„Kažoka metēji”: no Gorbunova un Petera līdz mūsu dienām (143)

Taču nav ko brīnīties – kā rāda šis fragments no jaunās apgāda „Atēna” grāmatas „Mūsu vēsture 1985 – 2005”, spēja vajadzības gadījumā ātri aizmirst iepriekš teikto un darīto un apgriezt kažoku uz otru pusi Latvijā ir bijusi izplatīta visos laikos.

Gorbunova evolūcija

Ir lietas, ko cilvēki neaizmirst – lai cik aizrautīgi kaismīgais nacionālis Pēteris Tabūns no jau neatkarīgās Latvijas Saeimas tribīnes runātu par nekrietnajiem okupantiem, vienmēr atradīsies kāds preses izdevums vai sabiedriskais darbinieks, kas atgādinās, ka „Pēteris Tabūns ir tas pats cilvēks ar patīkamo balsi, kas 7. novembra un 1. maija demonstrāciju laikā Daugavmalā vēstīja: „Slava padomju tautai – komunisma cēlājai! Slava KP – mūsu uzvaru kaldinātājai!” un tā tālāk. Tagad „Daugavmalas svilpotājs svilpo pavisam citu dziesmu”. Tomēr agrākā „dziedātprieka degsme” nav zudusi”! Taču zināmākais piemērs, kā no sarkana pārkrāsoties par sarkanbaltsarkanu, protams, ir bijušais Latvijas kompartijas Centrālkomitejas ideoloģiskais sekretārs Anatolijs Gorbunovs. Līdz 1988. gadam viņš bez mazākās aiztures runāja par marksisma – ļeņinisma lomu padomju pilsoņu dzīvē, bet tad zibenīgi kļuva par Latvijas neatkarības cīnītāju un tās Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāju, kas pieņēma Neatkarības deklarāciju. Apbrīnojamas pārmaiņas, ja palūkojamies, ko A. Gorbunovs runāja īsi pirms tam.

Tā, piemēram, A. Gorbunova 1987. gadā teiktā uzruna par godu padomju varas atjaunošanas gadadienai var kalpot par tipisku piemēru, kā komunistiskā iekārta interpretēja 1940. un 1941. gada notikumus Latvijā: „Pirmās pārmaiņas notika laikā, kad tiem, kuriem bija atņemta politiskā vara, ekonomiskā kundzība un kuriem tādēļ jaunā kārtība nepatika, nikni pretojās, palīgā aicinot visreakcionārākos spēkus. Un, kad pie starptautiskā apvāršņa sāka mākties tumši mākoņi, tautas varas ienaidniekiem tie likās kā dieva dāvana. Bijušie zemes un māju īpašnieki, aizsargi un buržuāziskās armijas virsnieki, nacionālistu biedrību locekļi un nacistu maksas aģenti visus savus nākotnes plānus saistīja ar karu.” Savukārt nākotnē biedrs Gorbunovs raudzījās ar neslēptu optimismu: „Nešaubos, ka jaunatne būs gudrāka un labāka par mums, ka tā būs drosmīgāka. Jaunie būs īsti pionieri, kas meklēs visu jauno un turpinās revolucionārās tradīcijas. (..) Mums jāapgūst ļeņiniskā metodoloģija pieejā un argumentācijā. Ir jāstudē Ļeņina grāmatas. Šodien tas ir īpaši nepieciešams.”

Tas gan viss ir nieks salīdzinājumā pārdomām, ko Anatolijs Valerjanovičs pauda 1987. gada sākumā laikrakstā Literatūra un Māksla, kur aizrādīja, ka varbūt tomēr rakstniekiem un publicistiem nevajadzētu pārlieku aizrauties ar Staļina laiku represiju aprakstīšanu: „Mūsu rakstnieki ar pārāk vieglu roku publicistikā ķeras klāt pie mūsu tautas un republikas nesenās pagātnes, ļoti sarežģīto un nebūt ne viennozīmīgo vēstures mezglojumu, atsevišķu faktu un notikumu izvērtēšanas it kā šodienas atklātuma un taisnīguma garā, patiesības vārdā. (..) Katra mākslas parādība, katra rakstnieka daiļrade ir jāredz un jāvērtē konkrētā vēsturiskā, kultūrpolitiskā, kultūrideoloģiskā kontekstā. Galvenais šeit ir un paliek kritēriji, stingra marksistiska pozīcija.” Tepat A. Gorbunovs izteica arī savas domas valodu jautājumā un sabāra Literatūras un Mākslas līdzstrādnieku Ainaru Meieru, kurš kādā rakstā bija atļāvies norādīt, ka diez vai par internacionālistiem var saukt cilvēkus, kas gadiem ilgi dzīvo nacionālā republikā, bet prot tikai vienu valodu. Pašam A. Gorbunovam tolaik bija konkrēts viedoklis šajā jautājumā: „Es kategoriski iebilstu pret to, ka priekšplānā tiek izvirzīta prasība pēc latviešu valodas prioritātes visās republikas sabiedriskās dzīves aprisēs, tās pretnostatījumu krievu valodai.”

Tiesa, vēlāk gan atklājās, ka kritisko rakstu īstenībā nemaz nebija rakstījis pats A. Gorbunovs, bet gan sarūpējis LKP CK otrais sekretārs V. Soboļevs un „gādīgi” palicis A. Gorbunovam parakstīšanai. Tā arī Cīņā tas tika nodrukāts kā A. Gorbunova garadarbs, par ko viņš pats vēlāk nemaz nebija priecīgs un, gods kam gods, publiski atvainojās A. Meieram. Tiesa, tas gan notika jau Atmodas laikā. Par labu A. Gorbunovam šajā incidentā liecina arī tas, ka kompartijas funkcionārs iestājās par to, lai žurnālists netiktu atlaists no darba.

Šķietami paradoksāli, taču jau pēc gada, kā vēlāk atcerējās toreizējais avīzes Sovetskaja Molodjož galvenais redaktors Aleksandrs Bļinovs, tas pats A. Gorbunovs, kurš līdz tam centrālo laikrakstu iknedēļas sapulces bija vadījis tikai krievu valodā, pēkšņi vienā dienā pārgāja uz latviešu valodu. „Es viņam vienreiz jautāju: sak’, kā tad tā, vakar jūs runājāt krieviski, šodien jau latviski, kas par lietu? Uz ko viņš atbildēja: „Latviešu valoda ir mūsu valsts valoda,”” daudzus gadus vēlāk atmiņās dalījās A. Bļinovs.

Vēl 1987. gadā A. Gorbunovs rakstīja: „Es gribu pieminēt bēdīgi slavenos notikumus 23. augustā, kā arī iespējamās akcijas 18. novembrī. Vai tā nav kauna lieta, ka pāris ārzemju radiostaciju musināšanas dēļ mēs sev esam radījuši nepatikšanas, kuru dēļ pat jāsarkst pasaules sabiedrības acu priekšā. (..) Lai šajā datumā pie Brīvības pieminekļa iet tikai tie, kas ir pret mūsu sociālistisko iekārtu.” Toties divus gadus vēlāk: „Paceļot nacionālos sarkanbaltsarkanos karogus, mācīsimies atzīmēt šo dienu kā tautas vienotības svētkus Latvijai…” Pasakaina pārtapšana un pārdzimšana? Gods kam gods – deviņdesmito gadu otrajā pusē A. Gorbunovam pietika paškritiskuma, lai presei tomēr atzītu: „Vai es divu gadu laikā varēju pārtapt, tas, protams, ir jautājums, uz kuru diez vai var sniegt tādu apstiprinošu atbildi…”

Jāteic gan, ka vēlāko gadu politiķi, kuriem ir nācies strādāt kopā ar A. Gorbunovu, uz viņa pārkrāsošanos vienmēr ir raudzījušies ar vieglu ironiju. „Cilvēks ir pieradis svārstīties kopā ar ģenerālo līniju. Kāda ģenerālā līnija ņēma virsroku, bija skaidrs. Un nebija arī nekādu šaubu, ka viņš var iedurt mugurā,” tā vēlāk viņu raksturoja nākamais Saeimas deputāts Boriss Cilēvičs. Līdzīgas domas pauda arī pēdējais Latvijas kompartijas vadonis Alfrēds Rubiks: „Īstenībā Gorbunovam nav nekādu uzskatu. Sociālisms viņam deva iespēju virzīties pa karjeras kāpnēm uz augšu, bet viņš to nenovērtēja. Nāca jauna vara un solīja jaunus labumus, un Gorbunovs pieslējās jaunajai varai.” Savukārt Gorbunova partijas biedrs no Latvijas ceļa laikiem Andrejs Panteļējevs kādā intervijā bija diplomātiskāks, bet varbūt arī ironiskāks: „Zināmā mērā Gorbunovs simbolizē tīri latvisku evolūciju, vismaz vienas daļas latviešu noteikti…”

Atmodas celmlauži un citi

Bet, protams, ideoloģiskais sekretārs nebija vienīgais. Tikai gadu pirms slavenā Radošo slavenību plēnuma viens no tā dzinējspēkiem, dzejnieks Jānis Peters Maskavas laikrakstam Pravda uzrakstīja tik ļoti komunistiskā garā ieturētu rakstiņu, ka gribas izberzēt acis – vai neesam kļūdījušies, lasot tā autora vārdu. Bet nē – parakstījies ir tieši Jānis Peters, kurš visai padomju tautai vēstīja: „Latvijas valstiskums formulā „Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika” ir drošs un perspektīvs… (..) Latviešu strēlnieki mums ir atstājuši mantojumā šo zemi – Padomju Latviju. Nu mums tā ir jāveido visu citu padomju republiku kopībā un nevis „iekļautībā” vai „inkorporācijā”, kā, pazemojot latviešus, mēģina iestāstīt kādas valsts administrācija savās diplomātiska rakstura rotaļās. (..) Gribas atgādināt kādu svētku dienu mūsu vēsturē un kalendārā, un proti – 30. decembri. Tā ir PSRS izveidošanas diena. Pēc manām personiskajām domām mēs to nesvinam ar pietiekamu pacēlumu.”

Bet ko nu par tik senām runām, ja vēl pāris mēnešus pirms slavenā Radošo savienību plēnuma J. Peters visnotaļ nopietni ieteica internacionālajā audzināšanā mācīties no Ļeņina: „Es ticu, ka Ļeņins bija ļoti tuvu izpratnei par to, kā jāattīstās nāciju savienībai. (..) Nevaru piekrist tiem, kas uzskata, ka pēdējā laikā notiek zināma nacionālistisku spēku konsolidācija. Tas nav nopietns apgalvojums! Līdz „nacionālistu spēkiem” pie mums, manuprāt, lieta vēl nav nonākusi.” Īpatni, taču šie vārdi tika sacīti vien trīs mēnešus pirms Latvijas Nacionālās neatkarības kustības dibināšanas, kam apzīmējums „nacionālistu spēki” bija ļoti atbilstošs. Taisnības labad gan te jāpiebilst, ka 1987. un 1988. gadā vārdu ekvilibristika, atsaucoties uz Ļeņinu visdažādākajās situācijās, lai tā kompartijas funkcionāriem izsistu ieročus no rokām (kā gan iebildīsi pret paša proletariāta vadoņa citātiem!) bija modē un to sākumā izmantoja ne viens vien tautfrontietis publiskās diskusijās.

Bet kādi lāsti (protams, ne jau pilnīgi labprātīgi izteikti, bet arī ne čekas nagu maukšanas kambaros izspiesti) tālajā 1987. gadā gāzās pār grupas Helsinki 86 pārstāvju galvām pēc ziedu nolikšanas pie Brīvības pieminekļa 23. augustā, – turklāt no cilvēkiem, kas arī vēlāk bija sabiedrībā ļoti cienīti! Tā mākslinieks Indulis Zariņš „helsinkiešus” publiski nodēvēja par „saujiņu cilvēku, ko moka nostaļģija pēc buržuāziskās Latvijas”, un pravietiski piebilda: „Mēģinājumi uzdot šādu noskaņojumu par tautas, kas izvēlējusies sociālistisko attīstības ceļu, viedokli, ir lemti neveiksmei.” Vēl daiļrunīgāks bija kinorežisors Aloizs Brenčs: „Jā, partija ir pasludinājusi kursu uz visas mūsu dzīves demokratizāciju. Taču PSRS konstitūcija un PSKP programma paliek nemainīgas! Tātad nemainīgi paliek arī mūsu šķiru uzskati, mūsu ideoloģija.” Viņaprāt, milicija esot rīkojusies pilnīgi pareizi, vēršoties pret ziedu licējiem. Un vispār: „Man nav skaidrs, kādēļ Brīvības piemineklis ir kļuvis par vispārēju brīvības simbolu? Jo ir taču zināms, ka tas atklāts buržuāziskās Latvijas kārtējā gadadienā un simbolizē buržuāzisko brīvību.” Jāteic, ka strauju pārkrāsošanos var pārmest diezgan lielai daļai inteliģences, un kā diezgan skumju piemēru te varam minēt gadījumu ar disidentu Gunāru Astru. Kad G. Astras piederīgie un domubiedri 1987. gadā centās panākt viņa atbrīvošanu no ieslodzījuma un lūgumus pēc palīdzības aizsūtīja ne tikai Padomju Savienības līderim Mihailam Gorbačovam, bet arī 62 Latvijā populāriem rakstniekiem, dzejniekiem un kultūras darbiniekiem (adresātu vidū bija, piemēram, Imants Ziedonis, Jānis Peters, Vizma Belševica, Māris Čaklais, Marina Kosteņecka, Māra Zālīte, Alberts Bels, Viktors Avotiņš, Ēriks Hānbergs, Andris Jakubāns, Andris Kolbergs, Regīna Ezera un Ilze Indrāne), reakcija bija identiska. Proti – nekādas atbildes un ieinteresētības. Situācija esot mainījusies tikai pēc tam, kad kāda ārzemju brauciena laikā oficiālā pieņemšanā kāds publiski uzdevis jautājumu J. Peteram – kā gan Latvijas rakstnieki palīdz G. Astram? Taču tobrīd jau arī jebkāda palīdzība bija novēlota, jo disidents bija neglābjami slims, un vienīgais, kā drosmīgākā sabiedrības daļa varēja paust G. Astram savu cieņu, bija piedalīšanās viņa bērēs.

… un pēdējās atraugas

Savukārt viens no pēdējiem mohikāņiem, kas vēl 1987. gada nogalē lamāja buržuāziskos nacionālistus, bija vēlākais eiroskeptiķu kustības līderis Normunds Grostiņš, kurš tolaik bija Latvijas Universitātes komjaunatnes komitejas sekretāra vietnieks ideoloģiskajā darbā. N. Grostiņa izpausmes bija tā laika amatam atbilstošas, un avīzē Padomju Students viņš pamanījās sapīt kopā 18. novembra atzīmēšanu ar līgumu par vidējās darbības rādiusa raķetēm, ko tolaik gatavojās parakstīt PSRS un ASV. Pēc kvēlā komjaunieša domām, ziedu likšana pie Brīvības pieminekļa varot novest pie tā, ka lielvalstis līgumu neparakstīs un visa cīņa par mieru būs vējā: „Mūsdienās pat notikumi Latvijā var tikt izmantoti, lai, piemēram, torpedētu vienošanos par vidējas darbības rādiusa raķetēm. Te es domāju par 18. novembri. Kas notiks pie pieminekļa? Tas ir atkarīgs no mums pašiem, no mūsu spējas orientēties situācijā un atbildības. Arī zināšanām. Jo, ja kāds nezin, kas ir 18. novembris, šoreiz viņš var paskatīties vēstures mācību grāmatās. Katrs, kas domā maksāt meslus šim datumam, lai pilnībā apzinās – viņš lej ūdeni tikai un vienīgi uz imperiālisma dzirnavām. Atbildība par to būs jāuzņemas pilnā mērā...”

Pie visa tā vēl tikai jāpiebilst, ka jau citos „patiesības mirkļos” atradās ļaudis, kas bija tikpat gatavi „atkrāsoties atpakaļ”. LPSR VDK priekšsēdētāja vietnieks Jānis Trubiņš jau jaunajā gadu tūkstotī senos notikumus presei atminējās šādi: „Mans paziņa partijas orgānos stāstīja, ka tad, kad 1991. gada augustā TV ekrānos rādīja vienu vienīgu baletu, tas ir, sākās pučs, desmiti nacionālradikāļu steidzami ar savām partijas biedru biļetēm metās uz vietējām partijas organizācijām un sāka maksāt biedra naudas par visu laiku no 1989. gada. Galvenais viņiem bija – saņemt zīmodziņu partijas biļetē par kārtīgu biedra naudas maksāšanu. Tas nav joks, cilvēki tiešām cerēja šādā veidā nodrošināties pret iespējamām nepatikšanām.” Diemžēl nevienu vārdu bijušais čekists tā arī nenosauca...

Citas grāmatas, kas iesakāmas interesentiem par Latvijas mūslaiku vēsturi un kuras citētas jaunajā grāmatā „Mūsu vēsture 1985 – 2005”: Jānis Āboltiņš „Biju biedrs, tagad kungs”, Jakubāna un Hānberga bibliotēka, 1992. Māris Gailis „Varas tehnoloģija”, Jumava, 1997. Dainis Īvāns „Gadījuma karakalps”, Vieda, 1995. Dainis Īvāns „LTF rietumos”, Elpa, 2001. Edmunds Johansons „Čekas Ģenerāļa piezīmes”, autora izdevums, 2006. Nikolajs Kabanovs „Cena ņezavisimostji”, DVINA, 2006. Sandra Kalniete „Es lauzu. Tu lauzi. Mēs lauzām. Viņi lūza”, Jumava, 2000. Valērijs Kargins „Nauda un cilvēki”, Atēna, 2006. Māris Krautmanis, Dzintars Zaļūksnis, Sandris Vanzovičs, Uldis Birģelis „LR visjaunāko laiku vēstures īsais kurss”, Kontinents, 2002. Lato Lapsa, Kristīne Jančevska „Latvijas miljonāru noslēpumi”, Atēna, 2005. „Latvija – PSRS karabāze”, Zelta grauds, 2006. Astra Mille „Labvakar, Edvīn Inkēn”, Atēna, 2002. Astra Mille „Te un citadelē. Jānis Peters. Sarkanā. Tumšsarkanā”, Atēna, 2005., 2006. „Millenium. Skats uz Latviju II”, Madris, 2001. Vjačeslavs Široņins „Pod kolpakom kontrrazvedki”, Paleja, Rusič, 1996. Inga Utena „Cilvēks Godmanis”, Jāņa sēta, 1997. Jānis Vahers, Ilona Bērziņa „Lūzums”, Nordik, 2006. Aloizs Vaznis „Informācija pārdomām”, Kontinents, 2002. Elita Veidemane „Atmoda. Mani dārgumi”, Jumava, 2004. Mavriks Vulfsons „Kārtis uz galda”, Liesma, 1997.

Tāpat jaunajā grāmatā izmantoti citāti no virknes preses izdevumu, kuru pilns uzskaitījums atrodams pašā grāmatā.