Ainārs Šlesers: “Es jums gribu pateikt vienu lietu...“ (121)

— Jūs mēdz dēvēt par ceļa rulli. Kā jūs to komentētu?

— Kā bijušais satiksmes ministrs, kas atbildīgs par ceļu kvalitāti, — pozitīvi. Ja ar ceļa rulli saprot konsekventu virzīšanos uz mērķi, tad es esmu ceļa rullis. Es tikai domāju, ka esmu ātrāks.

— Vai pēdējā laikā daudz esat domājis par Dievu? Varbūt viņu lūdzis?

— Esmu. Gan lūdzis, gan domājis. Es daudz domāju par Dievu. Vienmēr, arī pēdējās nedēļas laikā.

—Vai piespiedu demisiju uztverat kā sodu par to, ka esat pārkāpis kādu no baušļiem? Vai varbūt kā jaunu pārbaudījumu?

— Kā pārbaudījumu. Es nedomāju, ka demisija ir Dieva sods. Katru dienu var notikt kāds pagrieziens. Manā dzīvē to ir bijis ļoti daudz. Kopš pašas bērnības Maskavas forštatē. Tas nebija nekāds izpriecu laiks. Svarīgi, lai cilvēks saprastu, ka veiksme nav nekas cits kā spēja piecelties par vienu reizi vairāk, nekā esi nokritis. Dzīve parādīs, kas ir kas. Kur ir draugi, kur — nejauši ceļabiedri. Kur darbi, kur tukšas runas. —Pirmās partijas sauklis ir — Vīrs un vārds. Kaut kā nešķiet, ka tas vēl ir spēkā.

— Es gribētu dzirdēt iemeslus, kāpēc jūs to apšaubāt. Vai kaut kas no solītā nav izpildīts? Vienīgi likums par augstāko soda mēru narkotiku tirgotājiem nav realizējies. Jo tas neatbilst Eiropas standartiem.

Vīrs un vārds nozīmē arī uzdrīkstēšanos būt mazākumā. Es bieži esmu bijis viens pats ar savu ideju. Pret visiem. Man daudz ko var pārmest. Bet ne vārda neturēšanu.

—Vai zināt, kāds ir desmitais bauslis?

— Varbūt domājāt astoto: “Tev nebūs nepatiesu liecību sniegt.” Es to ievēroju.

— Arī Jūrmalas lietā?

— Kādu atbildi jūs gribat dzirdēt? “Jā. Devu naudu. Esmu noziedznieks. Lieciet mani cietumā.” Šādu atbildi es jums nevaru dot, jo tad man būtu jāmelo. Mana sirdsapziņa ir tīra. Es neesmu iesaistīts Jūrmalas balsu pirkšanas skandālā. Viss. Man riebjas kukuļdošana, kukuļņemšana un aizmuguriskas intrigas. Esmu bijis sportists, un es uzskatu, ka viss jāsasniedz saviem spēkiem. Kādu uzpirkt, korumpēt — tas ir kā lietot dopingu sportā. Es visu dzīvē esmu sasniedzis saviem spēkiem, un, ja būtu kādu kukuļojis vai krāpis, vispirms zaudētu cieņu savās acīs. Domājat, ka es varētu atnākt mājās un savai ģimenei mierīgu seju pateikt: “Jā, ziniet, man te šodien nācās korumpēt vienu deputātu...”

—Kas, jūsuprāt, ir politiskā korupcija?

— Tā ir vēlētāju pilnvaru zādzība personiskās interesēs. Tas ir noziegums. Tāpēc man tagad ir divtik nepatīkami. Katrs zina, ko nozīmē būt nepatiesi apsūdzētam.

—Politiskā korupcija ir arī balsu uzpirkšana.

— Pirkšana nozīmē, ka kādam tiek naudā vai graudā maksāts par viņa viedokli. Tā ir krimināli sodāma darbība.

Ja tiek veidota koalīcija, sākas milzīgs tirgus par to, kura partija kurus amatus ieņems. Tirgošanās, piedāvājot amatus, nav nekas slikts. Nosodāmi ir tas, ja balsis tiek pirktas par naudu. Tā ir politiskā korupcija.

Jā, es zinu, ka tās sarunas — tulkotas, sagraizītas, ierunātas lomās — televīzijā izskatījās briesmīgi. Cilvēkiem pat nebija svarīgs saturs. Pilnīgi pietika ar formu. “Plkst. 11.47. Milušs zvana Šleseram. Ejam uz visu banku.” Ko te piebilst? Neviens privātās sarunās nerunā Endzelīna latviešu valodā. Ne politiķi, ne žurnālisti. Jūs esat mēģinājuši ierakstīt kādu savu ikdienas sarunu? Pamēģiniet — izklausīsies tieši tāpat.

—Tātad jūs uzskatāt, ka Jūrmalas gadījumā notika tirgošanās bez naudas? — Attiecībā uz mani un to, ko es zināju, — jā. Bez naudas. Un nevis tirgošanās, bet vienošanās. Es nezinu, vai Germans Milušs patiešām deva naudu. Lai tas paliek uz viņa sirdsapziņas, un lai to noskaidro tiesa. Ja deva — tas ir noziegums. Es no tā norobežojos. Es nosodu to, ka uzņēmēji sajutās kā politiķi un sāka šo situāciju izmantot.

—Bet kāpēc Milušs sajutās kā politiķis? Juta jūsu aizmuguri?

— Es nezinu, kā viņš sajutās. Bet man ir pretjautājums. Kāpēc žurnālisti pēkšņi sajutās kā tiesneši? Es negribu moralizēt. Sagaidīsim tiesu, lai tā izvērtē katras iesaistītās personas atbildību. Nevajag jau tagad pasludināt spriedumu. Linča tiesa nav novedusi pie laba gala.

—Un tomēr, ko Miluša leksikā nozīmē teiciens: ejam uz visu banku?

— Es domāju, ka tas nenozīmē neko. Apmēram kā: “Nu tad!”, “Aiziet!”, “Tagad vai nekad.” Pirms balsojuma par mēra ievēlēšanu ne to vien var pateikt. Telefona sarunās es kategoriski iebildu pret Ilmāra Ančāna iesaistīšanu jebkādās sarunās, nemaz nerunājot par mēģinājumiem viņu uzpirkt. Es prasīju Milušam: “Vai tas ir Griķis?” Viņš atbildēja izvairīgi, un es diemžēl nepievērsu vajadzīgo uzmanību šai detaļai. Bet es negribētu tālāk iedziļināties Miluša kunga nodarījumā. Lai netiesātu cilvēku, pirms to izdarījusi tiesa.

— Vai 12. marta svētdienā, ejot uz Panorāmas studiju, zinājāt, kas jūs sagaida?

— Es zināju, ka būs runa par Jūrmalas lietu, bet sīkāk nebiju informēts.

— Vai pēc telefonsarunu atšifrēšanas negribējās celties un iet prom?

— Kāpēc ir jāiet kaut kur prom? Man bija iespēja atbildēt uz jautājumiem, un es to darīju. Protams, bija rūgtums par to, ka De Facto atskaņo salipinātus fragmentus. Tikai vājš cilvēks lamājas un trako.

— Izskatījās, ka jūs žurnālistus studijā īpaši negribējāt laist pie vārda?

— Es jau nebiju atnācis uz nopratināšanu. Ja es redzu, ka žurnālists ir negatīvi noskaņots un grib mani iznīcināt, kādēļ lai es ļautu sevi publiski pazemot? Man ir tiesības pārņemt iniciatīvu. Mēs likuma priekšā visi esam vienādi, žurnālists ir tāds pats pilsonis kā es.

— Krievu frāzi vzjal i kinul, kuru Milušs jums pa telefonu teica, var tulkot divējādi: vienkārši ņēma un uzmeta vai paņēma naudu un uzmeta...

— To var tulkot tikai vienā veidā — ņēma un piekrāpa. Tāpēc, ka Milušs labi zināja, ka man nedrīkst pat ieminēties par Ančāna kandidatūru. Ančāns ir dedzīgs, bet diemžēl absolūti nelīdzsvarots cilvēks. Jau iepriekš viņš TV tiešajā ēterā bija apmelojis bērnu un ģimenes lietu ministru Baštiku, rakstījis dīvainas vēstules uz visām iespējamām instancēm. Mana pozīcija bija skaidra — nekādas sarunas ar Ančānu. Līdz pēdējam mirklim es domāju, ka runa ir par Tēvzemes deputātu Griķi, kurš varētu balsot par mūsu kandidātu. Mēs cerējām uz tēvzemiešu atbalstu, jo iepriekš Jaunais laiks, veidojot valdību, lietojot Jaunalksnes leksiku, viņus bija uzmetis.

Lūk, te ir runa par faktu interpretāciju. Telefona sarunā jau neviens nesaka, kur jāliek punkts. Tikpat labi var teikt: Vzjal i vļubilsja. Nav liela māka no divu stundu telefona sarunām izgriezt sev vajadzīgās, apzināti neprecīzi iztulkot, ierunāt balsīs kā skolēnu ludziņā, vispretīgāko balsi piešķirt Šleseram, un cilvēku minūtes laikā pataisīt par noziedznieku visas Latvijas priekšā. Tā nav pētnieciskā žurnālistika, tas ir diletantisms un slavas kāre. Viņi nedomā par sekām, par to, kā jūtas apvainoto cilvēku ģimenes, tuvinieki. Vai Birkavam kāds atvainojās par apvainojumiem pedofilijā? Baštikam par apvainojumiem bērnu tirdzniecībā?

— Vai jūs pats dzīvē bieži esat uzmests?

— Jā, arī uz lielām summām. Biznesā visādi ir bijis, un diemžēl ne katrs cilvēks tur vārdu. Enerģiju labāk ieguldīt nevis atriebībā, bet jaunos projektos. Tā ir labāk nerviem, sabiedrībai un pašam.

— Kā jums šķiet, vai noklausījās tikai Miluša telefonu vai arī jūsējo?

— Es nezinu. Varu teikt tikai to, ka politiķus ir iespējams klausīties, un to arī dara uz nebēdu. Lai par to atbild drošības dienesti. Man jau nav, ko slēpt. Es zinu, ka drošības dienesti ir iesaistīti politiskajā kampaņā. Juta Strīķe ir Repšes ilggadēja paziņa un ģimenes draudzene. Nesen uzzināju, ka viņa, iespējams, stājas Jaunajā laikā. Mani tas neizbrīna. Žēl, ka tas notiek. Tāda pirms vēlēšanām ir politiskā virtuve.

—Ja pieņem, ka telefonsarunu publiskošana pirms tiesas notikusi kādu spēku interesēs, galvenais sitiens bija vērsts pret jums vai Andri Šķēli?

— Pret mani. Premjers Kalvītis lietoja argumentu: pat ja pats labākais ministrs zaudē sabiedrības uzticību, viņam jādemisionē. Es neticēju savām ausīm. Kas ir sabiedrības uzticība? Reitingi? Tādā gadījumā veselības ministram Gundaram Bērziņam no tās pašas Tautas partijas būtu jānoliek pilnvaras jau kādas desmit reizes. Kalvītis labi zināja, ka pagājušajā gadā es biju prokuratūrā un liecinieka statusā atbildēju precīzi uz sešiem jautājumiem. Un ka prokuratūras lēmumā rakstīts: “Izbeigt lietu nozieguma sastāva trūkuma dēļ.” Kopš tā laika nekas nav mainījies. Izņemot vienīgi dienu skaitu līdz vēlēšanām. Man kā satiksmes ministram darbi veikušies daudz labāk nekā citiem, līdz ar to bija vēlme atbrīvoties no Šlesera. Varbūt esmu optimists, bet es ticu, ka cilvēki vērtēs darbus, ne intrigas. Ja politikā nebūtu tādu traku cilvēku kā Šlesers, kurš ir gatavs iet pret straumi, pret vairākumu Rīgā, piemēram, būtu provinciāla lidosta ar pārsimt tūkstošiem pasažieru apgrozījumu. Tie, kas par mani veidoja parlamentārās izmeklēšanas komisijas, tagad bauda mana darba augļus un lido pa lēto. Tādu situāciju ir bijis daudz. Tas attiecas arī uz prāmi Rīga—Stokholma... Man pārmet, ka nāku no biznesa vides, ka izprotu to. Labāk no biznesa pāriet politikā nekā politiku padarīt par savu biznesu. Labāk ir, ja ministrs zina, kā lielus projektus valstī var realizēt. Tā ir mana problēma, ka esmu ienācis politikā kā veiksmīgs uzņēmējs, kurš nopelnījis miljonus. Man pārmet izglītības trūkumu. Bet man ir ļoti laba dzīves skola, un tā iegūta caur smagu darbu un pieredzi. Laiks visu saliks pa vietām.

— Skatoties, kā jūs aizstāvaties, dažkārt rodas sajūta, ka jūs to darāt, labi apzinoties, ka starp vilkiem neesat tas vainīgākais. Jūs labi zināt politisko aizkulišu spēles noteikumus, zināt, ko ir darījuši citi, un tāpēc tagad grūti palikt par malējo.

— Šis gadījums patiešām licis man pārdomāt daudzas lietas. Pēdējā laikā esmu ticies ar daudziem cilvēkiem, arī uzņēmējiem, kuri ir lūguši audienci, lai es viņus uzklausu. Protams, es neesmu katru šo cilvēku caur drošības dienestiem pārbaudījis, kas viņi ir, ko dara... Bet tas ir fakts — gan Latvijas, gan pasaules politikā, veidojot valdības un koalīcijas, uzņēmēji vienmēr ir bijuši aktīvi. Ne ar naudu, bet kā konsultanti. Šoreiz, ja fakti apstiprināsies, uzņēmēji ir pārkāpuši robežu, aiz kuras beidzas lobisms un sākas noziegums. Diemžēl, ņemot vērā to, ka man ir bijušas sarunas ar dažiem no viņiem, esmu politiski cietis. Politiskā atbildība man jāuzņemas tiktāl, cik es šos cilvēkus pazīstu. Nākotnē es rūpīgi izvērtēšu to, ar kuriem cilvēkiem tikties un runāt. Man nav bijis nekāda sakara ar kukuļdošanu. Bet es neslēpjos un nebāžu galvu smiltīs kā strauss. Pat Jaunalksne kādā savā intervijā — šķiet, žurnālam Santa — teica, ka cienot Šleseru par to, ka viņš neizvairās no atbildības un runāšanas kameru priekšā, pat zinot, ka sižets būs klaji negatīvs. Lai citi slēpjas un norobežojas, tā ir viņu darīšana.

—Vai premjers Kalvītis konkrētajā situācijā varēja rīkoties citādi?

— Protams. Viņš rīkojās ciniski. 24 stundu laikā viņš savu viedokli mainīja trīs reizes. Vispirms viņš teica, ka neredz pamatu manai demisijai. Tad viņš teica — lai Šlesers pats izlemj. Un beigās uzstājās kā tīrā tautas sirdsapziņa, pieprasot manu demisiju. Kalvītis gribēja nošaut divus zaķus. Pirmkārt — novirzīt visu uzmanību uz Šleseru, neraugoties uz to, ka Tautas partijai par notikušo ir tikpat liela atbildība kā Pirmajai partijai. Otrkārt — novākt spēcīgu konkurentu ar tādu padarīto darbu sarakstu, kāds visiem Tautas partijas ministriem kopā pat sapņos nav rādījies. Tas bija politiskais cinisms. Tajā brīdī, kad bija jāpasniedz roka, viņš uzmeta kaklā glābšanas riņķi ar pāris dzirnakmeņiem.

—Valsts prezidente jūsu sakarā neizteicās pārāk skarbi.

— Prezidente vienmēr ir ļoti korekta. Domāju, ka viņai nav kādu īpašu simpātiju pret mani. Viņa teica, ka Kanādā tas būtu neiedomājami – pirms sprieduma izvazāt tiesas materiālus pa medijiem. Prezidente ir tas politiķis, kura tiešām domā valstiski un daudzās grūtās situācijās ir paudusi nepopulāru viedokli. Viņa nav nostājusies ne manā, ne Kalvīša vai kāda cita pusē. Tikai paudusi viedokli, ka vienīgi tiesa var lemt par cilvēka vainu.

— Vai var pienākt tāds brīdis, ka jūs pēc kāda laika, varbūt pēc vēlēšanām, kā Bils Klintons atzīstaties: “Jā, man bija sakars ar Moniku Levinsku!” Proti: “Jā, es kaut ko vairāk zināju par kukuļņemšanu!”

— Es vēlreiz esmu gatavs apstiprināt, ka uzņemos atbildību tikai par to, ka man ir bijušas atsevišķas sarunas ar uzņēmēju Milušu. Viss pārējais lai paliek uz to cilvēku sirdsapziņas, kuri šo procesu ir bīdījuši un kūrējuši.

— Cik īpašumu jums ir Jūrmalā, un kādā ceļā tie pie jums nonākuši?

— Man Pumpuros ir viens 2,3 hektārus liels īpašums, kuru es kā privātpersona par dārgu naudu — 900 000 dolāru — nopirku 1999. gadā. Es to neesmu privatizējis par sviestmaizi. Tur ir pussabrucis padomju laika kempings ar izdemolētu ēdnīcu un šķūnīšiem. Es vēlos te būvēt māju savai ģimenei. Mans sapnis nav nozāģēt visus kokus, noasfaltēt visas kāpas un dzīvot betona bunkurā ar novērošanas kamerām un signalizāciju.

—Kāpēc jums bija tik svarīgi, lai Hlevickis atkārtoti kļūst par mēru? Ko esat iegādājies viņa valdīšanas laikā?

— Neko. Es tikai gribu dzīvot Jūrmalā, gribu, lai pilsēta ir sakopta; tādas ir manas intereses. Un gribu to darīt atklāti, nevis izmantojot ofšorus vai citas personas. Saskaņošanas procesu sāku pirms trim gadiem, un izskatās, ka tikai šogad es saņemšu atļauju būvniecībai.

— Jūsu viedoklis par kāpu zonu apbūvi? Vai ir pieļaujamas atlaides?

— Kāpās no jauna būvēt nedrīkst. Taču, ja tur ir veci grausti, tad, manuprāt, ir pareizi tos vai nu atjaunot, vai arī uz pamatiem būvēt jaunas ēkas. Kur ir mežs, tur tam jāpaliek. Ja visa jūrmala tiks aizbūvēta, tas nebūs pareizi. Pasaulē daudz kur jūra ir nobetonēta simtiem kilometru garumā, un Latvijai nav jāpieļauj šādas kļūdas. Ir skaidri jāpasaka: tur drīkst, tur nedrīkst. Kāda jēga no piemēslotiem, aizaugušiem brikšņiem? Tad labāk noteikt zaļās zonas un uzturēt tās kā parkus, lai cilvēkiem ir, kur atpūsties.

—Jūrmala kā Maiami Bīča?

— Nē. Jūrmala nedrīkst pārvērsties par bagāto ļaužu pilsētu. Pasarg, Dievs! Es esmu kategoriski pret zemes nodokļa pacelšanu. Pret to, ka vidusslāņa cilvēki būtu spiesti izpārdot savus Jūrmalas īpašumus. Šīna kungs, piemēram, ir par nodokļa pacelšanu, jo viņš ir ieinteresēts, viņš ir spekulants. Jo vairāk cilvēki gribēs atbrīvoties no saviem īpašumiem, jo vairāk Latio varēs nopelnīt. Tāpēc viņš lobē ideju par nodokļa pacelšanu. Taču vienlaikus es nepiekrītu, ka jebkurš 100 gadu vecs šķūnītis ir arhitektūras šedevrs.

— Vai taisnība, ka deviņdesmito gadu sākumā Oslo jūs esat dzīvojis Gunta Indriksona dzīvoklī?

— (Smejas). Gunti Indriksonu es pirmo reizi ieraudzīju, strādājot Latvijas un Norvēģijas kopuzņēmumā, kad mums bija milzīga konfliktsituācija. Viņš bija viens no netiešajiem akcionāriem universālā Centrs. Beigās mums nācās akcijas atpirkt. Arī tagadējais centrs Alfa no Indriksona tika atpirkts. Indriksons nekad nav devis naudu Šleseram. Otrādi gan ir bijis — Šlesers devis naudu Indriksonam, pērkot no viņa nelikvīdos uzņēmumus, jo viņam bija nepieciešami apgrozāmie līdzekļi.

Uz Oslo aizbraucu 1990. gadā, izmantojot Norvēģijas valdības jaunatnes programmu. Mācījos tautas augstskolā. Dzīvoju kopmītnē, nevis dzīvoklī. Rihards Berugs bija tas, kas pirmajiem deviņpadsmit Latvijas cilvēkiem palīdzēja aizbraukt. Atgriežoties man radās doma, ka vēl pirms Latvijas vēstniecības atvēršanas ir jāizveido informācijas un tirdzniecības centrs, lai piesaistītu investīcijas. 22 gadu vecumā kļuvu par tā direktoru. Indriksonu es tajā laikā nepazinu.

—Vai nekad neesat vervēts?

— Nē. Kā var savervēt 16 gadu vecu puiku?

— Jūs biznesu sākāt deviņdesmitajos gados. Vai jums kāds piedāvāja jumta pakalpojumus?

— Nekad. Kad atgriezos no Norvēģijas, mēs pārdevām kečupus, zivis, sīrupu, sulas... Reketieri vairāk interesējās par tiem, kas tirgoja alkoholu, cigaretes. Kad izveidojām Latvijas un Norvēģijas kopuzņēmumu, neviens neuzdrošinājās nākt virsū, jo tajā laikā ārvalstu investīcijām bija liels politiskais atbalsts un spēcīga reputācija. Es savā dzīvē nekad ar bandītiem neesmu saskāries un nevienu latu viņiem neesmu maksājis.

— Kāda ir jūsu versija par sprādzienu universālveikalā Centrs 2000. gadā?

— Nezinu. Man grūti spriest. Varbūt tas bija saistīts ar Centrāltirgu. Varbūt — nē. Tirgi vispār ir tāds kā Latvijas ofšors, valsts valstī, kur tirgo kontrabandas preces, kur zeļ nelikumīgais bizness. Pašā sākumā tirgi apgrozīja lielas naudas summas. Varbūt tāpēc viņi gribēja bremzēt veikalu attīstību. Neko vairāk es pateikt nevaru.

—Cik uzņēmumu jums tagad pieder?

— 1998. gadā, kad gāju politikā, man nācās aiziet no visiem uzņēmumiem, valdēm un padomēm. Daudzus uzņēmumus pārdevu uzreiz, pārējos pakāpeniski. Tagad man ir daži uzņēmumi, bet tie nav aktīvi. Viens no tiem apsaimnieko teritoriju starp diviem nekustamiem īpašumiem Jūrmalā. Kad saņemšu visas atļaujas, lai varētu Pumpuros būvēt māju, tad šis uzņēmums sāks darbu. Vēl man ir daļas kooperatīvā Auseklītis, kas apsaimnieko daudzdzīvokļu māju Ausekļa ielā, kurā dzīvo mūsu ģimene. Tam nav nekāda sakara ar slaveno Krisberga Auseklīti. Man ir vēl divi investīciju uzņēmumi, bet tie patlaban neveic aktīvu darbību.

— No kā tad jūs tagad pārtiekat?

— Esmu pietiekami daudz nopelnījis, pirms devos politikā, un man ir pietiekami daudz līdzekļu kontā. Tā ka man nav jāuztraucas par to, ko ēdīšu es un mana ģimene, un man nav nekāda iemesla korumpēties vai korumpēt.

— Un cik ilgi jūs varēsiet tā neuztraukties?

— Te pareizāk būtu jautāt, kāpēc tas Šlesers vispār ir politikā, kur tad ir viņa interese un motivācija? Es sapratu, ka daudzi politiķu lēmumi ir absurdi un tie traucē attīstību. Latvijā ir bijuši tādi ekonomikas ministri, kuri neko nav sapratuši. Jā, viņiem ir bijušas teorētiskas zināšanas, bet ar to vien nepietiek. Viņi nav pieņēmuši būtiskus lēmumus. Es pats esmu bijis ekonomikas ministrs un zinu, ka Ekonomikas ministrija var strādāt daudz labāk un ražīgāk, nevis māžoties, žonglējot ar statistiku.

Vismaz līdz saviem 40 gadiem būšu politikā. Tas nozīmē, ka nākamajās Saeimas vēlēšanās es piedalīšos ļoti aktīvi, un esmu pārliecināts, ka mēs veidosim valdību. Ja citiem politiķiem ir bažas par to, kas būs, ja viņus neievēlēs, tad man tādu bažu nav. Es redzu simtiem iespēju, kur var pelnīt miljonus bez jebkādas politikas, kur ir iespēja attīstīt fantastiskus projektus. Bet vajag, lai valsts attīstās pareizi. Man ir sava vīzija, kādu es gribētu redzēt valsti.

— Jūs mērķējat uz premjera vietu?

— Tas nav būtiski. Kā satiksmes ministrs esmu izdarījis vairāk nekā dažs labs premjers. Jo premjera darbs — tas ir koordinējošs darbs. No premjera ir atkarīgas daudz, bet, ja satiksmes vai ekonomikas ministrs būs diletants, tad premjers tur neko nevarēs darīt. Diletantu mūsu valstī ir ļoti daudz.

— Cik miljonos ir mērāmi jūsu pašreizējie īpašumi?

— Man ir pietiekami lieli uzkrājumi. Ir zeme, kurai ir samērā liela vērtība. Tomēr mana lielākā bagātība ir pieredze un zināšanas, ko man bijusi izdevība uzkrāt. Šis ir fantastisku iespēju laiks. Citi redz problēmas, taču es redzu tikai iespējas. Tas ir mans princips — problēmas pārvērst iespējās.

— Kādas ir jūsu attiecības ar Aivaru Lembergu un Andri Šķēli?

— Esmu bijis viens no Lemberga lielākajiem ienaidniekiem, esmu ar viņu cīnījies ļoti atklāti un aktīvi. Šīs cīņas dēļ pār manu galvu ir gāzies daudz samazgu. Es tiku saukts par Kremļa biedru. Prese mani sasaistīja ar Putinu un Jeļcinu — fantastiski! Kad tika formēta Repšes valdība, tieši Lembergs bija tas, kas pieprasīja, lai Šlesera vispār valdībā nebūtu, un skaidri definēja, ka Šlesers nedrīkst būt ekonomikas ministrs. Tā cīņa bija ļoti asa. Tomēr beigu beigās tika pieņemts kompromiss, un es tiku deleģēts par Ministru prezidenta biedru.

Turpinot darbu valdībā, es sapratu, ka manu kauju ar Lembergu daudzi izmanto savā labā. Pirmām kārtām tas bija Repše. Tiekoties ar viņu, mēs runājām par to, kā tad attīstīsies valsts. Repše sēdēja, skatījās debesīs un teica: “Strāāāāādāsim, domāāāāāsim, skatīīīīīīsimies.” Ar viņu neizveidojās tas konstruktīvais dialogs, kādam vajadzētu būt. Ar viņu vispār ir ļoti grūti komunicēt. Viņš ir jocīgs cilvēks, dīvains pēc savas būtības, viņam mirdz acis, viņš var runāt par visu ko, bet vienlaikus viņš ir tālu prom no realitātes. Varbūt tāpēc, ka pirms ienākšanas politikā Repše sēdēja savā stikla būrī Latvijas Bankā, saņemdams 10 000 latu lielu algu mēnesī, un ar ārpasauli saskārās maz. Ir neiespējami Repši atkārtot. Jebkurš politiķis tā gribētu runāt uz tautu, bet nevienam nepietiek nekaunības, lai ar cietu sejas izteiksmi spertu ārā tādas muļķības un demagoģiju.

Nākamajā valdībā, kad es kļuvu par satiksmes ministru, ar Lembergu kā tranzītbiznesa asociācijas vadītāju mums nācās sēsties pie viena galda. Es teicu, ka Satiksmes ministrija nelobēs speciāli Ventspils ostu. Man nav nekas pret Ventspili, bet man kā ministram būs līdzīga attieksme arī pret Liepāju un Rīgu. Lembergs šādus nosacījumus pieņēma.

— Šlesers ir nekaunīgs. Kas kaunu neprotas, tas badu nemirst. Tā kādreiz teica Lembergs.

— Ko nozīmē — nekaunīgs? Es nekad speciāli neaizvainošu otru cilvēku. Bet es arī kautrīgi nemīņāšos kaktiņā, ja man ir, ko sacīt. Domāju, ka mēs nesāksim atkal vārdu apmaiņu. Kas ir teikts, tas ir teikts, es cenšos pēc iespējas būt korekts un, ja kaut ko saku, tad izpildu.

— Vai jūs varētu ar Lembergu strādāt valdībā?

— Redziet, es domāju, ka Lemberga kungs ir labs Ventspils mērs. Lai viņš labāk paliek savā pilsētā. Ventspils tiešām zaudēs, ja viņš to atstās. Es tomēr ieteiktu Lemberga kungam sevi veltīt pilsētai, kurā viņš ir ļoti daudz izdarījis. Turklāt domāju, ka Lembergam varētu rasties liels diskomforts, nokļūstot vidē, kur viņa balss ir tikai viena no simta, kur viņam oponē un kur viņa priekšlikumi bieži var tikt noraidīti.

— Bet Šķēle?

— Ar viņu esmu cīnījies vairākkārt — gan 1998. gadā, gan pirms iepriekšējām vēlēšanām. Šķēle nav vienkāršs Tautas partijas biedrs. Ļoti bieži nav iespējams uzzināt Tautas partijas oficiālo viedokli. Arī tagad nav skaidrs, kurš vairāk vada valsti — Aigars Kalvītis vai Jurģis Liepnieks? Ja premjers nevar atbildēt uz kādu jautājumu, tad dažkārt labāk runāt ar Šķēli. Tā ir Tautas partijas problēma — esošie līderi nav tik spēcīgi kā tās dibinātājs. Ja viņiem būtu līderis, kurš var atbildēt uz visiem jautājumiem, tad nevajadzētu tērēt laiku un sazināties ar Šķēli.

— 1998. gadā jūs nācāt klajā ar atklātu vēstuli Tautas partijas līderim Andrim Šķēlem, kurā viņam pārmetāt pārlieku naidu un augstprātību. Vēlāk paziņojāt, ka Šķēle jums ir izteicis draudus. Kāpēc nevērsāties tiesībsargājošās iestādēs?

— Toreiz man bija 28 gadi. Bija ļoti liela enerģija un griba kaut ko darīt. Tas bija sava veida izaicinājums. Šķēle veidoja Tautas partiju, es — Jauno partiju. Es zināju, ka Šķēle nav ieinteresēts Jaunās partijas tapšanā, jo tas viņam atņemtu balsis. Mani pie sevis bija aicinājuši tēvzemieši un vēl dažas partijas. Mēs ar Šķēli sākumā pat tikāmies, bet sapratām, ka abi tomēr esam pārāk ambiciozi, un aizgājām katrs savu ceļu. Iemesls, kāpēc es nostājos pret Šķēli, bija saistīts ar Baltijas Stabilitātes fondu, kurā es aktīvi darbojos. Fonda mērķis bija veicināt ārvalstu investīcijas Latvijā. Mēs bijām vienojušies, ka ļoti nozīmīga ārvalstu uzņēmēju grupa varēs tikties ar premjeru Šķēli, tomēr Ministru kabinetā šie uzņēmēji pēdējā brīdī netika uzņemti. Es Šķēlem teicu: “Atvainojiet, tas nav korekti.” Radās ļoti neveikla situācija. Gan valsts, gan šie cilvēki tika pazemoti. Man radās pārliecība, ka tādi premjeri mums nav vajadzīgi. Tāpēc mēs toreiz apmainījāmies ar skarbiem vārdiem. Nekādu citu strīdu mums nav bijis.

— Kas finansē Pirmo partiju?

— Tie ir partijas biedri. Ir uzņēmēji. Tagad uz vēlēšanām drīkst tērēt tikai 280 000 latu, šī nauda nāks no partijas aktīvajiem biedriem. Partijā ir vairāk nekā 2000 biedru.

—Jums pieder slavenā frāze, ko teicāt intervijā Rīgas Laikam par to, ka sievietes skaistums nāk no iekšām...

— Es biju jauns un nezināju, kā runāt ar žurnālistiem. Pārāk paļāvos uz viņiem. Mani nebrīdināja, ka tā būs intervija. Tā bija vienkārša saruna pie pusdienām, par dzīvi, par politiku. Kā cilvēki parasti runā. Tos sarunu fragmentus sameta vienā čupā un nopublicēja kā interviju, sametot izsaukuma un jautājuma zīmes, kā pagadās. Tas bija pirmais spēcīgais sitiens, ko es saņēmu kā politiķis. Daudzi pēc tādiem vairs neceļas... Kopš tā laika es esmu daudz mācījies. Joprojām domāju, ka tā bija cūcība. Nožēlojami no to žurnālistu puses. Man toreiz kā ekonomikas ministram bija konflikts ar premjeru, un tika meklēti iemesli, lai mani dabūtu nost. Kopš tā laika man bijis simtiem interviju, bet visi atceras tikai šo vienu. Zināmā mērā tas sasaucas ar pašreizējo situāciju, jo arī tagad vienā mirklī tiek zīmēts ļaundara tēls.

— Vai tiesa, ka esat nodarbojies ar kikboksu?

— Jā. Pusaudža gados es nodarbojos ar austrumu cīņām, boksu un kikboksu. Trenējos divreiz dienā. Bieži vien ar pirmo vilcienu braucu uz jūru, lai trenētos. Es mācījos skolā tajā laikā, kad skolotāji paši vairs neticēja tam, ko viņi māca par vēsturi, ekonomiku, tāpēc es toreiz izvēlējos šādu dzīvesstilu.

— Kad pēdējo reizi kāvāties?

— Kāvies neesmu sen. Ringā gan esmu bieži cīnījies. Bet tā jau nav kaušanās, tas ir sports.

— Kas jūs esat pēc tautības?

— Latvietis.

— Jums jaunībā ir bijušas problēmas ar tiesībsargājošām iestādēm?

— Jā, man ir bijusi viena saķeršanās ar miliciju. Agrā jaunībā. Braucām mājās no disenītes Lielvārdē. Vilcienā diviem trīsdesmitgadīgiem manāmi ierāvušiem vīriem mūsu kompānija neiepatikās, un izcēlās kautiņš. Man bija 16 gadu. Vienam šim trīsdesmitgadniekam tēvs transporta milicijā bija liels priekšnieks. Tiesāts neesmu, bet mūs paņēma uzskaitē kā pusaudžus. Tā bija vienīgā reize, kad man jebkad bijušas problēmas ar miliciju. Vēlāk parādījās baumas, ka es esmu vienu no vīriešiem nogalinājis un tāpēc bēgu uz Norvēģiju. Tad paklīda versija, ka esmu kādu draugu nejauši nogalinājis treniņā.

— Kāpēc jūs pieņēmāt sievas uzvārdu?

— Kad braucu uz Norvēģiju, domāju, ka nekad Latvijā vairs neatgriezīšos. Angļu valodā man pasē bija rakstīts — Leshcshinskis. Neviens norvēģis manu uzvārdu nebija spējīgs izrunāt. Ja man tagad jautātu, vai toreiz es pareizi darīju, es teiktu, ka nezinu. Man toreiz pat prātā nenāca iet politikā, un es nekad nespēju iedomāties, ka šis jautājums tiks apspriests visas valsts mērogā.

— Vai jūs bieži izejat ārpus rāmjiem?

— Es neatceros, kad vispār būtu ārpus rāmjiem izgājis. Runājot varu mainīt balss toni. Varu pietiekami skarbi izteikties. Nekad neesmu kritis histērijā un depresijā. Zāles vispār nelietoju. Problēmu ar nerviem nav bijis. Arī politikā nekad neesmu nervozējis un nonācis tādā stāvoklī – ārprāts, ārprāts, ko tagad darīt? Drīzāk man bieži ir jāmierina citi deputāti, kuri satraukumā zvana par kādu jautājumu. Ir gadījies mierināt arī citu partiju politiķus... Es gan arī nekad neesmu bijis ārprātīgā eiforijā par panākumiem. Vienkārši tos pieņemu kā likumsakarīgu rezultātu.

— Vai bieži ziedojat?

— Ministra algu kopš pirmās dienas esmu ziedojis kristīgās palīdzības fondam. Pie manis ir nākuši daudzi cilvēki un lūguši palīdzību. Es šo atbildību esmu uzticējis fondam, kura speciālisti labāk var izvērtēt, kam nauda ir visvairāk nepieciešama. Mana sieva ir organizējusi bērnunama bērniem nometnes.

— Kad jūs pēdējo reizi ziedojāt kādam ubagam uz ielas?

— Pagājušonedēļ.

— Cik?

— Desmit latus. Tas bija netālu no Satiksmes ministrijas, kur bieži var satikt daudz ubagojošu cilvēku. Tas nenozīmē, ka es katram ubagam dodu pa desmit latiem. Esmu devis pa latam, pa mazākām summām. Bet šajā gadījumā varēja redzēt, ka sieviete nebija dzērāja un viņai tiešām nauda bija nepieciešama.

— Lai arī ko par jums runā, neviens nekad nav teicis, ka Šlesers ir brunču mednieks. Varbūt šajā jomā vislabāk pildāt baušļus?

— Esmu laulībā kopš 1992. gada. Uzticība starp sievu un vīru ir vissvarīgākais dzīvē. Tikai vienu reizi pārkāpjot laulības solījumu, dzīve pilnīgi mainās. Laulībā šo uzticību mēs esam abpusēji sargājuši, jo ģimene mums ir ļoti svarīga. Citiem varbūt ir citas prioritātes. Ja cilvēks dzer, viņam galvā nāk visādas domas, un tad var notikt šī grēkā krišana. Jāsaka, šajā jomā es esmu izcili konservatīvs un uzskatu, ka tas solījums, kas ir dots baznīcā, ir jātur līdz mūža galam.

— Vai vispār nekad neesat lietojis alkoholu?

— Pēdējo reizi to darīju, kad man bija 18 gadu. Es ļoti daudz trenējos, vienreiz vienā pasākumā ar jauniešiem iedzērām. Man nākamajā rītā agri bija jāceļas uz treniņu, biju maz gulējis. Kad pamodos, jutos ļoti, ļoti slikti. Un es sapratu: vai nu turpinu dzert un man jābeidz aktīvi trenēties, vai izvēlos otru ceļu. Es pieņēmu lēmumu, ka nekad vairs nedzeršu, un to arī neesmu darījis.

— Gluži kā Raimonds Pauls?

— Nē, es neesmu kā Pauls. Redziet, Pauls tiešām ir dzēris, viņam tā bija liela problēma. Pauls ir fenomenāls, jo spēja apstāties, atrada spēku, ko citi nav varējuši. Es nekad dzīvē neesmu bijis bezfilmā, es nezinu, ko tas nozīmē, ka cilvēks vairs neko nesaprot. Ja būtu dzēris, es nevarētu tik daudz laika veltīt sportam, biznesam un politikai. Ja cilvēks dzer, viņam ir ilgāk jāguļ. Pateicoties nedzeršanai, es dzīve esmu ieguvis diezgan daudz laika. Cilvēkam, kurš nedzer un nepīpē, nav jāsēž pie galda un jārunā ar pārējiem par visu kaut ko tikai tāpēc, ka viss vēl nav izdzerts.

— Ja varētu pagriezt laiku atpakaļ, ko jūs būtu mainījis savā dzīvē?

— Es nebūtu uzrunājis Tēvzemes un Brīvības deputātus ar Miluša starpniecību.