Kāpēc mums patīk aprunāt? (19)

Šis pastāsts vēstī par nesenu notikumu vilcienā Varšava - Maskava. Tam gan ir politisks zemteksts, bet uz to var paraudzīties arī plašāk.

Tātad – Varšavā kupejā iekāpj četras sievietes (kaut kā trāpās, ka šoreiz visas ir sievietes). Ātri vien raisās sarunas, kurās, ņemot vērā saasināto ģeopolitisko situāciju, neiztiek arī bez nacionālā jautājuma. Īpaši runātīgas ir trīs no viņām. Sākumā ņemas apspriest poļus – cik viņi iedomīgi un cik viltīgi.

Ar tādiem vajag uzmanīgi – polis tevi apšmauks viens un divi!

Pa to laiku vilciens jau tuvojas robežai, un nu trijotne ir priecīga mainīt tēmu un pievēršas ukraiņiem. Ukraiņi (jeb hohli, kā viņus nereti dēvē Krievijā) savukārt esot tik zaglīgi un skopi! Teju katrai ir pazīstams kāds hohols, un tur tak ar neapbruņotu aci redzams, ka tādam nevar uzticēties.

Beidzot vilciens šķērso Baltkrievijas robežu. Ir, ko teikt arī par baltkrieviem. Viena apgalvo, ka patiesībā tādu baltkrievu nemaz nav un pat viņu runa tāds krievu valodas dialekts vien ir, otra iebilst, ka varbūt baltkrievu arī nav, bet nejaukas viņu rakstura īpašības tomēr ir gan. Dažas pat uzskaita, bet, piedodiet, izkritušas no atmiņas.

Tā iet laiks. Vilciens tuvojas Krievijas robežai, un sarunas nez kādēļ sāk apsīkt. Runātīgā trijotne beidzot pievēršas ceturtajai kupejas pasažierei, kas līdz šim visu ceļu lasījusi grāmatu un iztikusi tikai ar lietišķām pieklājības frāzēm.

Lai nekļūdītos ar tēmas izvēli un nenokļūtu neveiklā situācijā, viņai uzdod simtprocentīgi drošu jautājumu.

Sakiet, bet ko jūs domājat par Obamu?
Meitene ievelk elpu un saka:
Nu, ko mēs daudz runāsim par Obamu?

Mēs taču esam krievu cilvēki - parunāsim labāk par Puškinu!

Kupejā iestājas absolūts klusums. Vairāk viņai ne tikai neko nejautā, bet izturas tā, it kā viņas nemaz nebūtu.

Tādu, lūk, notikumu atstāstīja šīs ceturtās pasažieres māte, pazīstama krievu publiciste. Kā jau teicu, tam ir politisks zemteksts, taču ne tikai. Ir viegli runāt par citu nejauko raksturu, apšaubāmajām īpašībām, nepareizo dzīvi, jo tajā laikā nav ne jārunā, ne jādomā par sevi. Pareizāk sakot, uz citu sliktā fona mēs sev liekamies tik labi! Sak, ja poļi viltīgi, tātad mēs atklāti. Ja ukraiņi zaglīgi, tātad mēs uzticami. Un Obamu kā visu nāciju draudu lamāt noteikti ir daudz vieglāk nekā atzīt, ka par savas tautas kultūru patiesībā nezini gandrīz neko. Un par Puškinu pat nav ko teikt.

Aprunāšana, protams, nav lielākais pasaules grēks, mēs to darām un gan jau darīsim arī turpmāk. Tikai nenāk par ļaunu dažkārt atcerēties, kāpēc mums to tik ļoti patīk darīt.