„Pirmie Godmaņlaiki”: kā tas bija (127)

Godmanis un nauda

Ja ticam cilvēkiem, kam deviņdesmito gadu sākumā gadījušās darba darīšanas ar I. Godmani, gana aizraujošs, lielā mērā pateicoties premjera darba stilam, bija, piemēram, savas naudas ieviešanas process. Viena no pirmajām koncepcijām, ko izvirzīja premjera padomnieks Gints Marga, paredzēja ieviest tā saukto balto naudu, būtībā kaut ko stipri līdzīgu čekiem. Tā laika ekonomikas ministrs Jānis Āboltiņš gan „baltās naudas” koncepciju savos memuāros nolīdzināja līdz ar zemi: „I. Godmanim nekad nav pieticis laika, tādēļ viņš neiedziļinās nevienā problēmā līdz galam. Ja viņš to izdarītu, tad labi redzētu, ka padomnieks G. Marga, „baltās naudas” ideologs, nopietnā balsī stāsta blēņas.”

Un tas nebija viss, ko atminējās J. Āboltiņš: „Bija periods, kad premjers aizrāvās ar „baltās naudas” ieviešanas ideju. Kad viņš par to informēja Eiropas līmeņa ekonomistus, ārzemju ekspertiem mutes palika vaļā. Premjers apgalvoja, ka „baltā nauda” glābs Latviju. Viņš pat jau runāja par tās ražošanas sīkumiem – cik kokvilnas, cik linu šķiedras un cik stikla šķiedras jāizmanto. Vai cita paviršība: „Kad ieviesīsim latu, mēs to brīvi mainīsim pret dolāriem,” ārzemju ekspertiem teica premjers. „Bet vienlaikus aizliegsim visiem izbraukt no Latvijas.” Eiropas līmeņa ekonomisti nevarēja saprast, par ko Latvijas valdības vadītājs runā.”

Zvaigāšana par I. Godmaņa svaidīgumu svarīgu ekonomisku jautājumu pieņemšanā tolaik bija pieņēmusi masveidīgus apmērus – pilnā nopietnībā tika runāts, ka premjera galvā parasti pārsvaru ņemot tās domas, kuru aizstāvi viņš pēdējo satiekot pirms lēmuma pieņemšanas. Lūk, piemēram, baņķiera Valērija Kargina atmiņas: „Ekonomiskās teorijas, ko viņš sludināja, bija vismaz dīvainas. Godmanis strādāja no rīta līdz vakaram, ārkārtīgi daudz, pašaizliedzīgi minot pedāļus vadības velosipēdam, kas stāv uz vietas. Mēs savā kompānijā pret daudzajiem fantasmagoriskajiem Godmaņa paziņojumiem izturējāmies ar ironiju. Piemēram, dzima, tika noformēta un aizgāja nebūtībā ideja aizliegt valūtas veikalus. Gandrīz vai aizliedza maksāt algu ārzemju valūtā. Visā nopietnībā apsprieda domu par naudas piespiedu inkasāciju no veikaliem, kuru pienākums vairs nebija nodot skaidro naudu Valsts bankā. Iegūtos līdzekļus izlietotu algu izmaksai.”

Te gan jāpiebilst, ka deviņdesmito gadu sākumā topošās Parex bankas vadības un premjerministra attiecības vispār bija diezgan īpatnējas. Cenu brīvlaišanas kulminācijas laikā I. Godmanis „pareksiešus” publiski pieskaitīja pie ēnu ekonomikas balstītājiem, par ko topošie baņķieri ne pa jokam apvainojās. Savs pamats gan „uzbraucienam” arī bija. „Pirmais, ko sāku prasīt: ē, kā tur ir, vai čeku arī izraksta? Man atbild: nav nekādu čeku! Es: kooo? Visiem tiem kantoriem uzlaidu virsū Finanšu inspekciju…” – tā vēlāk atminējās toreizējais valdības vadītājs.

Arī V. Kargins vēlāk nenoliedza, ka viņa nu jau 70-80 valūtas maiņas punktu impērijiņā 1991. gada rudenī patiešām plosījusies pamatīga Valsts ieņēmumu dienesta pārbaude, parādījušās versijas pat par iespējamām provokācijām pret Parex, „troksnis bija liels” un pat „izplatījās tenkas, it kā mēs esot izgrūduši traku naudu, lai dabūtu licenci valūtas maiņai”. Toties kardināli atšķiras versijas par to, kā tad valdības vadītājs un nākamais baņķieris īsti vienojušies. I. Godmanis to atceras šādi: „Tad pie manis atskrēja Kargins, Parex vadītājs. Mums bija ļoti asa saruna. Es teicu: „Ja vēl reizi dzirdēšu, ka tu pēc naudas maiņas neizdod čeku, otrā dienā visi tavi maiņas kantori, kioski ciet... Uz visiem laikiem!”

Savukārt V. Kargins nekādus valdības vadītāja ultimātus nepiemin, toties atceras, kā tikšanās dienā – precīzi 1992. gada 9. janvārī – pēc pamatīgas premjera uzrunas un neveikla starpgadījuma, baņķiera slepus līdzpaņemtajam diktofonam ar skaļu klikšķi izslēdzoties visnepiemērotākajā brīdī, viss beidzies uz gluži citas nots: „Ieturējis pauzi, premjers jautāja to, kādēļ arī biju nācis uz tikšanos: no kurienes tomēr radušies sākuma kapitāli? Sapratis, ka jāmaina sarunas tonis, piecēlos un pusčukstus teicu: „Tikai jums Ivar, kā noslēpumu: mums tos uz laiku patapināja Izraēlas biznesmeņi.” Pasaules cionisma pieminēšana atstāja uz Godmani iespaidu. Ar tāda cilvēka izskatu, kas beidzot panācis patiesību, viņš pateica dažus teikumus, kas liecināja par atbalstu Izraēlas kapitāliem...”

Godmanis un tauta

Tā nu sanāca, ka I. Godmanis bija viens no pirmajiem, kurš pēc valsts neatkarības atgūšanas iemiesoja sevī jauno varas eliti ar visām tās labajām un ne tik labajām īpašībām. Otrās, protams, acīs dūrās vairāk, īpaši jau tā barjera, ko drīz vien starp sevi un tautu uzslēja nesenie tautas tribūni. Lūk, kā J. Āboltiņš savos memuāros aprakstīja pārmaiņas varas elites dzīvesveidā jau pāris mēnešus pēc augusta puča: „Visvairāk satrieca bruņotu vīru un ar ugunīm signalizējošu mašīnu parādīšanās Ivara Godmaņa svītā. Sagadījās, ka no Maskavas atlidojām kopā ar Andreju Krastiņu. Lidostā pie kungu vārtiņiem ieraudzīju plankumainos kombinezonos tērptus vīrus ar automātiem. Augstākās Padomes apsardze sagaidīja A. Krastiņu. Komēdija! Varbūt slimība? Īpaši laikā, kad ielu un ceļu patruļdienestam trūkst darbinieku. Pompoza valstsvīru braukšana speciālmašīnu un bruņotu vīru pavadībā kļuvusi par modes lietu. Tā darot arī Edgars Savisārs, ar šādu atrunu viņi aizbildinājās. Vienīgi Anatolijs Gorbunovs noturējās līdzsvarā.” Mierinājumam te var kalpot ja nu vienīgi fakts, ka līdzīgā kārtā tiešām centās izrādīties arī abu kaimiņvalstu vadītāji E. Savisārs un Vītauts Landsberģis. „Nolaižamies Viļņā, tur nostādīta karavīru godasardze. Gāju ārā pēdējais, lai kaut kā saglabātu nopietnu sejas izteiksmi. Brīžiem man šķiet, ka E. Savisārs un V. Landsberģis viens otru grib pārsteigt ar pompozitāti. Izbrauktuvēs no lidostas gar ceļa malām – posteņi, visos krustojumos – policisti, kas aptur satiksmi,” – tā J. Āboltiņš aprakstīja vienu no pirmajām oficiālajām Latvijas valdības vizītēm Lietuvā 1991. gada rudenī.

Tiesa, deviņdesmito gadu sākumā varas elites pārstāvji vēl reizēm mēģināja iejusties vienkāršo cilvēku ādā. Te kā piemērs var kalpot gadījums ar kādu kundzi, kura pieteica bada streiku, protestējot pret to, ka valdība nenodrošina linu izstrādājumu ražošanas uzņēmuma Larelini darbiniekiem algas. I. Godmanis šo gadījumu vēlāk atstāstīja visai krāšņi: „Redz, kas par stulbumu – viņi visu saražoto ieliek noliktavā, paši nemāk pārdot un dzīvo bez algas, jo naudas nav, ja neprot mantu pārdot. Bet vainīga ir valdība! Tas bada streiks bija viens no pirmajiem, ja ne pats pirmais. Visas avīzes raksta: kundze ies nāvē... Es arī muļķis – man vajadzēja nospļauties. Bet es aizbraucu uz arodbiedrību namu, skatos – viņai apkārt puķes saliktas, un viņa jau ģībstot. Tad es kaut ko tur saorganizēju – sarunāju [Ivaru] Strautiņu no Turības, ka viņi nopirks tās linu ķisenkules, lai tik liekas mierā. Cūcība!... neilgi pēc tam es to kundzi satiku lidmašīnā – viņa atgriezās no kaut kādām ārzemēm. Man ir skaidrs, ka tā kundze taisīja sev popularitāti, patiesībā viņai bija pie vienas vietas, vai kāds tur naudu saņem vai ne...”

Godmanis un tirgus ekonomika

Var jau I. Godmaņa pirmajai valdībai pārmest rūpniecības un lauksaimniecības nolaišanu uz grunti, taču jāatceras, ka tolaik ministriem nācās strādāt apstākļos, kas ievērojami atšķīrās no līdzšinējiem, – sociālisma plānveida ekonomika, kas strādāja būtībā tikai PSRS iekšējam patēriņam, bija jāpārveido par atvērtu tirgus ekonomiku. Vienlaikus nācās reformēt arī pašu pārvaldes sistēmu, atslogojot ministrijas no pienākumiem, kas mūsdienās vispār liktos pilnīgi absurdi. Pats I. Godmanis pārveidojumu nepieciešamību argumentēja šādi: „Ministrijām radikāli jāatsakās no ražošanas funkciju vadīšanas. (..) Ministrijas, tai skaitā arī Lauksaimniecības ministrija, vairs nebūs atbildīgas par apgādes un ražošanas jautājumiem, bet pamatā nodarbosies ar valsts pārvaldes, kontroles un konsultāciju funkcijām.”

Nav brīnums, ka, strādājot krīzes apstākļos, arī premjera izteiksmes veids kļuva arvien skarbāks un drūmāks, pieņemot tās formas, kas ar laiku folklorizējās. Piemēram, par pārtikas cenu brīvlaišanu deviņdesmito gadu sākumā I. Godmanis pavēstīja sev raksturīgajā manierē, tiešā tekstā paziņojot, ka ziepes būs. Diez vai iedzīvotāju optimismu vairoja, teiksim, šāds premjerministra paziņojums: „Ļoti atklāti runājot, es pateikšu skaidri un gaiši: sakarā ar brīvo cenu ieviešanu mani interesē tikai viens – kā mēs nodrošināsim ar pienu mazos bērnus. Mani vairs neinteresē situācija ar strādājošiem cilvēkiem, situācija ražojošās organizācijās. (..) Nekāda auklēšanās politika pret studentiem no valdības puses nebūs!”

Tikpat skarbā formā I. Godmanis paziņoja par kases aparātu ieviešanu: „Kas šo aparātu nepirks, otrā dienā būs ciet. Dienas laikā tas tiks organizēts ar bruņotu apsardzi. Un, kamēr šā kases aparāta nebūs, tā bode vispār būs ciet. Ir iespēja, ka šos kases aparātus lauzīs un ignorēs. Par laušanu būs tikai viens sods – tā bode būs ciet un tā manta tiks visa konfiscēta!” Nelaime tik tā, ka ļoti reti šie draudi patiešām arī tika īstenoti.

Taisnības labad gan jāteic, ka izpratne par brīvo tirgu tobrīd vispār bija diezgan īpatnēja, un tas attiecas arī uz cilvēkiem, ko mūsdienās pieņemts uzskatīt par ekonomikā visnotaļ prātīgiem. Tā pats I. Godmanis atminas – toreizējam lauksaimniecības ministra vietniekam Andrim Šķēlem bez īpašām grūtībām esot izdevies viņam iestāstīt, ka sausās vasaras dēļ jāiepērk no zemniekiem graudi valsts rezervei, citādi draudot palikšana bez maizes un bads. Tas, ka gan jau brīvā tirgus apstākļos privātuzņēmēji kaut kā maizi sagādās, nevienam prātā neienāca. „Tagad mēs esam tādi gudri, bet tolaik domājām: pirmām kārtām jāglābj savi labības audzētāji. Un tā nu pusi naudas rezerves iedalījām degvielai, bet otru pusi – labībai,” vēlāk stāstīja I. Godmanis. „Bija precīzi skaidrs, ka maizes rezerve ir trim četrām dienām. Joku nekādu! Ha, lielā neatkarība ātri sabruks, ja nebūs maizes, ko ēst. Mums bija jāsaprot viena lieta. Ka tādai mazai valstij kā Latvija, kurai ir tik lielas robežas, pārtiku taču elementāri var savest no kaimiņiem!”

Godmanis un lauksaimniecība

To, ka deviņdesmito gadu sākumā lauksaimniecības politikā ne viss bija pareizi, I. Godmanis pats ir godīgi atzinis. Tiesa – tikai labu laiku pēc savas pirmās premjerēšanas beigām, kad kādā intervijā, atskatoties uz zemes reformas izstrādes laikiem, secināja: „Te ir viena interesanta lieta: raugi, lielākā daļa lauksaimnieku parlamentā, tostarp arī mūsu frakcijā, bija kolhozu priekšsēdētāji. Un viņi man pauda pilnībā pretēju viedokli, ka zemes reforma jārealizē pilnībā, atgriežot to bijušajiem īpašniekiem arī rentablajos kolhozos. Tajā brīdī es pakļāvos viņu argumentiem. Bet ir viena nianse: proti, nezin kāpēc vēlāk sanāca tā, ka par tiem lielākajiem fermeriem kļuva tieši lielākā daļa bijušo kolhoza priekšsēdētāju, galveno agronomu un citi vadošie speciālisti ar to pašu tehniku, kas iepriekš piederēja kolhoziem. Es nerunāju par kaut kādu zagšanu, jo viss jau bija atbilstoši likumdošanai, pajām un tamlīdzīgi…”

„Parādījās briesmīga pretruna: zeme kā ražošanas priekšmets nonāca vienu rokās, bet darba līdzekļus – traktorus, mašīnas – par pajām iegādājās citi. Nodalījās šīs abas puses. Viss! Kāds rezultāts? Tā kā zemes reforma ir primāra, otra puse sašķīda. Arī izvazājot,” – vēl viens citāts no tās pašas intervijas. Un izvazāt bija ko, jo 1991. gadā kolhozu rīcībā Latvijā bija tikai 40 000 traktoru vien, nerunājot par citu tehniku. Pirmais neatkarīgās Latvijas premjers pieminēja arī vēl kādu kļūdu: „Mēs lauksaimniecības ražošanas līmeni gribējām noturēt tā – kolhozi iet uz leju, bet to vietā nāk privātie un viss paliek, kā bija. Un tur mēs galīgi nokļūdījāmies. Neveiksmīgi... Visi gājieni bija lemti neveiksmei!”

Gods kam gods, savu vainu ekspremjers nemēģināja mazināt: „Man bija jāsaprot, ka tajā valstī, uz kuru ejam, tādas vietas, kāda lauksaimniecībai bija, nekad tai vairs nebūs. Un tas ir objektīvi. Kaut kādā mērā es to intuitīvi jutu, bet tik smalki nevarēju izdomāt – pārāk daudz problēmu pakaļ dzinās. Savukārt Lauksaimniecības ministrija strādāja pēc inerces kā PSRS laikos – pēc iespējas vairāk izsist resursus, apelēt pie tā, ka zemniekiem laukos viss jādod, jāmaksā par gaļu un pienu... Televīzija un radio visu laiku par to klaigāja. Var jau būt, ka bija iespējams lauksaimniecību glābt kaut kā citādāk...”

Šajā grāmatas fragmentā izmantoti citāti no Ingas Utenas 1997. gadā apgādā „Jāņa sēta” izdotās grāmatas „Cilvēks Godmanis”.

Citas grāmatas, kas iesakāmas interesentiem par Latvijas mūslaiku vēsturi un kuras tāpat citētas jaunajā grāmatā „Mūsu vēsture 1985 – 2005”: Jānis Āboltiņš „Biju biedrs, tagad kungs”, Jakubāna un Hānberga bibliotēka, 1992. Māris Gailis „Varas tehnoloģija”, Jumava, 1997. Dainis Īvāns „Gadījuma karakalps”, Vieda, 1995. Dainis Īvāns „LTF rietumos”, Elpa, 2001. Edmunds Johansons „Čekas Ģenerāļa piezīmes”, autora izdevums, 2006. Nikolajs Kabanovs „Cena ņezavisimostji”, DVINA, 2006. Sandra Kalniete „Es lauzu. Tu lauzi. Mēs lauzām. Viņi lūza”, Jumava, 2000. Valērijs Kargins „Nauda un cilvēki”, Atēna, 2006. Māris Krautmanis, Dzintars Zaļūksnis, Sandris Vanzovičs, Uldis Birģelis „LR visjaunāko laiku vēstures īsais kurss”, Kontinents, 2002. Lato Lapsa, Kristīne Jančevska „Latvijas miljonāru noslēpumi”, Atēna, 2005. „Latvija – PSRS karabāze”, Zelta grauds, 2006. Astra Mille „Labvakar, Edvīn Inkēn”, Atēna, 2002. Astra Mille „Te un citadelē. Jānis Peters. Sarkanā. Tumšsarkanā”, Atēna, 2005., 2006. „Millenium. Skats uz Latviju II”, Madris, 2001. Vjačeslavs Široņins „Pod kolpakom kontrrazvedki”, Paleja, Rusič, 1996. Jānis Vahers, Ilona Bērziņa „Lūzums”, Nordik, 2006. Aloizs Vaznis „Informācija pārdomām”, Kontinents, 2002. Elita Veidemane „Atmoda. Mani dārgumi”, Jumava, 2004. Mavriks Vulfsons „Kārtis uz galda”, Liesma, 1997.

Plašāka informācija par grāmatu „Mūsu vēsture 1985-2005” – mājas lapā www.musuvesture.lv