Emocionāla mācībstunda pasaulei - Sjūzena Boila (39)

Lielās skatuves ne tikai pēc tās fiziskajiem parametriem, bet galvenokārt tādēļ, ka šovu iecienījuši miljoniem skatītāju ne tikai Lielbritānijā vien. Tas nozīmē – uzdrošināties būt vienam pret miljoniem.

Sjūzena bija izvēlējusies izpildīt dziesmu „I Dreamed A Dream” no mūzikla „Les Miserables”. Un šokēja – konkursa žūriju, auditoriju zālē, miljoniem cilvēku dažādās pasaules valstīs, kas Sjūzenas uzstāšanos noskatījās populārajā interneta vietnē www.YouTube.com. Ja neesat starp tiem, kuri dzirdējuši Sjūzenu dziedam, šova ieraksta video no sirds iesaku noskatīties. Pirms vai pēc šā raksta izlasīšanas – lai paliek jūsu ziņā.

Par ko ir šis stāsts? Ne tikai par cilvēku ar apbrīnojamu balsi, ne tikai pārsteidzošu priekšnesumu, ne tikai par izbrīnā pavērtām mutēm. Bet gan par to – kādēļ šāds viena plašākai publikai nepazīstama cilvēka izsapņots sapnis uz lielās skatuves mūs tik ļoti pārsteidzis? Pasaulē, kurā šķietami nekas vairs nepārsteidz. Ar ko šis gadījums atšķiras no citiem? Visvienkāršākā atbilde laikam skanētu – mēs sagaidījām to, ko nemaz negaidījām.

Mēģināsim vizualizēt – 47 gadus veca sieviete uz skatuves milzu auditorijas priekšā: viņas kleita – nekas īpašs, viņas matu sakārtojums – tieši tāpat, viņas dzīvesstāsts – nedaudz skumjš, bet mūsdienās – nekas īpašs. Dzīvo ar kaķi, nekad nav bijusi precējusies. Varbūt pat izskatās pēc kundzes, kuras kļūst žēl, jo viņai noteikti priekšā lielākā izgāšanās viņas dzīvē. Īsāk – noteikti viens no tiem gadījumiem, kura uzstāšanās jau minētajā vietnē www.YouTube.com tiks ievietota, lai pasmietos.

Konkurss ir sācies, Sjūzena iepazīstina ar sevi, žūrija nogaidoši, skatītāji ar neviltotu izbrīnu sejā, smagām nopūtām, svilpieniem liek noprast savu nostāju – šī sieviete šeit ir kļūdas pēc! Viņi ir pārliecināti par to, ko sagaidīs – nebaudāmu, ausīs griezošu dziedājumu. Vēl jo vairāk, ja tas būs mēģinājums izpildīt sarežģīto dziesmu no mūzikla. Tiklīdz Sjūzena kāpj uz skatuves – operators pagriež kameru, lai filmētu auditorijas reakciju. Arī viņa acs acīmredzot ir tik trenēta, lai noteiktu – šajā brīdī publikā nebūs vienaldzīgas reakcijas. Jo, kā zināms, retais no mums palaidīs garām iespēju paust savu nožēlu. Nemaz nerunājot par savu erudīciju talantu noteikšanā – lai nu kas, bet ne šī kundze!

Apmēram 3 sekundes pēc tam, kad Sjūzena bija sākusi dziedāt, šo pārliecību varēja izsviest pa logu. Vēl dažas sekundes vēlāk tas, iespējams, bija kauns par to, ka neviens nenoticēja. Tie nebija iestudēti „woow!”. Cilvēki, kuri iesākumā grozīja acis, tagad ar roku aizklāja izbrīnā atvērto muti.

Kas tad notika zālē? Tā bija kolektīva reakcija – kolektīvs noraidījums un kolektīva slavināšana. Pavisam vienkārši – cilvēku pūlis, kas kolektīvi izdara negatīvu spriedumu par vienu cilvēku. Šis viens cilvēks pārsteidz pūli, kas savukārt steidz mainīt savu reakciju un sāk cildināt, pie kam – jūtoties lepni, ka atzinuši savu cinisko attieksmi pirms priekšnesuma. Skatītāji savu vainu izpirka, vaļsirdīgi aplaudējot un notraušot patiesas aizkustinājuma asaras. Pāris sekunžu laikā ļoti daudzi cilvēki vienkopus spēja pārvarēt sākotnēji lielo distanci starp ekspektācijam un emocionālo realitāti. Tas, kas nupat šķitis pat nožēlojams, pēkšņi kļūst tuvs un mīļš. Tās ir spēcīgas emocijas, un tie ir arī lieli jautājumi. Vai ir cilvēki, kuru vērtību jau esmu noteicis, nemaz nedodot iespēju sevi parādīt, pierādīt vai nepierādīt savas spējas?

Šī bija laba mācībstunda tiem, kas zālē, un tiem, kas pie TV ekrāniem. Vai arī žūrijai? Var diezgan droši apgalvot, ka žūrija šo sievieti bija dzirdējusi dziedam un vērtējusi jau iepriekš – pirms uzstāšanās TV notiek vairākas atlases, kurās tiek izvirzīti tie kandidāti, kas patiešām spējīgi parādīt kādu talantu un kuri būtu cienīgi aizņemt tik labu raidlaiku. Iespējams, ka atlases kārtās, uzmetot viņai tikai aci, rūdītajiem ekspertiem jau bija skaidrs – šai dziedātājai nav vērts pievērst uzmanību vai pat tikai ieklausīties dziļāk viņas dziedājumā. Iespējams, tāds bija lielais biznesa plāns – šo necilo stāstu pārvērst sensācijā. Sjūzenu jau no sākuma varēja prezentēt kā izcilu dziedātāju, taču tad netiktu uzburta drāma, kas ir šovbiznesa pamatā. Oficiāli paustie viedokļi gan norāda tikai uz to, ka viss, ko žūrija par Sjūzenu pirms tam bija zinājusi, – viņas vārds uz papīra lapas. Te gan neļaus samelot arī Sjūzenas dziedājuma noklausīšanās ieraksts. Jau divas sekundes pēc uzstāšanās sākuma viena žūrijas locekļa patiesā izbrīnā izplestās acis, otra – pavērtā mute, bet trešais – tieši viņš pirms Sjūzenas uzstāšanās nevarēja novaldīt smiekliņu – rija siekalas tā, it kā viņš, slāpju mocīts, pēkšņi būtu ieraudzījis oāzi tuksnesī... Taču mūsu raksta kontekstā – nav būtiski, vai žūrijas locekļi jau iepriekš zināja, ko sagaidīs. Citējot kādu interneta komentētāju: „Man ir pilnīgi vienalga, vai žūrija zināja par Sjūzenas burvīgo balsi iepriekš vai ne, es varu būt pateicīgs, ka vispār esmu par šo sievieti uzzinājis.”

Sjūzenas Boilas stāsts emocionāli satricināja pasauli un apbūra miljoniem dažādu paaudžu cilvēkus. Sievietes uzstāšanās tiek dēvēta par skaļāko modinātājzvanu, kāds jebkad atskanējis. Zvans, kas pamodinājis ciniskā cilvēka – miljoniem cilvēku (!) – emocijas. Noteikti jāsaka, ka šādi patiesi pārdzīvojumi ir svētīgi, jo notiek ļoti reti. Turklāt, visbiežāk – tie mums ļauj kaut ko mācīties. Bet vai tā notiek ar visiem un vienmēr?

Mēs spriežam par vīru pēc cepures vai par grāmatu – pēc tās vāka. Mēs spriežam par cita dzīvi, balstoties uz savu vērtību skalu. Ja mums šķiet neiedomājami nožēlojama 47 gadus vecas vecmeitas dzīve ar kaķi nabadzīgā rajonā, tad arī Sjūzenas dzīvi par tādu uzskatīsim. Ko par to domā pati Sjūzena? To neviens nejautā, jo pieņem, ka šādi dzīvojošam cilvēkam noteikti jājūtas kā neveiksminiekam. Kad kāds zem 30, skaisti nopūderēts, dzied kā eņģelis, viņš kļūst par popzvaigzni. Kad neveiksminiece Sjūzena Boila savos 47 dzied kā eņģelis – tā kļūst par mediju pirmo lappušu ziņu. Par sensāciju. Bet daudziem jo daudziem „parastajiem” vai „normālajiem” cilvēkiem ar to nepietiek un vajag ko vēl. Mēs pavisam ātri esam aizmirsuši to brīnišķīgo, gandrīz vai netveramo un trauslo mirkli, kas pa tik vienkāršu ceļu nokļuva mūsu sirdīs un dvēselēs, aizskāra tajās kaut ko katram cilvēkam no Dieva dotu, tomēr ilgstoši nelietotu – sarūsējušu, neieeļļotu, kā nevajadzīgu lietu kaktā iemestu – emocionālu līdzpārdzīvojumu. Varbūt arī neesam aizmirsuši, mēs vienkārši steidzam šai brīnišķīgajai sievietei „atdarīt ar labu” – kā nu mēs to protam: „Sjūzenai vajadzētu ģērbties tā, uzvesties tā, frizūru veidot tā un tā...” Sievietes fenomenālā balss tiek apspriesta proporcionāli tikpat daudz, cik viņas ārējais izskats. Kādēļ mēs to atļaujamies? Laikam jau tādējādi varam parādīt, ka esam it kā citā kategorijā. Vai mums kaut kad būs lemts mācīties un saprast to, kas ir patiesas vērtības un ka tās katram cilvēkam ir citādas? Dziļi individuālas? Ne jau vienādi koki vai cilvēki, mājas vai putni, puķes vai taureņi – vienādas skaņas un notis – var padarīt šo pasauli daudzkrāsainu. Tāpat kā diezin vai bieza grima kārta liktu dziedāt vēl labāk Sjūzenai. Tas neietekmētu viņas dziedājumu – to mēs ar prātu aptveram, – bet tas noteikti palīdzētu „ierakstīties” priekšstatos par to, kāds cilvēks drīkst kāpt uz skatuves... Vismaz tā mums šķiet. Un tomēr, par ko mums birst asaras un kāpēc viņas uzstāšanos labprāt atskaņojam atkal un atkal? Daudzi sievietes talanta piekritēji atzinuši, ka Sjūzena iedvesmo un ir viens no retajiem labajiem pārdzīvojumiem pēdējā laikā. Atcerēsimies, ka šajā stāstā mēs esam privileģēti dzirdēt Sjūzenu, nevis Sjūzena – uzstāties mūsu priekšā.