Impēriju noriets. Vai tikai bezkaislīgs fakts? (32)

Visos laikos ir bijuši civilizatori jeb progresori, kas nesa gaismu barbarisma tumsībā. Grūts un nepateicīgs ir viņu darbs, traģisks viņu liktenis. Tad kas gan viņi ir – šie civilizatori?

Visas impērijas ir mirstīgas, bet... Taču nez kāpēc lielas impērijas krišana atsaucas uz cilvēkiem kā sāpīga traģēdija, radot savādu nesaprotama zaudējuma sajūtu. Dažkārt tā uzmācas, pat ja cilvēks šajā impērijā nekad nav dzīvojis (vai pat bijis tās tiešs ienaidnieks). Un jo īpaši dvēseli skar Senās Romas liktenis. Citādi kā gan izskaidrot, kāpēc tik daudz nevienaldzīgu grāmatu un filmu uzņemts par šo impēriju. Pētnieki ir izdomājuši kaudzi hipotēžu, lai izskaidrotu Romas civilizācijas norietu – civilizācijas, bez kuras mūsdienu pasaule, ļoti iespējams, izskatītos pavisam citādi.

Vienota Eiropa

429. gadā pavisam mežonīgi pilsoņi, kurus vēlāk nosauca par vandaļiem, iekaroja dažas civilizētās romiešu provinces Āfrikā. Rīkojās viņi pavisam nekulturāli. Desmit gadu laikā provinces tika padarītas pavisam tuksnesīgas milzīgās nodokļu nastas dēļ, kultūras pieminekļi un visa saimniecība iznīcināta, romiešu administrācija nogalināta. Novājinātā Romas impērija tad jau atradās savas varenības norieta laikā un neko nespēja izdarīt iebrucējiem.

Bet pēc desmit vandalisma un okupācijas gadiem notika kas savāds – vandaļu vadonis vērsās pie Romas imperatora ar lūgumu kļūt par viņa padoto un iecelt viņu par oficiālo pārvaldnieku viņa iekarotajās provincēs.

Valstiski runājot – vadonim bija vajadzīga leģitimitāte. Būtībā viņš gribēja notvert lielās civilizācijas atblāzmu, kas valdīja pār pasauli simtiem gadu līdz viņa dzimšanai. Viņš vairs nevēlējās būt ciema kņazs, bet sagribēja pietuvināties "milžiem". Civilizācija vienmēr barbarus iespaido "sadaloši".

Vidusjūras zemes savā ziņā ir savstarpēji līdzīgas, standartveida: lai kur brauktu, visur redzamas šīs lielās civilizācijas pēdas, teiksim – romiešu amfiteātri un bronzas vilceni... Romieši bija visur – sākot no Britānijas līdz Āfrikai, Babilonai. Varētu teikt, ka tas bija pirmais apvienotās Eiropas projekts. Tagad vienas valsts vietā ir 36. Bet kādreiz... Vienota finanšu sistēma. Viena valoda, ko lietoja kā starptautisko sazināšanās veidu. Viena mēru un svaru sistēma. Viena materiālā kultūra, kas palēnām pārvērtās no nacionālās par internacionālo: gallu keramika izplatījās pa visu impērijas teritoriju, tāpat kā grieķu vīni, sīriešu audumi. Romiešu mode uzrunāja gan Spānijas, gan Aleksandrijas modes dāmas. Vienota pārvaldes sistēma un kuģubūve, juridiskā un tirdzniecības dokumentācija. Romas senātā piedalījās senatori no Gallijas un Āfrikas. Visi brīvie pilsoņi kļuva par pilntiesīgiem Romas pilsoņiem. Romas pilsēta Āfrikā līdzinājās pilsētai Vācijā.

Kultūras katls

Senās pasaules romanizācija (kultūras standartizācija Romas gaumē) noveda pie tā, ka daudzām Eiropas valstu valodām pamatā ir latīņu valoda. Un līdz šim brīdim šī mirusī valoda tiek izmantota dažādu zinātnisku un profesionālu apvienību vajadzībām, lai veidotu vienotu jēdzienisko bāzi. Latīņu valoda palīdz sazināties mediķiem, biologiem, ģeologiem, ķīmiķiem.

Visai mūsdienu jurisprudencei pamatā ir romiešu tiesības. Slavenais Napoleona kodekss, kas padarīja slavenu Bonapartu ne mazāk kā viņa karadarbība, 60% atkārtoja romiešu kodeksus.

Līdz raķešu armijas parādīšanās laikam visas pasaules armijas tajā vai citā veidā bija kā Senās Romas manipulējamās armijas modelis.

Gandrīz visas Eiropas mūsdienu pilsētas izveidojuši romieši: Parīzi, Londonu, Budapeštu, Vīni, Belgradu, Orleānu, Sofiju, Milānu, Turīnu, Berni... – visas tās ir bijušās Romas impērijas apdzīvotās vietas. Impērijā kopumā bija 1500–1800 pilsētu. Salīdzinājumam – Krievijā 20. gadsimta sākumā bija aptuveni 700, turklāt ņemot vērā daudz lielāko teritoriju.

Iedzīvotāju skaits Romas uzplaukuma laikā sasniedza miljonu. Pēc impērijas sabrukuma cilvēcei vajadzēja ap 2000 gadu, lai dabūtu tādu urbanizācijas līmeni – tikai 20. gadsimta sākumā dažu Eiropas pilsētu iedzīvotāju skaits pārsniedza miljonu.

Milzīga pilsēta nav vienkāršs organisms. Tam vajadzīgi atbilstoši dzīves apstākļi – pirmām kārtām dzeramā ūdens krājumi. Senajā Romā 14 akvedukti piegādāja ūdeni no 15 līdz 80 kilometru attāluma. Tālāk ūdens nonāca pilsētas strūklakās, ūdenskrātuvēs, sabiedriskajās pirtīs un tualetēs un pat turīgāko pilsoņu mājās. Tas bija visīstākais ūdensvads, par kuru Eiropa neuzzinās vēl 1000 gadu.

No pilsētas jāizvada netīrumi. Slavenā romiešu kanalizācija – Maksima kloāka – bija tik milzīga, ka to apkalpojošie strādnieki pārvietojās pa šo pazemes kanālu ar laivām. Turklāt kloāka tika uzbūvēta Tarkvinija Strabusa laikā – 7.–6. gadsimtā p.m.ē. Droši var apgalvot: ja ne šī fantastiskā kanalizācija, Roma nesasniegtu tādu iedzīvotāju blīvumu un nekad nekļūtu par miljonu pilsētu. Pēc Romas krišanas civilizētās Eiropas pilsētās kanalizācija parādījās pēc gandrīz diviem tūkstošiem gadu. Bet Romā tā pastāvēja tūkstoš gadu.

Francijā – netālu no Nimas – tūkstošiem tūristu ar apbrīnu aplūko tiltu, ko senie romieši cēluši pār Garas upi pirms 20 gadsimtiem. Šis tilts 16 stāvu ēkas augstumā atstāj milzīgu zudušās civilizācijas varenības iespaidu.

Mūžīgie ceļi

Un ceļi! Slavenie romiešu ceļi daudzās Eiropas daļās tika izmantoti vēl līdz 20. gadsimta sākumam. Kuru mūsdienu šoseju var tik ilgi lietot – pat ne 2000, bet pārsimts gadu? Kaut vai 20 gadu bez remonta? Kā tad tika veidota šī inženiertehniskā būve?

Sākumā tiek rakta tranšeja – aptuveni metra dziļumā. Ja augsne nav cieta, bet purvaina, tās dibenā tiek iedzīti ozolkoka pāļi. Tranšejas malas nostiprina ar akmens plāksnēm. Pēc tam, gluži kā pīrāgā, tiek ieklātas vairākas kārtas – lielu akmeņu, mazāku akmeņu, smilšu, tad atkal akmeņu, dakstiņu pulvera... "Kārtainais pīrāgs" aizpilda visu izrakto tranšeju. Mūsdienās tas tiek saukts par ceļa spilvenu. Virsū spilvenam tiek likts ceļa segums – akmens plāksnes – ar nelielu uzkalnu, lai lietusūdens notecētu no ceļa centra uz sānu drenāžas grāvjiem.

Romas ceļiem tika izmantots vairāk akmens materiāla nekā mūsdienu šosejām. Turklāt jāatgādina, ka ekskavatoru tolaik nebija. Un akmeņus tēsa ar rokām.

Romiešu ceļu malās bija izvietoti jūdžu stabi kārtīgu akmens kolonnu veidā, kas uzstādīti uz akmens pamata. Bija arī īstas ceļa zīmes akmens kolonnu veidā (augstāk par cilvēku augumu), kurās tika izvietota informācija par attālumu līdz tuvākajiem apdzīvotajiem punktiem un Romai. Bet pašā Romā bija izvietots nulles kilometrs ar piemiņas zīmi. Impērijas sirds, uz kuru nāca lūkoties senatnes tūristi.

Interesanta detaļa – gar ceļiem romieši sēja parasto vībotni, kuru katrs ejošais varētu noraut un ielikt sandalēs, lai pēc ilgās iešanas nesāpētu kājas.

Romas ceļinieki necentās atkārtot konkrētās vietas reljefu. Ja viņu priekšā bija ieplaka, viņi tai pāri cēla tiltu. Ja kalns – urbās tam cauri. Romiešu ceļam vajadzēja būt taisnam un drošam – kā romieša raksturam. Netālu no Neapoles, piemēram, senie būvnieki klintī izcirta 1300 metru garu tuneli.

Kopējais Romas impērijas ceļu garums (ieskaitot otrās šķiras – grunts) bija (pēc dažādām aplēsēm), sākot no 250 000 līdz 300 000 kilometru. Tas ir septiņarpus ekvatori. Izziņai: Krievijā 1913. gadā ceļu kopgarums bija tikai 50 000 kilometru, turklāt gandrīz visi tie bija grunts. Bet Romā, ja neskaita "gruntiniekus", 90 000 kilometru bija visīstākās maģistrāles – ar cieto segumu, tiltiem, tuneļiem... Un uzmanību: no visiem ceļiem tikai 14 000 kilometru tika izbūvēti Itālijā, pārējie – provincēs. Tas ir, desmitiem tūkstošu ceļu kilometru romieši iezemiešiem vienkārši iedāvināja, tādējādi kļūdami par īstiem civilizatoriem.

Pat purvs nav šķērslis

Impērijas nevar pastāvēt bez ceļiem. Būvējot tos, romieši veidoja impēriju. Par ceļiem Romā atbildēja speciāls resors (kolēģija) ar prokuratoru priekšgalā – quattuorviri viarum curandarum. Protams, uz visiem ceļiem bija attīstīta pasta sistēma – romieši bieži rakstīja vēstules cits citam, jo lasīt un rakstīt prasme bija vispārēja. Pēc noteikta kilometru skaita bija pasta stacija, kur valsts kalpotājs vai ziņnesis varēja nomainīt zirgus. Steidzamo, valstisko vēstuļu, telegrammu piegāde tad aizņēma 150 kilometru diennaktī. Ceļu malās bija izvietoti moteļi – atvainojiet – iebraucamās vietas ceļotājiem un komandējumā esošajiem. Tur varēja iegādāties speciālus Romas ceļvežus un visu ceļu sarakstu.

Romiešiem nebija nekā neiespējama. Viņi būvēja ceļus uz kalnu pārejām, tuksnešos... Senēģiptiešu karavānu ceļu, kas šķērsoja tuksnesi no Antinopoles līdz Sarkanajai jūrai, romieši pārvērta par pirmklasīgu maģistrāli. Ziemeļvācijā viņi izbūvēja trīs metrus platus ceļus pat pāri purviem. Lai to izdarītu, purvus vienkārši nosusināja vai, ja tas nebija iespējams, ceļu spilvenu gatavoja citā veidā – ne mazāk monumentālā. Iedomājieties garas ozolkoka sijas, kurās ar kaltu izkala kvadrātveida atveri. Caur šīm atverēm brusas piestiprināja pie grunts ar pusotru metru garām dzelzs tapām. Tas ir pamats. Pa virsu – velēna un akmens. Apakšā – šķērsguļbaļķi, zem kuriem tika izvietots no zariem un zariņiem veidots pītenis. Dažās vietās Vācijā vēl šobrīd romiešu purvainie ceļi stiepjas desmitiem kilometru garumā.

Kālab gan tāda monumentalitāte? Tāpēc, ka tie bija kara vajadzībām paredzēti ceļi – lai tie izturētu smago kaujas tehniku, artilērijai un aplenkumam nepieciešamo. Pat tagad pa dažiem šo ceļu posmiem var droši pārvietot pusotrtonnīgu tehniku.

Nosaucot romiešu ceļus par maģistrālēm, ne gramu nav pārspīlēts! Seno romiešu vezuma platums – metrs. Slavenā Apija ceļš bija sešus metrus plats – mūsu izpratnē tā bija četrjoslu maģistrāle: pa divām joslām katrā virzienā. Ceļš tika uzbūvēts 4. gadsimtā p.m.ē. un saglabājies vēl līdz šim. Tas ved no Romas uz Kapuju pāri Pontijas purviem. Arheologi nepaslinkoja atrakt un attīrīt no gadsimtu sārņiem 11 kilometru šīs "artērijas". Bet varēja vai visus vairākus simtus.

19. gadsimtā kāds Makadams nolēma būvēt ceļus, uzberot šķembu kārtu 0,3 metru biezumā uz speciāli nolīdzinātas un noblietētas zemes virsmas. Marksisma klasiķis Frīdrihs Engels to augsti novērtēja, rakstīdams: ja līdz tam Anglijas ceļi bijuši ļoti slikti, tad Makadams ar savu tehnoloģiju ielicis pamatus ceļu būvniecībai uz zinātniskiem principiem un devis grūdienu civilizācijas progresam. Patiesību sakot – jāpasmaida vien ir par tādu slavinājumu.

Bez komentāriem

Jā, visas impērijas ir mirstīgas. Tāpat kā cilvēki. Bet ļaudis nomirst tāpēc, ka viņiem gēnos ir ierakstīta pašlikvidēšanās programma. Bet kur ierakstīta tā programma, kas nogalina impērijas?

Valstis sastāv no cilvēkiem, kas rada, pārnes no paaudzes uz paaudzi noteiktas kultūras vērtības, uzvedības paraugus, kopējo ideoloģiju. Acīmredzot impērijas uzplaukuma laikā tas viss nodrošina veselas impērijas izaugsmi. Bet pēc tam, tām ejot plašumā, programmas ļaužu galvās pakāpeniski mainās tā, ka to kopējā darbība noved pie vecuma un impērijas iznīcības.

Kas gan mainās cilvēku prātos? Kā un kāpēc tas notiek? Vai tikai mentalitāte vainīga pie tā, ka viena amēba uz kartes apēd otru? Kāpēc barbariem izdevās "apēst" visu Seno Romu? Hipotēžu netrūkst. To daudzveidība pārsteidz iztēli.

Sabrukums sākas galvās. Tas ir zināms mums, un to zināja mūsu senči. Iespējams, tāpēc joprojām ir populāra versija, ka Romu iznīcināja greznība. Taču – kādas ir citas hipotēzes?

Pašas amizantākās – tehnoloģiskās. Ka, piemēram, svina caurules, pa kurām tecēja Romas ūdens, kā arī svina trauki, kurus lietoja romieši, palēnām viņus noindēja. Romiešu veselības līmenis no paaudzes paaudzē pasliktinājās, līdz nokrita līdz nullei.

Analogs – azbesta versija. Romas rakstnieks Plīnijs vecākais pieminēja, ka patricieši izmantoja azbesta galdautus, kurus pēc dzīrēm, notraipītus ar taukiem un vīnu, meta ugunī. Azbests, kā zināms, ir balts, ugunsizturīgs šķiedrveida minerāls. Nedegošs. Uguns iznīcināja ēdiena paliekas, izdedzināja traipus, pēc tam vergi nomazgāja kvēpus un lika galdautu atkal uz galda. Šī versija laikam parādījās, kad sākās vispārēja aizraušanās ar ekoloģiju. "Zaļie" uzskata, ka azbests, kas ir veselībai kaitīgs materiāls, palēnām iznīcināja Romu. Nav saprotams tikai, kāpēc izmira vienkāršie ļaudis, kas galdautus nelietoja?

Malārija nogalināja lielo impēriju – tādu versiju izteica amerikāņu zinātnieki no Arizonas Universitātes. Senas kapsētas izrakumos – ap 150 kilometru uz ziemeļiem no Romas – viņi atklāja, ka gandrīz visi kapi glabā jaundzimušo, zīdaiņu vai mazu bērnu atliekas. Kapsētas vecums tiek datēts ar 5. gadsimtu, kad tieši agonēja impērija. Mančestras tehnoloģiskais institūts, izpētot 50 skeletu DNS, deva slēdzienu: visi bērni miruši no malārijas. Jāpiebilst, ka grūtniecības periodā šī sīkbūtne noved pie aborta. Apbedījuma vietās tika atrastas ne tikai cilvēku mirstīgās atliekas, bet arī kucēni bez galvām, vārnu kājas, varžu ādas... Tā bija upurēšana, cenšoties iežēlināt dievus. Tātad epidēmija bija tiešām iespaidīga.

Sava Impērijas krišanas versija bija Svētajam Augustīnam. Viņš uzskatīja, ka romiešus pazudināja pārmērīga godkāre: "Tautai, kas iekrīt šajā netikumā, ļoti grūti no tā atbrīvoties. Varaskāre grūž uz jauniem iekarojumiem. Un katrs jauns panākums palielina šo kaisli. Te veidojas kas līdzīgs apburtajam lokam."

Pat Senās pasaules katedras profesoriem Maskavas Valsts Universitātē nav vienota viedokļa. Kāds no vēsturniekiem domā, ka Romu iznīcināja pārmērīgā ekonomikas prečspēja: lauksaimniecības orientēšanās uz tirgu, dzīšanās pēc maksimālas peļņas noplicināja augsni, noveda pie zemkopības lejupslīdes, nabadzības un metropoļu novājināšanās utt. Lūk, patērētāju ekonomikas zvērīgā seja!

Citi pieturas pie tradicionālā uzskata, kas atnācis pie mums vēl no 19. gadsimta.

Pēc tam kad Romas impērija pārgāja uz aizsardzību, izbeidza iekarošanas karus, izsīka vergu plūsma, līdz ar to vergu cena pieauga, padarot vergu lauksaimniecību metropolēm neizdevīgu. No šejienes – arī kritums.

Arī notikuša fakta novērtēšanā speciālistu domas atšķiras. Kāds uzskata, ka impērijas krišana ir tikpat noteikta kā saules rietēšana. Kāds skumst, ka Romas bojāeja aizkavēja civilizācijas attīstību par 2000 gadiem. Kāds teic, ka par šo faktu ir jāpriecājas, jo tie ekonomiskie un kultūras mehānismi, ko radīja Romas impērija, iekrita mežonīgajā Eiropā kā raugs mīklā. Jā, tiešām, pēc šā notikuma Eiropā iestājās tumšie viduslaiki. Taču to tumšais miers bija līdzīgs tam, kas it kā valda mīklā, kurā pievienots raugs. Šķiet, bija karote rauga, bet nu nekā nav – tas izšķīdis mīklā. Taču ne bez atdeves! Pēc kāda miera perioda mīkla uzrūgst un kāpj pāri trauka malām ar milzīgu ātrumu. Tā izkāpa arī Eiropas civilizācija, pārņemot ar savu "mīklu" visu planētu.

Raksts sagatavots pēc ārzemju preses materiāliem