Kādreizējais Kučinska kā ministra padomnieks un Saeimas kolēģis Vents Armands Krauklis vērtē, ka Kučinskis ir pacietīgs, gatavs ar vienu, otru, trešo runāt - bez lielām emocijām un nonākot pie kompromisa.
«Tātad kompromisu meistars. Viņš nav cīņā saucējs, viņš nav tribūns. Diezin vai viņš spēj pateikt tādu runu, kur visiem Latvijas vēlētājiem būs asaras acīs,»
Vadot Tautas partijas (TP) Saeimas frakciju, Kučinskim ar partijas vadību radās domstarpības. Ekonomiskās krīzes laikā TP uz brīdi apraka kara cirvi ar savu kādreiz niknāko ienaidnieku «Jauno laiku» (JL) un iesaistījās Valda Dombrovska valdībā. Kučinskis sadarbību ar JL aizstāvēja. Kad pie politikas apvāršņa atkal parādījās Andris Šķēle, TP politika kļuva agresīvāka un Kučinskis ne bez partijas vadības ziņas atkāpās no frakcijas vadītāja amata.
«Viena daļa no TP bija neapmierināta ar viņu kā frakcijas vadītāju, jo viņš pārāk bieži gāja uz kompromisiem,
uz dažāda veida izlīgšanu, ko TP sauca par piekāpšanos JL.
Tieši šī īpašība, ko pārmeta tobrīd aktīvākie TP biedri, pašlaik var izrādīties viņa stiprākā puse,»
komentēja sabiedrisko attiecību speciālists Mārcis Bendiks.
«Redzēju, ka Māris ir aizvainots, Māris ir ar vienu kāju gatavs atteikties no tālākās darbības TP. Bet arī to viņš mierīgi pārdomāja, mierīgi izsvēra. Un tas ir tas laiks, kurā viņš man iepatikās kā cilvēks, kurš pieņem mierīgus, pārdomātus un tālejošus lēmumus,» vērtēja Leiškalns. Pēc viņa teiktā, Kučinskis bija viens no tiem, kas kategoriski, bet ar sev raksturīgo mierīgumu uzstājās pret TP iziešanu no Dombrovska valdības, «kas neapšaubāmi atkal bija kļūda, taktiska un stratēģiska kļūda». «Un tā arī bija. TP pazuda no vēstures skatuves,» piebilda Leiškalns.