Mārtiņš nebaidījās un piepildīja savu dzīves sapni

Indiāņi un jahtas

Stāstu par savu plānoto braucienu pa Kluso okeānu Mārtiņš sāk ar bērnu dienu atmiņām: «Bērnībā mani vienmēr saistīja divas lietas: indiāņi un jahtas, burāšana un buru kuģi. Vecāki man uzdāvināja vairākas grāmatas, ko es kārtīgi vairākas reizes pārlasīju. Indiāņu spēles bērnībā izspēlējos, bet ar burāšanu man nekad nesanāca liela saikne. Profesionāli esmu darījis daudz ko un dažādās nozarēs, bet līdz burāšanai netiku.»

Vienā brīdī izdomāju, ka pietiek darīt visu to, kas ir jādara, un beidzot ir jāsāk darīt tas, ko gribu darīt.

Pabeidz Latvijā iesākto

«Tad man parādījās iespēja izbeigt visu iesākto Latvijā tā, lai nevienam nesāp. Darbā viss bija vairāk vai mazāk sasniegts, bet privātajā dzīvē tobrīd nekas nopietns nebija, tāpēc sapratu – ja es to nedarīšu tagad, tad laikam neizdarīšu nekad.»

2014.gada augustā viņš saprata, ka ir jābeidz par to domāt, bet neko nedarīt – jāsāk rīkoties.

Mārtiņš spriež, ka cilvēkiem, kuriem ir iekšēja vēlme ceļot, nevajadzētu to apspiest: «Līdz tam Latvijā negribēju neko nopietnu sākt, jo laikam negribēju būt piesiets un nevarēt ceļot. Pasaules ceļojums man visu laiku likās kaut kas tāds! Gribēju līdz tam nonākt.»

Mārtiņa iekšējais nemiers izlauzās uz āru un viņš nolēma sekot sapnim.

Liktenīgais žurnāls

Bērnībā Mārtiņš sapņoja, ka izaugs liels, kļūs bagāts un varēs iegādāties pats savu jahtu, ar kuru braukt apkārt pasaulei. «Bet tad es sapratu, ka pietiek gaidīt, kad būšu vecs sakārnis, kurš varbūt neko vairs negribēs. Ir jādara tagad, nevajag plānot tālu uz priekšu!»

Pirms vairākiem gadiem Mārtiņš sēdēja kafejnīcā, kur kādā žurnālā izlasīja rakstu par latvieti, kurš ar pieciem eiro kabatā un ģitāru uz muguras ziemas laikā bija stopējis pa Eiropu un pēc tam ar jahtu aizbraucis uz Ameriku. «Sapratu, ka reāli kaut kas tāds ir iespējams! Šis raksts man pasvieda ideju, ka

ne vienmēr dārgais ceļš ir atbilde - mērķus un sapņus var piepildīt arī alternatīvā veidā.

Gandrīz bez praktiskas pieredzes

Tad Mārtiņš internetā sasmēlās informāciju par burāšanu okeānā. «Es biju mazliet burājis, bet šoreiz gāju uz visu banku. Mani tas interesēja, un

nelikās, ka neliela pašūpošanās jūriņā būtu pietiekami liels izaicinājums.

Likās – ja dod, tad dod!»

2014.gada novembrī, nopircis biļeti un aizlidojis uz Gibraltāru, kur dzīvoja paziņas, viņš dažu dienu laikā atrada vairākas jahtas un komandas, kas plānoja šķērsot Atlantijas okeānu. Mārtiņš kļuva par vienas komandas locekli. Toreiz viņam nebija gandrīz nekādas burāšanas pieredzes, tāpēc nācās maksāt par pārtiku uz jahtas, bet Kluso okeānu viņš plāno šķērsot pēc citiem noteikumiem.

28.janvārī Mārtiņš dosies uz Panamu, kur dažu nedēļu laikā centīsies atrast pareizo komandu, ar ko doties ekspedīcijā. Komandas locekļi ir viens no svarīgākajiem burāšanas aspektiem, tāpēc Mārtiņš priecājas, ka, šķērsojot Atlantijas okeānu, viņam paveicās ar ļoti labiem komandas biedriem.

«Visi lieliski saprata, kas ir jādara, neviens neizvirzīja savas privātās ambīcijas. Ceru, ka varēšu uzfilmēt un parādīt cilvēkiem, ka

uz jahtas ne naudai, ne laikam nav vērtības.

Tu esi atkarīgs no citiem cilvēkiem un laika apstākļu labvēlības. Vienīgais, ko vari ietekmēt, ir sevi un to, kā sastrādājies ar citiem komandas locekļiem. Komanda ir tik stipra, cik stiprs ir tās vājākais posms.»

Milzīgs prieks par sasniegto mērķi

«Redzot apkārt tikai un vienīgi ūdeni, daudz kas mainās. Cilvēki saprot, ka grib izdzīvot, un tāpēc saliedējas. Esot okeāna vidū un redzot labi ja vienu kuģi četrās dienās, saprotam, ka nav daudz lietu, uz ko paļauties.

Nav iespējams, ka pēkšņi atlido policija, ātrā palīdzība vai cits dienests.

Ir tikai daži cilvēki, kas sastrādājoties cenšas tikt pāri okeānam.»

«Izkāpjot krastā, mums visiem bija kopīgs prieks, ko paši dalījām. Bijām priecīgi par sasniegto un izdarīto. Vari to izstāstīt arī citiem, bet viņiem prieks nav tik liels. Vislielākais prieks ir pašiem, ka kopā ir izdarīts un grūtības pārvarētas,» viņš saka un piebilst, ka, burājot pāri okeānam, daudz kas var noiet greizi, tāpēc ir tik milzīgs prieks par paveikto.

Burāšanu viņš salīdzina ar kāpšanu Everestā. «Kāpēc jākāpj Everestā? Tur nav ko darīt!.. Nav runa par fizisku nokļūšanu konkrētā vietā, ir runa par procesu. Mūsu mērķis bija okeāna šķērsošana. Tas bija mūsu mērķis.»

Trīs mēneši, kas var ievilkties

Mārtiņa ekspedīcijas plānotais laiks ir trīs mēneši – tajos plānots no Panamas nokļūt Austrālijā. Tam varētu sekot Austrālijas un Jaunzēlandes apskate, bet tas atkarīgs no finansēm.

Runājot par finansēm, Mārtiņš atzīst, ka tas ir ļoti populārs jautājums. Ceļojot pa Dienvidameriku un tiekoties ar ļoti daudziem citiem ceļotājiem, latvietis apgalvo, ka

var ceļot pa pasauli bez lielas naudas kontā.

Viņš atturas saukt konkrētas ceļojuma izmaksas, bet norāda uz daudziem cilvēkiem, tostarp iepriekš minēto latviešu ceļotāju, kam tas izdevies.

Protams, lai ceļotu ar mazu naudu, vajadzīga izdoma un dažādas iemaņas. Piemēram, daļa ceļotāju prot dažādas interesantas lietas, ar ko nopelnīt dienišķo iztiku, piemēram, žonglēt, muzicēt u.tml.

Ja cilvēkam ir ļoti maz naudas, viņa ceļojums notiek lēnāk, bet, ja ir nauda, ceļot var ātrāk.

Iedrošina piepildīt sapņus

Stāstot par ceļošanā iegūtajām atziņām, Mārtiņš uzsver, ka katrs cilvēks var piepildīt savus dzīves sapņus, no kuriem nevajag baidīties.

«Pirmā un galvenā atziņa ir par manu dzīves sapni, ko beidzot saņēmos īstenot. Manā skatījumā visu lielo ceļojumu grūtākā daļa ir pieņemt lēmumu sākt tos īstenot. Ir jānotic, ka sapņus var piepildīt. Likās, ka mans sapnis ir netverams – man pašam nebija jahtas, es vēlējos šķērsot okeānu, viss bija pakārts gaisā.

Bet es tam visam noticēju un reāli piepildīju!

Bija jāsaprot, ka šeit, Latvijā, lieku pauzi un atstāju visus savus dārgos cilvēkus, draugus. Sakravāju somu, pēdējo reizi aizslēdzu savu māju durvis un izkāpu no savas komforta zonas, kur man viss bija: mašīna, ierasts maršruts, zināmās lietas, mans siltais dīvāns. Devos ārā, kur nekas nav zināms.» Ceļojot Mārtiņš sapratis, ka

viss interesantais ir otrā pusē cilvēka komforta zonai.

«Atstājot komforta zonu, cilvēks ir atvērts jauniem piedzīvojumiem, un tie rodas. Esot komforta zonā, viss ir pierasts un nekas jauns neveidojas. Komforta zona ir jāpārvar, ja grib jaunu un interesantu rezultātu.»

Var un vajag darīt!

Atlantijas okeāna šķērsošanā un tai sekojošajā ceļošanā Mārtiņš pārliecinājās, ka sapņus var īstenot, un tā iespaidā tapa dažādas nākamās ieceres, piemēram, plānotais ceļojums pa Kluso okeānu nāk ar lielāku pārliecību. Arī biznesa jomā viņam radušās pāris jaunu ieceru. Viņš sapratis, ka vēlas Latvijā attīstīt jahtu nozari un dot tai pievienoto vērtību.

«Ceļojums ir devis lielāku pārliecību izvēlēties, ko īsti es gribu un uz kurieni iet, nevis klausīties savās šaubās vai pārdomās, ka tam vajadzīgas šausmīgas finanses vai tas nav reāli. Cenšos vairāk domāt, ko gribu un kā to panākt.»

Mārtiņš mudina arī citus cilvēkus nebaidīties un īstenot pat visdullākās idejas.

Viņš ir pārliecināts, ka nekas nav neiespējams. Cilvēkiem ir iespējams mainīt darba vietas un profesijas. Ja ļaudis kaut ko vēlas patiešām un no sirds, nav iespējams «aplauzties».

No jaunā ceļojuma Mārtiņš gaida labus piedzīvojumus. Protams, tie gadās, ja ne viss notiek pilnīgi tā, kā bija ieplānots. Bet, neskatoties uz dažādām ķibelēm, nepietiekamu izgulēšanos un citiem sarežģījumiem, ir liels gandarījums, ka ceļojums kopumā norit veiksmīgi.

Portāls TVNET novēl Mārtiņam veiksmīgu un piedzīvojumiem bagātu ceļojumu!