Ko darīt jaunajam izglītības ministram?

Aizpērn, kad pēc vēlēšanām ministra amatā vēl bija Ina Druviete, sākumā veicu šādu apskatu studiju un pētniecības jomā, tāpēc vispirms viedokli pamatošu toreiz nākotnei nospraustajos uzdevumos, vērtējot to izpildi laikā no 2014. gada īdz 2016. gadam.

Ievadam: latvieši grib būt bagāti. Šķērslis tam nav vis piesauktā noslāņošanās, bet apstāklis, ka joprojām esam samērā trūcīga sabiedrība ar zemu ražīgumu kopumā. Jālūkojas uz iekšzemes kopproduktu, ne Džini indeksos – trūcīga un bagāta latviešu jaunieša iespējas, protams, atšķiras, taču šī plaisa ir kārtām mazāka nekā ASV vai Apvienotajā Karalistē. Risinājums nav pārdalē, kas ētiski ir svarīga un nākotnē īstenojama, bet gan ražīgos sabiedrības bagātināšanās veidos. Latvieša pelņas avots būs eksportspējīgi intelektuālie pakalpojumi, kas, vārdos slavināti, tikai rīcībpolitikā īsti sirsnīgi nav kopti līdz šim. Jaunajā valdības deklarācijā saglabājams virsmērķis veidot intelekta jeb zināšanu ekonomiku, pateicoties ieguldījumiem izglītībā, un spēcīgu nacionālo identitāti, nodrošinot latviešu nācijas, valodas un kultūras attīstību. Aiz pareiza saulainā mērķa dzīvē vienmēr ir darbi, par ko rūpēties. Pārskatāmībai galvenie darbi ir vien nosaukti, numurējot kā vienkāršus, ieviešamus un izpildāmus desmit soļus, vērtējot arī 2014.–2016. gados pašreizējās ministres paveikto.

1. Pirmais darbs ir laikmetīga normatīvo aktu bāze. Augstskolu likumam ir 21 gads - kopā ar Zinātniskās darbības likumu abi ilgstoši lāpīti. Ministram jāstrādā, lai 12. Saeima pieņemtu apvienotu Augstākās izglītības un zinātnes likumu, nodrošinot mūsdienu dinamiskajai pasaulei atbilstošu juridisko ietvaru, lai intelekta ekonomika augtu, lai inovāciju idejas īstenotu, balstītas Latvijas Republikas pārvaldes tiesiskos pamatprincipos, lai dotu skaidru un sabiedrībai ērti saprotamu plānu nākotnes virzībai normu veidā. Veidojot jauno likumu, mēs kā sabiedrība publiski, bez haotiskām mētāšanās un pēkšņuma, vienotos par stratēģijas īstenošanai nepieciešamajiem paņēmieniem. Aplami vispirms virzīt instrukcijas par Eiropas Savienības fondu sadali, tad šiem aprēķiniem pakārtotas koncepcijas, likumu piekārtojot pēcāk. Esot studiju un pētniecības vienotības principam, normatīvo aktu apvienošana vienotā kodeksā ir loģiska un lietderīga. Ka jāveido vienots likums – orientēts uz studiju un pētniecības sinerģisku sintēzi –, publiski ne vien es esmu uzsvērusi ne mazāk kā astoņus gadus, pieejai ir virknes lietpratēju un akadēmiskās sabiedrības atbalsts, taču atklāti esošā ministrijas vadība neskaidro, kas traucējis ierēdņiem jaunradi uzsākt. Reālistiski vērtējot, likumprojekta izstrādei nepieciešams gads, debatēm parlamentā – otrs, tomēr nevilšus gribas meklēt, vai blakus IZM nav slepus izveidota Augstskolu ministrija, jo šābrīža izglītības un zinātnes ministre 2014., 2015. un 2016. gadā nav nākusi ar iniciatīvu grozījumiem Augstskolu likumā, kas kā likumprojekts būtu nonācis 12. Saeimā. Lai nebūtu nekādu ilūziju un iebildumu, paskaidrošu, ka 2014. gada decembrī valdības budžeta paketē skatītais likumprojekts Grozījumi Augstskolu likumā, Saeimas Nr. 102/Lp12 – īss labojums, ka studiju virzienu akreditāciju veic Akadēmiskās informācijas centrs, – konceptuāli ir vēl Druvietes ministrēšanā izstrādāts atbilstoši viņas laikā apstiprinātajai koncepcijai Latvijas augstākās izglītības ārējās kvalitātes sistēmas nodrošināšanas pilnveide. Likumprojektu valdībai virzīja un aizstāvēja labklājības ministrs Uldis Augulis. Savukārt vēl nepieņemtais Grozījums Augstskolu likumā, Saeimas Nr. 399/Lp12 ir viens teikums pārejas noteikumos par policiju, kā ierosinātājs ir iekšlietu ministrs. Droši vien, ka anderseniski noskaņots paviršs vērotājs teiktu, ka «karaliene ir kaila», jo ne vien nav uzsākta jaunā likuma veidošana, bet arī ar esošo Augstskolu likumu likumdošanas darbs nav veikts teju vispār.

2. Otrs svarīgākais darbs pēc likuma ir veidot vienu, uz starptautiskiem sasniegumiem orientētu augstākās izglītības un zinātnes finansēšanas modeli. Šis ir viens no retiem gadījumiem augstskolu lietās, kur kopš 2014. gada man jāatzīst progress ministrijas darbībās: ir daļēji ieviesta Druvietes laikā izveidotā studiju finansējuma diferencēšanas koncepcija vairākās plūsmās jeb pīlāros. Vienlaikus joprojām augstskolām eksistē atsevišķas studiju un zinātnes bāzes finansējuma daļas, kas nav īsti laikmetīgi un būtu jāpilnveido. Laikmetīgās zinātnes universitātēs naudas plūsmai ir trīs sastāvdaļas, par ko rakstīju 2014. gadā, – pamatfinansējums, sasniegumu finansējums un uz izvēlēto nozari vērsts finansējums. Pamatfinansējuma uzdevums ir nodrošināt nacionālās augstākās izglītības un zinātnes sistēmas nepārtrauktību; tas ir budžeta vietas studijās un bāzes finansējums zinātniskajām institūcijām. Sasniegumu finansējuma uzdevums ir veicināt izcilības pieaugumu – konkrēta formula, kas ietver ne vien publikācijas, patentus, bet arī citus izmērāmus sasniegumus, kad valsts naudu maksā par paveikto. Uz nozari vērstais finansējums, kas top kā nākotnē veicamo īpašo inovāciju, attiecīgās nozares īpatsvara pieauguma vai jaunas nozares radīšanas finansējums. Uzsvars jāliek uz rezultātiem, ne tikai jārēķina pēc studentu vai zintnieku skaita.

Lai kādu savdabīgu modeli veidosim, neapiesim patiesību – Latvijas valsts ilgstoši praktiski nav finansējusi studijas un zinātni. Skumji, kā daži politiķi lepojas, ka inovācijās ieņemam pieticīgu vietu Eiropas Savienībā, līdzīgu bulgāriem un grieķiem. Ilgstoša pēdējā vieta ES pret IKP cirtusi tādus robus sistēmai un tādus cilvēku motivācijas izkropļojumus, ko nenodzēst pāris gados. Naivi un pat kaitīgi ir stāstīt, ka finansējuma modelim ir jēga bez krietna nodokļu naudas īpatsvara pieauguma augstskolām. Ja makā viens eiro, var nopirkt maizi vai pienu – grozi, kādu modeli gribi, maksāt par brokastīm, pusdienām, īri, transportu, grāmatām un zeķbiksēm ar vienu eiro nevar. Šajos apstākļos ministrei autoritātes valdībā nebija: 2015. gada 1. jūlija pieprasījums pēc papildu vien astoņiem miljoniem zinātnes bāzei un sešarpus miljoniem kopā strukturālajām reformām, arī jaunajam augstākās izglītības finansējuma modelim bija nepiedodami mazas summas, ko bez cīņas atdeva augstskolas finanšu stagnācijai. Saukli «nauda pret reformu» pārvērta par «reformu bez naudas».

Citēšu esošo ministri 2015. gada 29. oktobra Saeimas sēdē: «.. daudz runāts par inovāciju nozīmi tautsaimniecības attīstībā un zinātnes lomu tautsaimniecības attīstībā, bet tad, kad mēs runājam par finansējuma piešķiršanu, tad šī prioritāte diemžēl netiek īstenota.» Desmit gadus pēc 2006. gada, kad ES noteica mērķi 2% no IKP augstākajai izglītībai, Latvijā tai ir finansējuma īpatsvara kritums. Modelēšana būs sapņošana un miglas pūšana, ja Māra Kučinska valdības finanšu ministre nesekos Augstskolu likuma 78. panta septītajai daļai, paredzošai, ka valdība, iesniedzot Saeimai gadskārtējo budžeta projektu, tajā paredz ikgadēju finansējuma pieaugumu studijām valsts augstskolās ne mazāku par 0,25 procentiem no IKP, līdz valsts piešķirtais finansējums studijām valsts augstskolās sasniedz vismaz divus procentus no IKP. Citēšu vēlreiz pašreizējo ministri. «.. finansējuma kritums augstākajai izglītībai no 180 miljoniem 2008. gadā uz 63,2 miljoniem, tātad 2016. gadā finansējums augstākajai izglītībai, sastāda vien 35% no finansējuma 2008. gadā» (IZM 2015. gada 30. septembra Nr. 01-02/4077). Tas ir apstākļos, kad Latvijas iemaksu apmērs ES budžetā proporcionāli Septītā ietvara programmai no 2007. gada līdz 2013. gadam bija 83,9 miljoni eiro, mūsu zinātne no šīs programmas saņēma tikai 25,3 miljonus eiro.

Sociālo zinātņu pārprodukcija izriet no tā, ka valdība augstskolas stimulē ne vien radīt zināšanas, bet arī pelnīt naudu ar maksas studentiem. Teiksim, amorālā premisa «juristi atpelnīs» reducē jurisprudenci uz biznesu, atgrūžot to, kas patriotiski tieslietas redz kā darbu valsts labā. Pēdējos gadus ministrija veicinājusi nespēju izmantot potenciālu; akadēmiskā vide nesasniedz «kritisko masu, izcilību un elastīgumu, kas vajadzīgs, lai gūtu panākumus». Nepalielinot dotāciju, valsts palika bez ietekmes uz studiju «tirgus procesiem». Studijās jāiesaista arī jaunieši ar vidējiem sasniegumiem, mazāku centību, neliedzot arī socializācijas funkciju. Valsts var kļūt turīga ar intelektuālo attieksmju maiņu masās, pārslēdzot darbu no zināšanu reproducēšanas uz oriģinālu producēšanu, ne tikai savrupu izcilību. Augstās maksas ir tās, kuras daļu attur studēt vispār, veicina izvēli nevis interešu, bet peļņas dēļ, arī spējīgākos mudina sākt studijas ārvalstīs. Akadēmiskā mobilitāte ir vērtība, bet, talantiem aizbraucot uzreiz pēc vidusskolas, veidojas pasaules reģionu atpalicība. Lepojoties par visvairāk studējošo tautu, atcerēsimies – deviņdesmitajos studentu skaitu palielināja prasības ierēdņiem un pedagogiem. Šie faktori neizbēgami ved pie secinājuma, ka vienīgais nelielas, nacionālas valsts studiju finansējuma modelis ir tāds modelis, kas ietver visas budžeta apmaksātas vietas valsts augstskolās. Arī tiesiski: 1990. gadā, deklarējot Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām saistošumu, apņēmāmies darīt studijas pieejamas, pakāpeniski ieviešot bezmaksas augstāko izglītību, taču tad augstskolas jau bija bezmaksas, savukārt sasniegto cilvēktiesību līmeni var attīstīt, ne pazemināt. Vienlaikus modelim jābūt plašākam, jāapvieno esošās atsevišķās augstākās izglītības un zinātnes budžeta programmas skaidros, vienkārši saprotamos piešķīrumos institūcijām, arī valsts pētījumu programmas pārveidojamas kā mērķfinansējums. 2018. gadā būs lielā demogrāfiskā bedre, kad studēs skaitliski vismazākie gadagājumi; studējošo būs ap 60 tūkstošiem: tad gan valsts augstskolās visiem jāstudē par budžeta naudu. Pārejas periodā 2017. gadā jāpārveido kredītu piešķiršanas un dzēšanas sistēma, ieviešot iedarbīgu elektronisku kredītu piešķiršanas sistēmu, nacionālo stipendiju reģistru un «vienas pieturas aģentūras» principu. Savukārt, zinot, ka 2016. gada un 2017. gada budžeta apakšprogrammas 05.02.00. Zinātnes bāzes finansējums paredzēts tikai 27 miljoni eiro, ir skaidrs, ka visi argumenti par fiskālo disciplīnu nav īpaši nopietni, jo tieši politiskā vadība izvēlas naudu ieliet betonā megabūvēs, nevis nodot intelekta ekonomikas veidošanai un sabiedrības garīgajai izaugsmei. Salīdziniet ar VID ēkas būvniecības naudu. Vienas ēkas uzcelšanas vai kapitāla remonta nauda zinātniekiem jau būtu milzīgs ieguvums! Vajadzētu vienīgi brīnīties, ka Latvijā ir izcilākie zinātnieki pasaulē, skaitot publikāciju skaitu pret finansējumu.

3. Trešais darbs: akadēmiskajā vidē nepieciešama būtiska intelektuālā resursa koncentrācija, kas mums palīdzētu ceļā uz izcilību. Mierpilni, bet skaidri jāsaprot, ka Latvijai joprojām katastrofāli nav kritiskās zinātnieku masas. Latvijā ir mazs nodarbināto skaits pētniecībā, tā sadalījums pa sektoriem neveicina zināšanu komercializāciju. Mūsu sabiedrībā ir mazāks pētnieku procents nekā zviedriem vai dāņiem, līdz ar to pat no mūsu mazumiņa naudas, esot labai atdevei, panākumu iespēja ir niecīga. Nesāpinot sevi, nesauksim mazo Rietumeiropas valstu ciparus, bet kaimiņos, Tartu universitātē, ir 1700 akadēmiskā personāla locekļu, no kuriem stipri vairāk nekā tūkstotim jeb 65% ir doktora grāds, tajā skaitā 180 profesori uz 14 000 studentiem. Latvijā tikai divās institūcijās ir vairāk nekā 500 doktoru, turklāt mums ir augstskolas ar padsmit procentu doktoru personāla skaitā. Pirmkārt ir pamats domāt, ka intelektuālā resursa koncentrāciju dos 64 miljoni no ES naudas pēcdoktorantūras atbalsta periodam līdz 2020. gadam, taču tādā gadījumā likumā jānosaka, ka pēcdoktorantūru īsteno tikai universitātes, pretējā gadījumā šī nauda aizies komersantiem, kas vēlamo iespaidu nedos. Likumā jānosaka minimums, ka doktoru īpatsvars augstskolu akadēmiskajā personālā sasniedz trīs ceturtdaļas. Kādas pētniecības skolas var veidoties augstskolā ar 19, 12, septiņiem un pat trijiem doktoriem? Latvijā 2012. gadā bija 267 doktora grāda ieguvēji, 2008. gadā doktora grādu ieguva 139 doktoranti, 2009. gadā – 174, 2010. gadā – 132 doktoranti, bet 2011. gadā – 287 doktoranti. Ja atceramies 2001. gadu, kad visa gada laikā bija 37 jauni disertāciju aizstāvētāji, tad izskatās labi, bet, ievērojot mūsu zinātnieku vecuma struktūru, īstenība joprojām ir ļoti bēdīga, pat nemaz nerunājot par promocijas darbu kvalitāti. Nekavējoties jāpāriet uz pilnu doktorantūras un promocijas finansēšanas pārņemšanu valsts budžetam, jo lielas fiskālas jēgas no maksas doktorantiem nav, kamēr konkurences celšanai ir neatsverama nozīme. Fundamentālās zinātniskās darbības koncentrēšana kritiskās akadēmiskās masas sasniegšanai ir būtiska, taču tā jāīsteno jau promocijas padomju līmenī, nosakot, ka vienā zinātnes apakšnozarē ir ne vairāk nekā viena promocijas padome Latvijā, taču vairākas nozares var būt vienā promocijas padomē. Latvijā 23 (no 28) studiju virzienos piedāvā doktorantūras studiju programmas. No 89 valstī īstenotajām doktorantūras studiju programmām 71 programma atzīta par kvalitatīvu, bet 18 programmām nepieciešami uzlabojumi, un tās ieguvušas viduvēju novērtējumu. Pie iepriekšminētā veiksmīgo promociju skaita programmu ir par daudz. Kur tas ir lietderīgi, veicināma doktora programmu apvienošana, reducējot līdz vienai katrā zinātņu nozarē. Universitātes kā tādas jāpadara lielākas un ietekmīgākas ekonomikā. Jau daudz apsvērts no budžeta finansēto fundamentālo zinātni un pētniecību koncentrēt universitātēs, izvērtējot iespējas integrēt tajās valsts lielās universitātes slimnīcas, intelektuālā īpašuma pārvaldīšanas institūcijas, patentu tehnisko bibliotēku, vispārējās izglītības satura centru un citas publiskās funkcijas. Domāju, ka jāizveido instruments, kas visas augstskolas atbrīvotu no pievienotās vērtības nodokļa maksāšanas, bet valsts dibinātām augstskolām piederošās zinātnes kapitālsabiedrības apliekamas ar uzņēmumu ienākuma nodokļa 0% likmi.

4. Ceturtais darbs ir teju sāpīgākais: jārisina jautājumi par sadrumstalotības jeb institūciju skaita samazināšanu. Augstskolas ir jāapvieno, koledžas jāiekļauj augstskolās un filiāles jālikvidē kā šķira. Pamatojums ir jau izklāstīts neskaitāmas reizes. Būsim atklāti – reāli ar citām zemēm konkurē Latvija, ne Rēzekne ar Daugavpili savstarpēji. Latviešu iekšējās «konkurences» cīņas ieguvums ir brāļu kaujai par resursiem iztērēts apdāvinātu zinātnes administratoru intelektuālais potenciāls. Uzreiz uzsvēršu pozitīvo – 2015. gadā pabeigta iesāktā Rīgas Uzņēmējdarbības koledžas iekļaušanās Banku augstskolā. Diemžēl ar to ir divdesmit reižu par maz – pašreizējā ministre augstskolas nav apvienojusi. Pirms septiņiem gadiem rakstīju: «.. beidzot jāsper radikāls solis un jāsamazina valsts augstskolu skaits. Pat apvienojot visas Rīgas universitātes vienā. Paliktu piecas spēcīgas augstskolas, tādas kā Latvijas Universitāte Rīgā, Latvijas Lauksaimniecības universitāte Zemgalē, Kurzemes universitāte, Latgales universitāte, Vidzemes universitāte. Iespējams — nošķirta Mākslu un mūzikas universitāte. Universitātēs kā patstāvīgas struktūrvienības iekļaujami arī pilnīgi visi valsts zinātniskie institūti, akadēmiskā bibliotēka.» Šādi skarbi varēja rīkoties ekonomiskās recesijas laikā, nu tas ir nokavēts. Abstrahējoties no svarīgiem, tomēr otršķirīgiem argumentiem kā starpnozaru programmas un universitātes jēgas tradīcija, galvenais pretarguments ir jau esošā zinātņu nošķirtība: mums ir kā drumstalotā, vājā vācu Sv. Romas impērijā – drupaču karte, kur pašpietiekami karalīši, firstiņi un grāfiņi, kur pamatvērtības ir savrupība un robežu kupicas vilkšana pret pušelnieka pļaviņu. Protams, ka salīdzinājumā ar Kalifornijas vai Francijas mērogiem latviešu tautai pietiktu ar vienu universitāti uz nepilnajiem diviem miljoniem. Taču centralizācija Rīgā nebūs novadus attīstošākais solis. Ziemeļvalstīs un citur Baltijā nekur nav tādas vienas pilsētas dominantes kā Rīgai Latvijā: jābalsta policentriskuma asni, pat ja novadu augstskolas pašlaik ir agrīnākā attīstības posmā. Vienlaikus neupurējot kvalitāti: ministram jāizveido stratēģisks augstskolu tīkla attīstības plāns, kas novērš studiju programmu nelietderīgu dublēšanos un kas ietver akadēmisko un kritēriju celšanu universitātēm, veicinot brīvprātīgu apvienošanos ar ES fondu atbalstu. Apmēram 20 miljoni eiro no ES fondiem jeb divreiz vairāk, nekā paredzēts, jāvelta tieši institucionālās nošķirtības mazināšanai. Jāsāk ar filiālēm un koledžām. Latvijas karte ir filiāļu nosēta – ir ap trīsdesmit valsts augstskolu filiāles, piemēram, Balvos, Dobelē, Limbažos, Madonā, Kandavā, Laidzē, Smiltenē, Siguldā, Alūksnē, Bauskā, Jēkabpilī, Tukumā un citur. Populāra ir tēze, ka daļa filiāļu ir konsultāciju punkti, nevis augstskolas. Rēķinot uz vienu miljonu iedzīvotāju, tik daudz institūciju citur ES nav. Tas maksā naudu, un tas maksā cilvēkiem, kas studē filiālē, nevis augstskolā, kuras sasniegumiem tomēr ir svarīga savstarpējā nozaru mijiedarbība, neatkārtojamā akadēmiskā neformālā vide. Ne velti nav efeju līgas filiāles Ķīnā vai Krievijā, lai cik varētu ar to pelnīt. Valsts augstskolu filiāles jāiekļauj augstskolās, likvidējot atsevišķas to filiāles 2016. gadā pilsētās, kurās atrodas augstskolas, un līdz 2017. gadam vietās, kur augstskolu nav. Vienlaikus ministram jāorganizē koledžu institucionāla un akadēmiska iekļaušana augstskolās līdz 2017. gada beigām. Augstskolas tad subsidiāri uzraudzītu un uzturētu pirmā līmeņa terciāro izglītību, vienlaikus veicot iekšēju kvalitātes kontroli. Pilnībā jāaizliedz ārvalstu augstskolu dibināšana Latvijā – nekas prātīgs 25 gadus nav sanācis. Rīgas Juridiskā augstskola nav filiāle, bet kopš 2005. gada starptautiskā līguma tā ir Latvijas Universitātes struktūrā. Ārvalstu filiāles veiksmīgi izveidojusi tikai viena valsts – Vatikāns, šīs abas Laterāna Pontifikālās universitātes filiāles saglabājamas Romas Katoļu baznīcai uz sevišķas normas pamata. Pārējais ir baisi Krievijas Federācijas veidojumi, kuru eksistencei mūsu valstī nav ne ekonomiska, ne ideoloģiska, ne drošības apsvērumu pamata. Zinātnisko institūciju jomā redzam, ka zinātnisko institūciju reģistrā ir 16 institūti, kuri saskaņā ar likumu esot atvasinātas publiskas personas, taču patiesībā tādas nav pēc būtības – šos institūtus, izņemot vienu, lietderīgi integrēt universitātēs, saglabājot aģentūras statusu un likumos nosakot pietiekami elastīgas finanšu rīkotāja tiesības.

5. Piektais darbs ir elementāra kārtības ieviešana, novēršot vēsturiski PSRS okupācijas seku radītās institucionālās padotības jokainības, visām augstākās izglītības un zinātnes institūcijām nekavējoties nonākot no klaida gaitām Izglītības un zinātnes ministrijas padotībā. 2004. gadā Aigars Kalvītis valdības deklarācijā to jau apņēmās izdarīt, taču nekāda progresa nav – joprojām uzturam necaurskatāmu, fragmentētu sistēmu, kura tērē resursus savstarpējai greizsirdībai un veido politiska klientelisma finansiālās attiecības atsevišķās vietās. Apstāklis, ka augstskolas ir paļautas, piemēram, Veselības ministrijai, vienkārši ir vēsturisks relikts: pēc 1950. gada Padomju Savienības Ministru padomes priekšsēdētāja Josifa Staļina rīkojuma Rīgas Medicīnas institūta institucionālās padotības ceļš atbilda okupētājvalsts praksei par PSRS reģionā augstāko mācību iestāžu vietu valsts pārvaldē un militāri rūpnieciskajā kompleksā. Nav pamata apgalvot, ka valstī jāīsteno četras atšķirīgas augstākās izglītības institūciju kontroles sistēmas – viena parastiem ļaužiem, tad «zemkopīgā» augstskolu politika, «veselīgā» augstskolu politika un tā tālāk. Ja kultūrizglītības sistēmas atsevišķības sakarā var vēl minimālu loģiku censties atrast, tad nudien nav skaidrs, kādu iemeslu dēļ veselības ministram piemīt uzraudzības funkcija pār jurisprudences, starptautisko attiecību un sociālās antropoloģijas studiju īstenošanu Rīgas Stradiņa universitātē. Diez vai kāds pierādīs, ka Jelgavā un Pārdaugavā īstenotai socioloģijas bakalaura programmai ir attiecīgi īpaši lauksaimnieciska vai ārstnieciska iedaba, kuru dēļ saglabājama resoriskā nošķirtība; atšķirībā no Lomonosova ielā īstenotās socioloģijas, kura ir «parasta», un tādēļ drīkst piekrist izglītības ministram. Tas pats darāms ar valsts zinātniskajām institūcijām. Ja ir vienota augstākās izglītības un zinātnes sistēma, tad ir. Ja nav pat vienotas sistēmas, tad nav lieki jātaisa plānošanas dokumenti un jāiegulda valsts nauda, jo nacionāla līmeņa panākumu pie četrām dažādām padotībām ar četrām dažādām metodikām un instrukcijām nebūs.

6. Sestais darbs ministram ir normatīvajos aktos veicināt tādu akadēmisko mobilitāti, kura vērsta uz ES, īpaši konkrētiem Eiropas reģioniem, kas vēsturiski un ģeopolitiski ir saistīti ar Latviju – Vāciju, Ziemeļeiropu. Godīgi jāatzīst, ka šī ir viena no nedaudzām lietām, kuru ministrija veikusi arī pēdējos divos gados. Protams, te palīdzējis Erasmus finansējums un arī pašas universitātes šo jautājumu subsidiāri risina. Tomēr ārvalstu studentu dalījumā lielākā valsts ir Krievija, kam seko Lietuva, Ukraina, tikai tad Vācija, tad Gruzija, Norvēģija, Baltkrievija un Uzbekistāna. Šeit jānodala divas lietas: pirmā ir ES kopīgs atbalsts GUAM grupai – mums neapšaubāmi jādod iespējas Gruzijas, Ukrainas, Azerbaidžānas un Moldovas jaunajiem intelektuāļiem, atbalstot šo valstu pievienošanos Eiropas Savienībai, nošķirot no Kremļa. Vienlaikus mūsu pašu intelektuālai izaugsmei ir svarīgi, lai vairums ārvalstu studentu nāktu no Vācijas, Beļģijas, Francijas, Zviedrijas, jo lieta nav par par peļņu, bet jautājums par integrētu ES augstākās izglītības telpu un jautājums par intelekta kāpinājumu. Jāparedz mērķi augstskolām tieši ES, nevis trešo valstu studentu ienākošajai mobilitātei. Lai to sasniegtu, mums jāceļ arī pašu studējošo spēja brīvi gūt mobilitātes iespējas, tāpēc līdztekus atļautajai piektdaļai ES valodās jebkurā programmā jānosaka, ka puse no atļautā jeb desmitdaļa no kredītpunktiem, jeb 12 kredītpunkti ikvienam trīs gadus studējošam bakalaurantam obligāti jāstudē vācu, angļu vai franču valodā. Un nekādā krievu! Plaši popularizēts, ka teju puse no ārvalstu studentiem Igaunijā ir Somijas, nevis Krievijas vai Kazahstānas pārstāvji. Igaunija vienīgā no trim Baltijas valstīm noteikusi augstākās izglītības mērķa valstis, tur studiju eksporta lietas ir vienā organizācijā Archimedes Foundation, kamēr Latvijā vēl ir sadrumstalotība. Studējošajiem ir nevis valodas jāprot, bet viņās ir jāstudē, neaizmirstot par valsts valodas vadošo lomu. Igaunijas likums dod iespēju ārvalstīs studēt par izcelsmes valsts budžeta naudu: arī mums ir jārada šāds instruments.

7. Pati ministrija jāatslogo no visa, kas nav politikas veidošana un normatīvo aktu jaunrade, pārveidojot par laikmetīgu, atvērtu un mazu struktūru. Jau pirms desmit gadiem, tajā skaitā, pateicoties manam darbam, – vēl 2006. gadā likumā bija iekļauta Augstākās izglītības un zinātnes administrācija – ar tādām funkcijām kā akreditācija, licencēšana, finansējuma sadale un līdzīgi. Tāpēc šīs pašsaprotamās lietas jāpaveic ļoti ātri. Ministrijai gada laikā jāatsakās no jebkuras administrēšanas, nododot to padotības iestādēm, līdz ar to strādājošo skaits mazināms, panākot, ka ministrijas vairākums ir zinātņu doktori, ilggadēji nozares eksperti, kas strādā ar ideju, redzējumu, konstrukcijām, lai vīziju iemiesotu normās un finanšu instrumentos, nevis milzīgs apkalpojošais personāls, kas atbild uz vēstulēm, riktē administratīvo procesu, tiesājas un veic citas lietas, ar kurām studiju un zinātnes nākotnes izaugsmei maz tieša sakara. Ministrijai nav jāizsniedz studiju programmu licences, ierēdņiem nav jāpieņem lēmums par studiju virzienu akreditāciju. Eiropas augstākās izglītības telpas vadlīnijas skaidri norāda ceļu, ka studiju kvalitātes ārējai novērtēšanai jābūt šķirtai no politiskās varas. Kā labu darbu var uzsvērt, ka atbilstoši Druvietes laika koncepcijai studiju virzienu akreditācijas organizēšanu ar 2015. gadu nodeva Akadēmiskās informācijas centram. Protams, varētu diskutēt, vai loģiskāk nebūtu koncentrēt licencēšanas funkciju Studiju un zinātnes administrācijā, taču virziens ir pareizs. Diemžēl – nepietiekams.

Izglītības ministrijas resors ir uzpūsts pagātnes mantojums, kas politikas vietā darbojas ar pārvaldīšanām – sākot ar Ījaba mocībām ar nekustamajiem īpašumiem un beidzot ar struktūrfondiem. Tam, ka ministrija veic aplamas funkcijas, ir konkrētas nelabvēlīgas sekas. Teiksim, paredzu, ka vēl ilgi nelabvēlīgas sekas nāks no 2013. gada ministrijas akreditācijām – ierēdņi akreditēja 243 no 257 pieteiktajiem studiju virzieniem, atteica akreditāciju četriem, 84% uz sešiem gadiem; atzina par labu praktiski visu, padarot šo valsts funkciju bezjēdzīgu. Šie 2013. gada publiskie nevarības apliecinājumi akreditēšanā kā kaitīgums izpaudušies vēlāk, dāļājot doktora grāda piešķiršanas tiesības teju ikvienam, kam ir spēks uzrakstīt uz papīra prasījumu: 2015. gada 27. decembra Ministru kabineta noteikumu Nr. 1000 Noteikumi par doktora zinātniskā grāda piešķiršanas (promocijas) tiesību deleģēšanu augstskolām grozīšana ir tiesībpolitisks lēmums, nevienam nav tiesību paģērēt šādu deleģēšanu, tomēr uz baisās visu akreditēšanas pamata šobrīd 18 augstskolām ir doktora grāda piešķiršanas tiesības, kopš 2013. gada grozot sarakstu sešas reizes. Man nav konkrētu iebildumu pret Baltijas starptautisko akadēmiju, taču uzskatu, ka tiesību doktora grāda došanas vietu jau ir par daudz, bet 2015. gadā izpildītais akrobātiskais vingrojums ar momentālu normu grozīšanu (2015. gada 8. septembrī augstskola vēršas pie departamenta direktores ar vēstuli Nr. 31-3256, 17. septembrī jau izsludina valsts sekretāru sanāksmē Ministru kabineta noteikumu grozījumus) vērtējams kā sekas pēc ierēdņu veiktām akreditācijām. Citas konkrētas nejēdzības piemērs ir, ka Ministru kabineta līmenī lemj par atteikumu vai atļaušanu atvērt studiju virzienu privātpersonu dibinātās augstskolās, piemēram, 2015. gada 13. janvāra valdības sēdē par atteikumu atvērt studiju virzienu Tiesību zinātne kādā augstskolā ministrija bija sagatavojusi noraidījumu, taču ministrei nebija autoritātes citu valdības locekļu vidū pēc gaumīgas papļāpāšanas par Satversmes tiesas tiesneses Sanitas Osipovas atzinumu, ka iesniegtie dokumenti neatbilst prasībām, kas noteiktas normatīvajos aktos, ka tiesību programmā nedocē juristi, bet filologi un filozofi, ka praktiski neviens nav specializējies, pētījis starptautiskās privāttiesības un komerctiesības, kā arī pēc elegantiem jokiem (tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs: «Kas mūs pārstāvēs šķīrējtiesās? Kas tie tādi būs? Noalgoti miljonu advokāti?») valdība nolēma tomēr atļaut atvērt 40. juristu programmu. Nezinot sistēmu, varētu padomāt, ka ministrija veic tīšu karagājienu, lai tiesību izglītības kvalitāte ir pēc iespējas sliktāka, taču patiesībā tās ir vienkārši sekas tam, ka ārkārtīgi augstā ierēdnieciskā un pat politiskā līmenī lemj administratīvās lietas, kas būtu jāveic padotībā esošā iestādē šauri specializējušamies nozares lietpratējam. Diskutēt var par variantiem, kurām iestādēm nodod kuru funkciju, taču jāievēro noteikums, ka ministrijas ierēdņi neraksta noteikumus paši sev.

8. Astotkārt, gandrīz neērti, cik daudz par to izšķiests runu laiks bez darbiem, bet ministram ir jāpārveido augstskolu pārvaldība, palielinot sabiedrības pārstāvju, profesionāļu, komersantu un valdības kā pasūtītāja dalību valsts augstskolu stratēģiju noteikšanā. Vienlaikus līdzšinējā kolektīvā atbildība nav nesusi augļus, manuprāt, senātiem jākļūst par tīri akadēmisku institūciju, kas šobrīd nepareizi likumā noraksturota kā atvasinātas publiskas personas orgāns, kas tāds nav (tiesiski publiskās personas orgāni augstskolā ir Satversmes sapulce, rektors un akadēmiskā šķīrējtiesa), bet stiprināma tieši rektora, kuru ievēlē tieši augstskolas Satversmes sapulce, atbildība, skaidri piešķirot tiesības izdot iekšējos normatīvus un veidot personāla stratēģiju augstskolā, tajā pašā laikā respektējot akadēmiskā personāla līdzvērtīgas darba samaksas tiesības visās nozarēs. Ministram augstskolu konventu loma ir jāstiprina, iekļaujot tajos ne mazāk kā pusi sabiedrības un profesionālo organizāciju virzītu pārstāvju, kam dotu tiesības izvērtēt augstskolas stratēģiju, mērķus, sniegt atzinumu dibinātājam par budžetu, efektivitāti investīcijām un iespēju vērtēt rektora atbilstību amatam. Konventu locekļa statuss jāveido tāds, kas nerada valsts amatpersonas statusu, lai piesaistītu reāli strādājošus, veiksmīgus komersantus un sabiedrības līderus.

9. Devītais ir publiskas akadēmiskās un zinātniskās infrastruktūras izveides darbs, kas ir neatņemams taktisks solis, ja vispār gribam runāt par intelekta ekonomiku, tomēr saistīts ar «struktūrfondu adatu». Šīs lietas zināmā apjomā jau ir nokavētas, jo tās bija jāveic 2014. un 2015. gadā, tomēr pakavēšos pie tā, ka bez koncentrētas, plānotas pētniecības, tehnoloģiju pārneses infrastruktūras visas pārējās darbības nenesīs iedarbi uz reālo ekonomiku un kopprodukta pieaugumu. Struktūrfondu nauda nav domāta nacionālā budžeta caurumu lāpīšanai: Latvijā ir izveidojama konkrēta Viedās specializācijas stratēģija. Augstskola nav treniņu vieta, kur tikai apmāca «jaunos speciālistus» darba tirgum, bet mūsdienīgai zinātnes universitātei jāspēj gan īstenot studijas un pētniecību, gan arī sniegt inovatīvus pakalpojumus sabiedrībai – tas ietver ne vien tehnoloģiskus risinājumus, bet arī intelektuāli ietilpīgus sociālus un profesionālus pakalpojumus. Spriežot par Eiropas Savienības fondu - 702 miljoniem eiro pētniecībai un attīstībai, kuri sadalīti starp Izglītības un zinātnes ministriju un Ekonomikas ministriju, jāparedz viens Nacionālais augstskolu un zinātnes infrastruktūras attīstības plāns, kuram eksistē skaidra telpiskā un institucionālā dimensija, paredzot valsts līdzfinansējumu; uz zinātnes universitāšu bāzes veidot publiskus komersantiem, zinātnei un studējošajiem atvērti pieejamus tehnoloģiju attīstības un inovāciju centrus, inovatīvo komercializējamo ideju attīstībai reālās tautsaimniecības interesēs. Tas saskan ar jau sen definēto, kas tagad jāizpilda – investīcijas veikt konkrētā Latvijas starptautiski nozīmīgas pētniecības infrastruktūras objektu sarakstā. Šeit ir arī loģiska un pašsaprotama inovāciju jomas politikas veidošana, vadošās lomas pārņemšana no Ekonomikas ministrijas ar visu Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras inovāciju daļu un nodošana Izglītības un zinātnes ministrijai ar 2017. gadu, tāpat kā apsverams, vai līdzīgi nav jārīkojas, piemēram, ar Patentu valdi, kuras saikne ar inovāciju pārvaldes uzdevumiem ir acīm redzama. Nopietni līdzekļi un cilvēkresursi ieguldāmi Baltijas kopdarbā, lai izmantotu Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūta, Horizonta 2020 un kohēzijas finansējuma dotās iespējas. Ja Latvijai nebūs cienīgas platformas, kopēja nacionāla un reģionāla pārnacionālā izpratnē piedāvājuma zināšanu un inovāciju kopienām (KIC), tad intelekta izcilība būs sinonīms smadzeņu aizplūšanai. Lai nodrošinātu Viedās specializācijas stratēģijas aktivitāšu koordinētu un kvalitatīvu sagatavošanu, sekmējot pētniecības un inovācijas kapacitātes veidošanu, integrāciju ar industriju, jāparedz, ka zinātnes infrastruktūras plānošanas dokumentu principus nosaka un Nacionālo augstskolu un zinātnes infrastruktūras attīstības plānu koordinē jau 2014. gadā izveidotā ekspertu darba grupa Pētniecības un inovāciju stratēģiskajā padomē (PISP), proti, saskaņo virzīšanai uz Ministru kabinetu attīstības plānošanas dokumentus un tiesību aktu projektus, kas regulē augstākās izglītības, pētniecības, inovācijas un publiskā atbalsta jautājumus, kas saistīti ar Viedās specializācijas stratēģijas izveidošanu, īstenošanu un mērķu sasniegšanu.

10. Desmitais darbs ir saistīts ar augstskolu personāla veidošanas struktūru un iekļaušanu vienotajā valsts dienestā. Jābeidz skaitīt pilna laika ekvivalents zinātnisko institūciju bāzes finansējumā, kā arī, būtiski sašaurinot Ministru kabineta noteikumus Nr. 1085, jāizbeidz muļķīgā pilna laika zinātnieku slodzes uzskaite, kas nevarot pārsniegt četrdesmit stundas, jo faktiski visa akadēmiskā sabiedrība no galvas izdomā īstenībā neesošas cilvēkstundas, bet Valsts ieņēmumu dienests, Valsts izglītības attīstības aģentūra un Izglītības un zinātnes ministrija izliekas, ka tic šīm pasakām. Jāizveido viens akadēmisko darbinieku reģistrs, kas apvienotu līdzšinējo augstskolu akadēmiskā personāla reģistru un zinātnieku reģistrus. Atklāti lūkojoties uz statistiku un dzīvi, neatstāj visiem zināma nojausma, ka dati ir piefrizēti, ka zinātnisko institūciju bāzes finansējums ir sadalīts ar dažādiem trikiem un «paņēmieniem», lai acīs nedurtos, ka nav kvalificēta personāla, nav zinātņu doktoru, kas ar pētniecību nodarbotos, ka viens cilvēks kalpo par aili atskaitēs neskaitāmās vietās. Akadēmiskā personāla novērtējuma un rotācijas sistēmai jābūt vienotai visām valsts dibinātām augstskolām, nosakot starptautiska līmeņa kvalitātes kritērijus akadēmiskā personāla izaugsmei un ievēlēšanai amatā. Vairākas reizes ir jau uzsvērts, bet nekas līdz šim nav izdarīts, lai uz augstskolu akadēmisko personālu un pētniekiem attiecinātu valsts civildienesta ierēdņu priekšrocības, iekļaujot visus vienotā dienesta sistēmā.

Augstskolu, studiju un zinātnes attīstība ir garants valsts attīstības iespējām un rādītājs cilvēkam, uz ko tiekties. Ik dienu zaudējam kādu, kas vēl tic, ka Latvijā iespējama intelekta ekonomika līdzīgi Satversmes sapulces deputātam Franča Trasuna skepsei pret augsti izglītotu sabiedrību: «Visi būs mācīti, un to zemi ars varbūt kurmji.» Vienīgi īstenojot iepriekšminētos priekšnoteikumus, augstskolas varētu piesaistīt profesionāļus, bet galvenais – tā varētu nezaudēt valstij tik svarīgu attīstības resursu – topošos zinātniekus, tos, kas spēs bagātību radīt.

Latvijai ir jārāda, ka tās izglītības un zinātnes ministrs īpaši atbalsta jauno cilvēku centienus, idejas, vīzijas, netradicionālu pieeju, sapņus, smago darbu, ieguldot savā personībā, un intelektu, ka ir vērts tiekties studēt, pētīt un veikt inovatīvu darbu Latvijā.