Latvijas pase – prominentu blēžu iekārota prece visos laikos (25)

Apgāda „Atēna” nule izdotā grāmata „Mūsu vēsture 1985-2005” cita starpā atgādina, kā jau pirms piecpadsmit gadiem Latvijas pases iegūšanā uz viltotu dokumentu pamata tika pieķerts viens no visbagātākajiem mūsu valsts iedzīvotājiem – Valērijs Kargins.

Jau 1992. gadā tika atklāta virkne gadījumu, kad ļaudis bija mēģinājuši pieteikties par Latvijas pilsoņiem, cerot, ka dokumentu izcelsme jau netiks pārbaudīta; savukārt 1993. gada pavasarī policija atklāja pirmo vērienīgo tirgošanos ar Latvijas pilsonības reģistrācijas dokumentiem – vainīgās ir grupa Rīgas 37. reģistrācijas punkta darbinieču.

Un tad pienāca 1993. gada novembra diena, kad laikraksta „Latvijas Jaunatne” 2. lappusē publicēts raksts ar nosaukumu „Ienaida negaisi mūs spaida un māc” pašā viducī negaidīti beidzās ar vārdiem: „PID [Pilsonības un imigrācijas dienesta] Rīgas Vidzemes priekšpilsētas nodaļas vadītāja Signe Poritere atzina, ka ļoti daudzi nelikumīgi ieguvuši Latvijas pilsonību apliecinošus dokumentus. To dara, sniedzot nepatiesas ziņas, viltojot vai pērkot dokumentus, kā arī uzpērkot atbildīgus darbiniekus. Piemēram…” Un, kas tieši minēts kā piemērs, laikraksta numura lasītāji tā arī neuzzināja, jo tālāk sekoja paliels balts plankums, pēc kā raksts turpinājās jau par nedaudz citu tēmu.

„Latvijas Jaunatnes” redaktors Ivars Bušmanis visā nopietnībā mēģināja iegalvot, ka baltais plankums neērtā teksta vietā esot radies tehnisku iemeslu dēļ, taču patiesais mīklas atminējums sekoja jau pēc tam – un divos citos laikrakstos: „Vakara Ziņu” un „Dienas” lasītāji uzzināja, ka preses konferencē PID nodaļas vadītāja paziņojusi – pilsonību uz viltotu dokumentu pamata ieguvis neviens cits kā „Parex bankas” prezidents Valērijs Kargins. Izrādās, 1993. gada janvārī baņķieris un viņa māte Dina Gvozdeva (viņa arī Gromaka, viņa arī Kargina) kā pamatojumu pilsonības iegūšanai iesnieguši dokumentus, no kuriem izrietējis, ka mātes vecāki savulaik laulājušies Daugavpilī – tātad Latvijā. Taču, kad savus un vīra – baņķiera brāļa Georgija Kargina dokumentus iesniegusi Margarita Kargina, sākta pārbaude, kurā izrādījies, ka D. Gvozdeva patiesībā dzimusi Novosibirskas apgabalā un Latvijā ieradusies tikai 1951. gadā, bet iepriekš iesniegtie dokumenti ir bijuši viltoti.

Kad V. Karginam tika pieprasīts ierasties pasu nodaļā uz pārreģistrāciju, gan viņš, gan viņa māte paziņoja, ka pases viņiem nelaimīgā kārtā nozagtas vai pazudušas: baņķierim, kuram tolaik pat uzvalki tika vesti piemērīt uz darbu, šīs zudības esot notikušas… universālveikalā „Centrs”. Turklāt atklātībā nāk aizvien pikantāki fakti saistībā ar „Latvijas Jaunatnes” „balto plankumu”: izrādījās, „Parex bankas” prezidents pazemojies tiktāl, ka caur starpniekiem lūdzies „Dienai” kaut uz vienu dienu atlikt publikāciju par preses konferencē stāstīto un apgalvojis – PID paustā informācija esot vienkārši atriebība par bankas nevēlēšanos dzēst parādu kādam vārdā tā arī nenosauktam PID darbiniekam. Savukārt viņa kompanjons Viktors Krasovickis laikraksta „Diena” redaktorei Sarmītei Ēlertei atklāti paziņojis – viņai neesot ko uztraukties, ka informācija, kas bija pausta preses konferencē, parādīsies kādā citā medijā, – tas jau esot nokārtots…

Tā nu „Parex bankas” prezidents un nākamais Latvijas visbagātākais cilvēks šajā reizē palika bez kārotās pilsonības („Viņš uzvedas kā izlaists puišelis, kam ir visas citas, bet nav šīs mantiņas,” pati savā avīzē paziņoja S. Ēlerte), un tieši tāpat notika arī ar laikraksta „SM Segodņa” izdevēju Ļevu Vaismanu, „mafijas karali” Ivanu Haritonovu, abiem viņa brāļiem un māsu, kam pilsonību oficiāli 1995. gada maija beigās atņēma tiesa (bet jau 2000. gadā – arī ar ekscentrisko Labklājības partijas līderi Juri (Juriju) Žuravļovu). Taču tieši gadījums ar baņķieri un viņa „nozagto” pasi likumdevējiem un citām ieinteresētām personām uzskatāmi parādīja – vajadzētu darīt kaut ko, lai pie Latvijas pilsonības bez vajadzības blēdīties un krāpties tiktu tie, kam tā tādu vai citādu iemeslu dēļ pienākas (jāatgādina, ka tieši tolaik Saeimas nacionālo spēku pārstāvji skaļi vaimanāja par šausmīgo situāciju, ka 80 procenti valsts vadošo finansiālo struktūru vadītāju neesot Latvijas pilsoņi). Rezultātā tad arī tapa Pilsonības likuma 13. pants, kas apbrīnojami lakoniski nosacīja, ka LR pilsonībā ar Saeimas lēmumu individuāli var uzņemt personas, kurām ir īpaši nopelni valsts labā. Kādi ir šie nopelni un kas ar šo vārdu vispār jāsaprot, – ne vārda, līdz ar to iespējas – visplašākās.

Sākumā gan shēma acīmredzami buksēja. 1994. gada decembrī tika izveidota Saeimas komisija, kurai jāvērtē kandidatūras ārpuskārtas naturalizācijai par īpašiem nopelniem Latvijas valsts labā, taču labu brīdi tā nekādi nespēja sanākt uz pirmajām sēdēm – iespējams, vaina bija tās vadītāja, komponista Imanta Kalniņa radošajā personībā, ko komisijas loceklis Dzintars Ābiķis raksturoja ar vārdiem: „Ņemot vērā, ka Kalniņa kungs ir radoša personība un tagad staigā apkārt trallallā, es būšu spiests organizēt sēdes pats un sakārtot komisijas darbu…” Turklāt deputāti pat bija ņēmuši vērā situāciju ar Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanu, kas jau bija kļuvusi par īstu masu pasākumu: Dz. Ābiķis apgalvoja, ka ar uzņemšanu pilsonībā par īpašiem nopelniem tā noteikti nenotikšot (lai gan vienlaikus viedi norādīja – galvenais kritērijs būšot deputātu personiskā attieksme), savukārt LNNK deputāts Dainis Stalts visā nopietnībā ierosināja gada laikā pilsonību par īpašiem nopelniem piešķirt ne vairāk kā pieciem cilvēkiem. Šajā ierosinājumā neviens neieklausījās, taču sākotnēji pilsonības piešķiršana par īpašiem nopelniem patiesi notika izsvērti un nopietni: Pilsonības likuma izpildes komisija vienojās, ka ne jau kurš katrs varēs kaut vai iesniegt pieteikumu par pilsonības piešķiršanu īpašu nopelnu dēļ, bet tikai pieci deputāti, Valsts prezidents, Ministru kabinets vai desmitā daļa Latvijas pilsoņu. Kā pirmie kandidāti uz īpašo nopelnu pilsonību tika nosaukta vijolniece Ludmila Girska, mākslas doktors Edvards Kļaviņš, operdziedātājs Samsons Izjumovs un vokālā pedagoģe Ludmila Brauna, un kopumā līdz 1995. gada martam komisijā jau tika iesniegts apmēram pussimts ierosinājumu par pilsonības piešķiršanu par īpašiem nopelniem. Taču beigu beigās komisija un pēc tam arī Saeima atbalstīja trīs kandidatūras ar stingru "Latvijas ceļa" politisko aizmuguri – rakstnieku Roaldu Dobrovenski, ērģelnieci Jevgeņiju Ļisicinu un tautfrontieti Romualdu Ražuku.

Prese pat rīkoja aptaujas par to, kuru cilvēku nopelni būtu Latvijas pilsonības cienīgi, tikmēr deputātu lielā stingrība un apdomība šajā jautājumā mēnesi pēc mēneša gāja mazumā – un dīvainā kārtā īpaši nopelni aizvien biežāk izrādījās nevis sabiedrības nosauktajiem ļaudīm, bet vienkārši vajadzīgiem cilvēkiem un partiju sponsoriem. 1995. gada septembrī pilsonība par īpašiem nopelniem bija piešķirta jau diviem desmitiem cilvēku – tostarp arī plašākai sabiedrībai pilnīgi nepazīstamiem. Piemēram, divdesmitais īpašo nopelnu pilsonis bija uzņēmumu „Rīgas miesnieks” un „Rīgas 1. saldētava” valdes priekšsēdētājs, vēlākais miljonārs Georgijs Knellers, kura īpašos nopelnus Latvijas labā Tautsaimnieku politiskās apvienības pārstāvis Edvīns Kide skaidroja tā: „Viņš ir viens no celmlaužiem, kas lauž ceļu uz Eiropas Savienību par gaļas standartiem, par gaļas eksportu…”

Šajā laikā Saeimā jau atklāti apsprieda kandidātu devumu partiju budžetiem, un šādā situācijā nebija nekāds brīnums, ka brīdis saņemt „kāroto mantiņu” pienāca arī tiem, kam iepriekš tā gājusi secen: 1997. gada novembrī V. Kargina īpašos nopelnus valsts labā ierosinājumā piešķirt viņam pilsonību atzina Saeimas deputāti Viktors Kalnbērzs, Viesturs Boka, Jānis Jurkāns, Pēteris Apinis (galvenais parakstu vācējs), Edvīns Inkēns, Andris Ameriks, Jānis Ādamsons, Leonards Tenis, Jānis Kalviņš, Ruta Marjaša un Māris Vītols, kā arī tādi pazīstami ļaudis kā Raimonds Pauls, Jānis Peters, Komercbanku asociācijas prezidents Teodors Tverijons, Kultūras fonda prezidents Pēteris Bankovskis, ar „Parex banku” kredītjomā saistītās „Neatkarīgās Rīta Avīzes” līdzīpašnieks Andris Jakubāns, kā arī sporta funkcionāri Einārs Fogelis un Vilnis Baltiņš.

Tiesa, Pilsonības likumā gan bija skaidri ierakstīts, ka persona, kas pilsonību mēģinājusi iegūt, sniedzot nepatiesas ziņas par sevi, pilsonību var iegūt tikai naturalizācijas kārtībā, taču… šajā PID atgādinājumā neviens neieklausījās. Vēl nesen Pilsonības likuma izpildes komisijas vadītāja Ilga Kreituse presei saistībā ar pilsonības piešķiršanu sportistiem bija paziņojusi: „Ja Latvijas pilsonis runā krievu valodā, ko pasaulē pazīst pēc skaņas; ja Latvijas komanda runā krievu valodā, tad to uztvers kā Krievijas, nevis Latvijas komandu,” - bet tagad viņa bija negaidīti atmaigusi pret pilsonības pretendentu: viņas vadītā komisija neesot nekāda izmeklēšanas iestāde, tāpēc nekāda informācija par V. Karginam iepriekš piešķirto un atņemto pilsonību netikšot pieprasīta – ja reiz baņķieris ar savu parakstu esot apliecinājis, ka viņam nav nekādu saistību, kas varētu liegt saņemt pilsonību, tad neesot nekāda pamata to apšaubīt.

Un, ja, piemēram, V. Boka godīgi atzina – viņam esot simpātiski, ka „Parex banka” atbalstījusi baletdejotāja Māra Liepas piemiņas pasākumus, tad bijušo vēstnieku un dzejnieku J. Peteru bija piemeklējusi īsta amnēzija – viņš presei apgalvoja, ka par iepriekšējo V. Kargina krāpšanos ar pilsonību vispār neko nezinot: „Pirmā dzirdēšana. Es to zinu tikai no jūsu apgalvojumiem. Ja būs neapstrīdami pierādījumi, tad tā būs cita lieta…” Liekulības tirgum punktu pielika A. Jakubāns ar vārdiem: „Visās normālās valstīs tādam cilvēkam kā Karginam dotu pilsonību un nekur viņam nebūtu jālūdzas un jālasa par sevi avīzē idiotiski raksti.” Rezultātā tā paša 1997. gada novembra beigās Latvijas pilsonību par īpašiem nopelniem saņēma gan V. Kargins, gan viņa kompanjons, bijušais „preses sakārtotājs” viltoto pases dokumentu lietā V. Krasovickis. Tiesa, viņu abu dzīvesbiedres Latvijas pilsonību 1999. gadā ieguva jau vispārējā kārtībā, bez kādiem „blatiem”.

Un tā nu no 1995. līdz 1998. gadam Saeima pilsonību par īpašiem nopelniem piešķīra kopā 158 personām, bet vēlāk, pēc naturalizācijas logu atcelšanas uz pilsonību pretendēt varēja jau ikviens Latvijas iedzīvotājs, kas valstī nodzīvojis vismaz piecus gadus un spēj nokārtot naturalizācijas eksāmenus. Līdz ar to Latvijas valsts pilsonību par īpašiem nopelniem sāka piešķirt tikai tiem, kuri dažādu iemeslu dēļ to nevar iegūt parastajā kārtībā, un līdz ar to šī īpatnā valsts vēstures lappuse tika pāršķirta.

Citas grāmatas, kas iesakāmas interesentiem par Latvijas mūslaiku vēsturi un kuras citētas jaunajā grāmatā „Mūsu vēsture 1985 – 2005”: Jānis Āboltiņš „Biju biedrs, tagad kungs”, Jakubāna un Hānberga bibliotēka, 1992. Māris Gailis „Varas tehnoloģija”, Jumava, 1997. Dainis Īvāns „Gadījuma karakalps”, Vieda, 1995. Dainis Īvāns „LTF rietumos”, Elpa, 2001. Edmunds Johansons „Čekas Ģenerāļa piezīmes”, autora izdevums, 2006. Nikolajs Kabanovs „Cena ņezavisimostji”, DVINA, 2006. Sandra Kalniete „Es lauzu. Tu lauzi. Mēs lauzām. Viņi lūza”, Jumava, 2000. Valērijs Kargins „Nauda un cilvēki”, Atēna, 2006. Māris Krautmanis, Dzintars Zaļūksnis, Sandris Vanzovičs, Uldis Birģelis „LR visjaunāko laiku vēstures īsais kurss”, Kontinents, 2002. Lato Lapsa, Kristīne Jančevska „Latvijas miljonāru noslēpumi”, Atēna, 2005. „Latvija – PSRS karabāze”, Zelta grauds, 2006. Astra Mille „Labvakar, Edvīn Inkēn”, Atēna, 2002. Astra Mille „Te un citadelē. Jānis Peters. Sarkanā. Tumšsarkanā”, Atēna, 2005., 2006. „Millenium. Skats uz Latviju II”, Madris, 2001. Vjačeslavs Široņins „Pod kolpakom kontrrazvedki”, Paleja, Rusič, 1996. Inga Utena „Cilvēks Godmanis”, Jāņa sēta, 1997. Jānis Vahers, Ilona Bērziņa „Lūzums”, Nordik, 2006. Aloizs Vaznis „Informācija pārdomām”, Kontinents, 2002. Elita Veidemane „Atmoda. Mani dārgumi”, Jumava, 2004. Mavriks Vulfsons „Kārtis uz galda”, Liesma, 1997.

Tāpat jaunajā grāmatā izmantoti citāti no virknes preses izdevumu, kuru pilns saraksts atrodams pašā grāmatā.