Bija bez piecpadsmit minūtēm divpadsmit 5. augusta naktī, kad Sozinovs iegāja kabinetā, kurā sēdēja tikko aizturētais, pusotru gadu meklētākais cilvēks Latvijā. Imantas pedofils. Viņa DNS bija pārbaudīts divreiz. Šaubu nebija.
«Kad viņu noķēra, es gribēju 200% pārliecību. Un es to dabūju. Kad braucu mājās... Jā, tas bija pēc pusnakts, kad viņš sāka runāt,» atceras Sozinovs.
Ja par fotorobotu var strīdēties, tad psiholoģiskais portrets atbildis precīzi: jauns puisis. Latvietis. Tīšām ar upuriem runāja krieviski, lai jauktu pēdas. Vienpatis.
«Nē, sašļucis viņš nebija. Skaidri saprata, kāpēc aizturēts.» - «Un ko jūs teicāt viņam?» - «Es teicu – gribu uz tevi paskatīties. Nu, jā, drīz pēc tam viņš visu sāka stāstīt.»
Patiesībai atbildis arī psihologu teiktais, ka vardarbība rada vardarbību - Imantas pedofils pats cietis no vardarbības. Jā, klasē bijis pārējo izsmiekla objekts. Tas, par kuru ņirgājas. Taču tas neattaisno neko no izdarītā.
Tieši pēc šā skaļā notikuma Sozinovs, laikam kā publiskākā šīs izmeklēšanas seja, saņēmis daudzus paldies. Arī veikalā, tirgū un autobusā. No nepazīstamiem cilvēkiem, no mammām un tētiem, kam bija ļoti svarīgi, lai noziedznieks nestaigātu pa ielām.