD no RSTA pircis pakalpojumus par ap piecarpus miljoniem latu, kas ir tuvs RSTA kopējam apgrozījumam, bet peļņa no šīs summas sastādījusi gandrīz 2 miljonus latu.

Outsorsinga vietā - valsts pakalpojumu

Tātad vērts iedziļināties valsts sektora jeb Veselības ministrijas iespējās. Patlaban visas Latvijas teritorijas (līgums ar RSTA slēgts par Rīgas reģionu) vajadzībām valsts 2012. un 2013. gadā iegādājusies 136 jaunus «ātrās palīdzības» auto, bez tam ir vēl 112 7-10 gadus vecas mašīnas. Kopskaitā 248 - 196 «ātrās palīdzības» brigāžu darba nodrošināšanai. Secinājums - NMPD piederošas mašīnas ar ne tuvu ne 300 000 km nobraukumu tiek liktas rezervē, jo darbojas nomas pakalpojuma līgums.

«Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisija norādīja, ka, pārkāpjot līgumu un nesaimnieciski tērējot valsts līdzekļus, NMPD nelikumīgi maksā par 8-20 gadu vecu mašīnu nomu un tās sastāda pusi no visām nomātajām,» kategorisks ir Mārtiņš Šics, kuru priekšvēlēšanu kampaņā visbiežāk sauca par gaidāmo veselības jomas ministru. «Kamēr 2010. gada iepirkuma līgums neparedz par 7 gadiem vecāku auto izmantošanu.»

Pasaulē vispārpieņemta prakse neatliekamās medicīniskās palīdzības sistēmā ir līdz 5 gadu vecu auto izmantošana; Igaunijā tas noteikts pat ar likumu.

Mašīnas vienmērīgi izvieto valsts teritorijā, ar dažādu izmantošanas intensitāti un nobraukumiem konkrētās vietās. Nodrošinot to rotāciju, 5 gados nobraukums caurmērā sasniedz auto garantijas apkalpošanas robežas (līdz 300 000 km). 6. gadā mašīnas parasti tiek noliktas aizvietošanas mērķim, bet 7. - rezervē ārkārtas situācijām papildu medicīnisko brigāžu izveidei.

No esošā NMPD autoparka lieluma izrietoši aprēķini liecina, ka valsts pati varētu ar «ātrās palīdzības» auto nodrošināt visu savu teritoriju, ja iegādātos 40 jaunas mašīnas ik gadu - nevis tās nomātu. Nekāds outsorsinga pakalpojums Rīgai tad nebūtu vajadzīgs.

Un vai vajadzīgi ļoti detalizēti aprēķini? Atmiņā dziļi palicis bijušās veselības aizsardzības ministres Ingrīdas Circenes nesen pa telefonu teiktais - jau pati iespēja pakalpojuma sniedzējam radīt ārkārtas situāciju liek izšķirties par labu valsts pakalpojumam «ātrās palīdzības» auto nodrošināšanas jomā. Faktors, ko Linda Abu Meri nosauca par «pirmo rakstveida šantāžu».