Tautas vēlēts prezidents vēl nav sasniedzis 25 gadu vecumu (164)

Nesen mans mazais bērnudārznieks jautāja: «Tēti, vai mums arī drīz būs Ebola?» Es iesmējos, jo nojautu, ka dzirdētais «jaunvārds» viņam licis iztēloties kaut ko līdzīgu Ziemassvētkiem, kas agrā bērnībā parasti liek domāt par gaidāmajām dāvanām. Saprotams, bērni vēl tikai mācās atšķirt nopietnu sarunu no joka, labo un ļauno, vērtīgo no mazsvarīgā, ākstu no godavīra, šķetināt melus, lai saskatītu apslēpto, utt.

Saeimas muļķības slavinājums

Atšķirībā no bērniem prasības pieauguša cilvēka prāta spējām ir citas – nekad neaizmirst Latvijas vēstures traģiskās lapaspuses, lai šodien tās ļaunprātīgi neizmantotu mirkļa politiskajam izdevīgumam. Diemžēl ar šo «atcerēšanās spēju» nevar lepoties jaunās 12. Saeimas konstitucionālais vairākums - piecas partijas kamerkorī sadziedājušās par fundamentālām izmaiņām Satversmē, lai pamāžotos ar piedāvājumu tautai pašai ievēlēt prezidentu.

Diskusijas par šo tēmu būtu barības viela smadzenēm jeb prāta treniņš, ja vien par to nerunātu Saeimas politiķi, kuri ņirgājas par savas valsts, arī Eiropas traģisko vēsturi 20. gadsimtā.

Piecu 12. Saeimas partiju – SC, ZZS, NA, LRA, NSL it kā nevainīgā rotaļāšanās, rosinot «diskutēt» par tautas vēlēta prezidenta institūcijas izveidošanu ar daudz plašākām pilnvarām, ir snauduļojoša autoritārisma atgriešanās pirmā pazīme. Tā pirmsākumi Latvijā meklējami pirms 80 gadiem, bet praktiskās iemaņas «varas centralizācijas apmācībā» vairums vietējo politiķu ir apguvuši Padomju Krievijas okupācijas laikā, kurā auguši un skolojušies.

Daļa no Saeimas politiķiem tāpat kā pusmiljons Latvijas iedzīvotāju turpina dzīvot padomijas greizo spoguļu karalistē, kaut arī 24 gadus izbauda demokrātiskas valsts sniegtās priekšrocības. No pagātnes mēs nevaram aizbēgt un arī nedrīkstam, kas ir vēl viens iemesls, kādēļ 24 gadus veco Latviju nevaram saukt par nobriedušu, demokrātijas tradīcijām bagātu valsti, kur politiskā ētika (sauciet to par godīgumu, ja vēlaties) mums ir jau ģimenē un skolā intravenozi iebarota, un iebarota latviešu valodā.

Tādēļ, esmu pārliecināts, parlamentārā demokrātija ir vienīgais valsts pārvaldes veids, kādēļ Latvijā ir iespējama adekvāta valsts varas dalīšanas principu ievērošana, ko nespēja sniegt ne Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms, ne PSRS okupācija. Tautas vēlēts prezidents mums nesniegs iedomāto politisko stabilitāti, īpaši tādēļ, ka partiju runas par jaunas prezidenta institūcijas izveidi pašreiz tiek iniciētas ar maldīgu nolūku – lai sakārtotu «sistēmu» un atgūtu uzticību valsts varai sabiedrības acīs, zaļzemnieka A.Brigmaņa vārdiem runājot.

Tas nozīmē lielāku varas centralizāciju.

Bet varas centralizācija nenodrošina stabilitāti. Tā ir ilūzija par stabilitāti, kas piemērotā laikā un telpā var izpausties radikālākās formās, līdz pat autoritārismam.

Palūkojieties austrumu virzienā uz Putina Krievijas autoritāro režīmu, kur skaidri redzams, ka varas centralizācija ir plats solis tuvāk haosam - revolūcijai, no kā krievi vairs nevar izbēgt. Nav pat jāpiesauc Krievijas piemērs. Varas centralizācijas ilustrācijai derēs arī kvaziautoritārā premjera Orbāna pārvaldītā Ungārija, kur pilsoņi valsts politisko stabilitāti pārdevuši par savu tiesību, pienākumu ierobežojumiem, domādami, ka valsts ir stabilāka, ja citādi domājošie ir pretinieki, nevis diskusijas dalībnieki.

Iedomātā stabilitāte Latvijā nav sasniedzama ar pusprezidentālu republiku, jo vēl nenobriedušā demokrātijā šāds solis atsauc atmiņā K. Ulmaņa autoritāro režīmu, kas vietējo vēstures autodidaktu aprindās tiek [ne]apzināti idealizēts, lai ar laiku gūtu sabiedrības lielāku atbalstu šādām Satversmes izmaiņām.

Jaunajā Saeimā ir divas partijas, kas jau funkcionē kā savdabīgas autoritāras varas sistēmas, tikai miniatūrā, – ZZS un SC (kopā ar Ingunas Sudrabas politisko veidojumu). Ja šo partiju vadītāji ne vienmēr ir galvenās dziesmas trallinātāji, tad pavisam noteikti tādi ir šo partiju galvenie sponsori. Trīs partijām ir minimāls vairākums (52 vietas), kas neļauj izveidot stabilu valdību, nemaz nerunājot par labojumiem Satversmē.

Bet trīs partijas ir atradušas saskarsmes punktus ar Nacionālo apvienību (NA) un jaunpienācēju Latvijas Reģionu apvienību (LRA). Piecām partijām kopā ir konstitucionālais vairākums parlamentā, kad kardinālas izmaiņas Satversmē nav tikai draiskulīga politiskā retorika, bet jau praktiski izpildāms drauds.

Partijas, kas grib izmaiņas Satversmē ir: SC, kas neslēpj antidemokrātiskas iedvesmas; ZZS labprāt rotaļājas ar autoritārismam raksturīgām idejām, bet NA mokās un moka citus ar bieži vien pārprastu nacionālismu.

Vilinājums šīm partijām paspēlēties ir milzīgs, it sevišķi vēlēšanu patiesajiem uzvarētājiem ZZS tā vietā, lai aktīvi piedalītos ilgtspējīgas valdības izveidošanā, kas rūpēsies, lai Latvijas prezidentūras EP laikā esam tik kompetenti un principiāli, cik atsaucīgi, bet stingri.

Nav svarīgi, kādu iemeslu dēļ piecas partijas ir radušas kopsaucēju tieši šajā jautājumā, svarīgāks ir kas cits – pagaidām vēl tikai mutiska sadarbība it kā dažādu partiju starpā par fundamentālām izmaiņām Satversmē šķiet biedējoša perspektīva, jo parāda partiju salauztos mugurkaulus – Saeimas partiju spicēs valda nesodāmības, visatļautības sajūta un absolūta bezprincipialitāte. Bet nedomājiet, ka «Vienotība» jādelē baltā zirgā.

Pēc vēlēšanām bārstīties ar muļķīgiem solījumiem ir klaja nekaunība, kas ir slikts piemērs nākamajiem politiķiem – piecu partiju mutiskā sadziedāšanās skaidri parāda, ka Saeimas partijām nav nekādu ideoloģisku atšķirību vai kaut cik paredzamu rīcības principu – uzvarētājs ir tas, kurš ir negodīgs. Neviens nesaka, ka būt godīgam, īpaši uz politiskās skatuves, ir viegli, tomēr nevajag domāt, ka pēc vēlēšanām drīkst atpūsties četrus gadus, kāpjot vēlētājiem uz galvas.

Tautas vēlēts prezidents Latvijā būs nopietns drošības apdraudējums, ja par tādu kļūtu Andris Bērziņš, kurš pašreiz strādā par LR prezidentu.

24 gadu laikā nenoliedzami esam pabīdījušies uz priekšu - nav jāķer pēc žiletes, tiklīdz neizdodas iecerētais. Ir jāsaglabā tas, kas mums jau ir; kas strādā, kas darbojas, – tā ir parlamentārā demokrātija ar funkcionējošiem varas līdzsvariem. Saeimā vienmēr pamanāmāki ir kaimiņveidīgie, tomēr Saeima ir spējusi pieņemt jēdzīgas likumdošanas iniciatīvas; tāpat arī Rīgā, kur varas groži ir viltīgu Putina pielūdzēju rokās, neskatoties uz to, Latvija tomēr nav Putina Krievijas draugi. Aita dzīva, un vilks arī paēdis.

Krievijas impērijas atdzimšana ir apdraudējums Eiropas drošībai un nepārstās būt drauds 2024.gadā, kad Putina vietā tiks iecelts nākamais vasalis. Tādēļ šodien nav pamata domāt, ka tautas vēlēts Latvijas prezidents, kurš cita starpā ir arī LR armijas virspavēlnieks, būs spējīgs pieņemt adekvātus lēmumus valstij izšķirīgos brīžos. Nav runa par uzdrīkstēšanos aizsargāties, lai pāris dienas noturētos pretī Krievijas teroristu uzbrukumam, - izšķirīgos brīžos vienmēr ir vieglāk ieraudzīt acīmredzamo un adekvāti rīkoties.

Mums drīzāk ir jādomā par ticamāko scenāriju – ko darīsim, ja tautas vēlēts prezidents savas muļķības, ietekmējamības vai bezdarbības dēļ radīs situāciju, kad mūsu vietā pieņemtos lēmumus vairs nevarēsim apstrīdēt, kā reiz to izdarījām, atlaižot no darba 10. Saeimu?

* Parlamentārā demokrātija Latvijā ir noturēta nepilnus 25 gadus. Tas ir parāk īss laiks, lai mēs arī varētu izbaudīt visas parlamentārās republikas sniegtās priekšrocības. Tādēļ piecu Saeimas partiju iedomātais «Tautas vēlētais prezidents» ir vien nepieredzējis jauneklis, kas vēl nav nopelnījis plašas prezidentālās pilnvaras.