Viena no kolorītākajām trolejbusa vadītājām

Dzintra stāsta, ka trolejbusa vadīšanu sāka mācīties jau ar mātes pienu. Viņas mamma par trolejbusa vadītāju nostrādāja 23 gadus, bet tētis – piecus (veselības dēļ vēlāk bija spiests izvēlēties citu profesiju).

Dzintra saka, ka dzīve trolejbusā ir viņas gēnos ielikta. Meitene bērnībā neapmeklēja pirmsskolas izglītības iestādi, bet devās līdzi mammai uz darbu un regulāri vizinājās ar trolejbusiem. Jau bērnībā viņa mācēja uzzīmēt trolejbusa braukšanas tehnisko pusi.

Savukārt vasaras Dzintra pavadīja pie vecvecākiem laukos. Tur viņa iemācījās smagi strādāt, tostarp slaukt kolhoza govis.

Meitene jau tad saprata, ka viņas dzīvē ir divas «stihijas»: trolejbusu vadīšana un govju slaukšana.

Dzintra diezgan agri sāka skolas gaitas, tāpēc pamatskolas 8. klasi beidza 14 gadu vecumā. Tā kā tolaik viņai nebija iespēju turpināt mācības, bet trolejbusus varēja vadīt tikai no 21 gada vecuma, viņa nolēma doties uz laukiem un slaukt govis. Mūsdienās šāda izvēle šķistu dīvaina, bet PSRS laikos tā likās pilnīgi normāla.

Limbažu rajona laukos Dzintra sastapa savu pirmo vīru, un 19 gadu vecumā viņai piedzima pirmās dvīnītes, kurām tagad jau ir 24 gadi. Kad kolhozu sistēma pajuka un Dzintra izšķīrās no vīra, viņa devās atpakaļ uz Rīgu. Dzintra vēlējās iestāties 10. arodskolā, kur apmācīja trolejbusa vadītājus, bet tieši togad skolas vadība paziņoja, ka neuzņems meitenes. Taču jaunā sieviete nepadevās - viņa atgriezās laukos, bet skolā veiksmīgi iestājās nākamajā mācību gadā.

Apsēžoties pie trolejbusa stūres, Dzintra atkal jutās kā zivs ūdenī.

Diezgan daudz no skolā mācītā viņa jau bija redzējusi, dzirdējusi un zināja. Vecākie trolejbusu vadītāji atcerējās, kā viņa kā maza meitenīte brauca mammai līdzi.

Dzintrai ļoti patika skolā mācītais un trolejbusa vadīšana. Arī tagad, neskatoties uz 20 pie trolejbusa stūres pavadītiem gadiem, viņa ir apmierināta ar šo darbu. Vēl tagad trolejbusā valdošā gaisotne viņai asociējas ar bērnībā piedzīvotajām labajām sajūtām. Viņu saista trolejbusa specifiskā skaņa, atmosfēra un vadīšanas maniere.

Dzintra apgalvo, ka nevarētu strādāt bez stūres un pedāļiem.

Viņa sevi uzskata par darba patriotu, neskaties uz sociālo spiedienu un dažādām negācijām, kas darbā jāpiedzīvo.

Runājot par darba finansiālo pusi, Dzintra atklāj, ka ar trolejbusa vadīšanu var nopelnīt diezgan normālu atalgojumu, taču, lai samaksātu visus maksājumus, tostarp par kredītu, un uzturētu bērnus, vajadzīgs arī vīra finansiālais atbalsts. Starp citu, arī Dzintras vīrs jau no bērnības ir saistīts ar sabiedrisko transportu - viņa mamma vairākus gadu desmitus vadīja tramvajus, bet viņš pats tagad ir atbildīgs par tramvajiem.

Garajos darba gados Dzintra novērojusi, ka ar sabiedrisko transportu pārvietojas ļoti daudz sociālo problēmu nomāktu cilvēku, turklāt dažkārt viņi savas nebūšanas mēģina mazināt, izrādot nepatiku pret trolejbusa vadītāju. Ja jāsalīdzina pasažieru attieksme pret šoferi pirms divdesmit gadiem un tagad, Dzintra saka, ka tas būtu kā balts pret melnu.

Šodien pasažieri pret sabiedrisko transportu ir ļoti prasīgi un rīkojas kā patērētāju sabiedrība. Tā kā daudziem ir smagas sadzīves problēmas, viņi mēdz būt neapmierināti un saīguši.

Dažkārt kašķīgi pasažieri sarunā ar trolejbusa vadītāju vienkārši vēlas mazināt savu spriedzi.

Pirms divdesmit gadiem cilvēki priecājās, ka sabiedriskais transports vispār atnāca, bet tagad daudzi izsaka pretenzijas pat par sīkumiem.

Dzintra spriež, ka daļa ļaužu ir izlutināti ar precīzajiem sabiedriskā transporta kursēšanas laikiem un komfortablajiem transportlīdzekļiem. Aizņemti ar savām problēmām, daļa pasažieru nemaz nevēlas saprast, kāpēc trolejbusā nav iespējams +20 grādu siltums, ja laukā ir putenis un -20 grādi.

Kā trolejbusa vadītāja reaģē uz dažādiem kašķīgiem un aizvainot gribošiem pasažieriem? Viņa cenšas sacīto neuztvert personīgi un nedusmoties, bet tieši otrādi - pasmaidīt un novēlēt labu dienu. Protams, ne vienmēr tas ir tik viegli kā izklausās. Ir brīži, kad gribas neapmierinātajiem pasažieriem atgādināt, ka trolejbusi nelido pa gaisu, tāpēc tiem jāgaida sastrēgumos un gadās nokavēt paredzēto braukšanas grafiku.

Savā darbā Dzintra pamanījusi arī tādus cilvēkus, kuriem laikam nav ar ko mājās parunāties, tāpēc viņi cenšas dažādas problēmas risināt sarunās ar trolejbusa vadītāju.

Trolejbusa vadītāja darbs ir līdzīgs lielveikala kasiera darbam - nākas saņemt arī negācijas.

No visa iepriekš teiktā Dzintra secina, ka gan sabiedriskā transporta darbinieki, gan lielveikalu pārdevēji var izpelnīties kritiku ne tikai par savu darbu, rīcību un izskatu, bet arī par dažādām pasaulē un sabiedrībā notiekošām lietām. Sieviete aicina pasažierus būt iejūtīgākiem un cilvēciskākiem, atceroties, ka arī sabiedriskā transporta vadītāji ir cilvēki.

Lai labāk tiktu galā darbā esošajās situācijās, Dzintra apmeklē ne tikai uzņēmuma piedāvātās apmācības, bet arī plāno turpmākas studijas psiholoģijā, kas viņu interesē. Sievietei tuvs teiciens: «Mūžu dzīvo, mūžu mācies.»

Lai gan Dzintrai ļoti patīk trolejbusa vadītājas amats, dažkārt viņai nācies piedzīvot arī visai bailīgas situācijas, tostarp draudus un agresīvu roku vicināšanu. Piemēram, nesen, pirms pagājušajiem Ziemassvētkiem, trolejbusā iekāpuši bravūrīgi tēvaiņi, aizsmēķējuši, lamājušies, bāzuši ārā galvas pa transportlīdzekļa logiem utt.

Piezvanījusi uzņēmuma dispečerei, Dzintra saņēmusi atbildi, ka sastrēguma laikā policijas un apsargu ierašanās iespējas ir ļoti ierobežotas, jo viņiem, tāpat kā trolejbusam, jāsēž sastrēgumos. Tad nu Dzintra sapratusi, ka neizdosies no šiem vīriešiem atbrīvoties pa labam - smaidot un novēlot labu dienu, tāpēc izmantojusi citas metodes, kas pārsteidzošā kārtā iedarbojušās. Viņa sapratusi, ka jārunā tādiem vārdiem, kādus šie agresīvie vīrieši saprot...

Senāk viņai sanācis arī kautiņš ar narkomānu, kurš gribēja nozagt biļetes. Pēc tam gan nav dzirdēts par tramvaja vadītāja apzagšanas gadījumiem.

Paralēli negācijām Dzintras darbā gadās dzirdēt arī laipnus un atzinīgus vārdus. Ir pastāvīgie pasažieri, kas sasveicinās, atvadās un pat kādu našķi uzdāvina.

Runājot par bezbiļetniekiem, trolejbusa vadītāja pieļauj, ka to skaits šodien ir līdzīgs tam, kāds tas bija pirms divdesmit gadiem.

Daļa pasažieru nevēlas pirkt biļeti, arī tad, ja tā maksā 20 santīmus.

Daļa pasažieru nevēlas pildīt savus pienākumus un maksāt par braucienu, tā vietā viņi visu maršrutu tur rokās e-talonu, ko nopīkstināt, ja nu parādās kontrole.

Dzintrai ir pieci bērni. Bez divām iepriekš pieminētajām dvīnēm (24 gadi) viņai ir arī 14 gadus vecas dvīnes, kā arī 12 gadus vecs dēls. Mamma uzsver, ka nevēlas ietekmēt bērnu profesijas izvēli - tas, vai atvases vēlēsies saistīt savu dzīvi ar trolejbusu, būs tikai viņu pašu izvēle.

Dzintra atceras, ka viņas mamma, pieredzējusi trolejbusa vadītāja, savā laikā teica, lai tikai viņas meita neiet strādāt par trolejbusa vadītāju. Bet redz, kā dzīvē iznāca! Pilnīgi otrādi. Lai arī mamma saprata, cik smagi ir vadīt trolejbusu, viņas meita izvēlējās tieši to pašu profesiju.

Dzintra gan norāda, ka mūsdienās tehnika ir kļuvusi vieglāka, salīdzinot ar viņas mammas darba gadiem. Toties vadītājam panesamā sociālā spriedze ir pieaugusi. Piemēram,

agrāk pasažieri palīdzēja aizvērt aizsalušas durvis, bet tagad cilvēki stāv un filmē, ko šoferis darīs.

Tāpēc trolejbusa vadītāja aicina cilvēkus būt atsaucīgākiem un cilvēcīgākiem, nonākot nestandarta situācijās.

P.S. TVNET novēl Dzintrai daudz laimes dzimšanas dienā!