Laimdota ielēca Daugavā. Kurš lēks pakaļ?

Pēdējais sveiciens no kolēģes, Saeimas deputātes Solvitas Āboltiņas - Straujuma cenšas atbildēt uz žurnālista jautājumu par ministru atalgojuma palielināšanu (grūtsirdīgi ievelk elpu, grib kaut ko teikt, bet nezina, ko. Neveikla pauze. Nerunā, tad muļķīgi iesmejas): «... tad jums ... es ... (neveikli iesmejas), jūs, protams ... (neveikli iesmejas), tagad domājat, ja, es to zināju ... es, es, tiešām, mani, ēēē, informēja, mani tiešām informēja, bet nebija vienošanās par to kāpumu, kāds tas būs. Un vispār, nebija vienošanās, ka kāpums būs. Bet tas, ka tas ir nepieciešams, tika runāts nepārtraukti.» (LTV, 1. decembris)

Valdības intereses un valsts intereses nav gluži viens un tas pats. Tās mēdz būt pat kardināli pretējas. Straujumas valdība nebija izņēmums. Problēma ir tā, ka valdības vadītāja savas intereses vienlaikus uzskatīja arī par valsts interesēm. Tamdēļ jebkādi mēģinājumi atdalīt Straujumas valdību no valsts tika uztverti kā nacionālās drošības pārkāpums, tas ir, Latvijas valsts nacionālās drošības apdraudējums.

Publiskie paziņojumi bijuši dažādi: Kalvītim tas bija «varens krimināls grupējums, kas apdraud valsti»; Straujumai tie ir «vareni spēki, kas apdraud viņu pašu». Kas ir vēl lielāks apdraudējums Latvijas valstij, kā premjers, kuram valsts un valdība ir nedalāmi lielumi?

Straujumas valdībai tāpat kā Kalvīša valdībai vienmēr svarīgākas par vārdu un darbu atbilstību bija publiskās attiecības jeb «kā tas vai šitas izskatās». Ja izskatās slikti premjeram, tad valdības intereses automātiski kļuva par valsts interesēm, tās kļuva nedalāmas. Šodien nav runa tikai par politisko korupciju vienas partijas ietvaros vai trīs valdošo partiju V, ZZS un NA starpā, bet par iespējamiem likuma pārkāpumiem vai pat iespējamiem kriminālnoziegumiem. Vienīgais veids, kā vara var sankcionēt nelikumīgas darbības vai ierobežot konkurentu pretdarbības, ir tieša politiskā ietekme valsts drošības struktūrās. Tādējādi iespējams noslēpt valdībai nevēlamu, bet valstij (sabiedrībai) svarīgu informāciju. Un noslēpt ne vien acīmredzamus pārkāpumus vai slepenas vienošanās, kas regulāri uzpeld acīgu žurnālistu redzeslokā (airBaltic, Gazprom monopolstāvoklis, Latvenergo, žurnālistu vajāšana utt.), bet noslēpt no sabiedrības acīm valsts vīru un sievu nekompetenci, korumpētību, gļēvumu, slinkumu…, jeb, tirgus leksikonā runājot, – noslēpt stulbumu, kas, nonācis atklātībā, apgrūtinātu palikšanu amatkrēslos.

Protams, ka ik pa laikam kāds jāziedo sabiedrībai «saplosīšanai», piemēram, Kampars 2011 vai Zaķis 2015, lai pasargātu varas sistēmas integritāti - sistemātisko varas izmantošanu valdības=varas partiju=vienas partijas=atsevišķu personu aizsargāšanai. Savējo kategorijā ietilpst arī Saeimas deputāti, prezidents un daudzi veci un jauni ietekmīgi politbiznesmeņi. Arī no Krievijas. Un pat Vācijas, kuriem robeža ar austrumu režīmiem nekad nav eksistējusi. Labāk pazīstams velns nekā nezināms labdaris?

Politika ir spēle, bet nacionālā drošība nav nekāda spēle. Tādēļ līdzšinējās valdības ļoti ātri kļuva atkarīgas no «problēmu» vieglas atrisināšanas, izmantojot nacionālās drošības apdraudējuma panaceju, kad valdības un valsts intereses patiesi ir grūti nodalīt. Bet cilvēki pierod un vairs negaida varoņdarbus. Daudzi ir samierinājušies, ka varas pārvaldītāji diskreditējuši demokrātisku valsts pārvaldi tiktāl, ka evolūcija kā vēlamākā attīstības forma kluvusi tik ierobežota, ka daudziem politiķiem (arī vēlētājiem) vieglāk uztverami šķiet revolucionāri lēmumi.

Vēsturiski tas nav peļami, ja vien dusmu un cīņas karstumā sabiedrība pamana, ka radikālo partiju un vadoņtipa personu glorificēšana [kas, jā, izsvēpēs kūti] tomēr līdzšinējo varas sistēmu nesagraus, jo veco kadru vietā nāks līdzīgi radījumi, kuri vairs nebaidīsies atklāti darīt to, ko iepriekšējie darīja slepus. Un nav svarīgi, kā sauks jaunos – vai tie būs kreisie Ušakova sociālisti vai labējie urrāpatrioti. Abas iespējamības ir sliktas, jo tuvina Latviju autoritārismam.

Risinājumi nav viegli definējami, bet tie noteikti ir redzami ar neapbruņotu aci pieredzējušiem politiķiem Vienotībā, kas paši ir saputrojuši spēles noteikumus un sajaukuši kārtis:

Vecmāmiņa nebija mīļi nevarīga/nesakarīga publiskās intervijās, bet gan autoritāra vadone, kura nebija spējīga eksistēt ārpus stingri kontrolētas vides. Gandrīz kā mazais hitlers;

Sarkangalvīte ar savaņģotajām «draudzenēm» trina nažus un nelaida garām nevienu iespēju kādam pārgriezt rīkli, īpaši «nodevējiem» no sava bara;

Bet vilks spēlēja samiernieka lomu, nevis veica politiskā meža dabiskā sanitāra funkcijas.

Politika patiesi ir spēle, tomēr nesaprotamas un daudzas valdību maiņas neatstās pozitīvu ietekmi, jo esošo spēku samērs 12. Saeimā paliks nemainīgs. Valdību maiņa, saglabājot esošo lietu kārtību varas un likumdevēju gaiteņos, nav ilgtspējīga politika, kas Latvijas valstij nodrošinās paredzamu un plānojamu nākotni. Saeimas vēlēšanu rezultāti Latvijas simtgades svinību gadā [2018] atspoguļos šodienas lēmumu sekas. Der katram sev atgādināt, kā tieši Kārlis Ulmanis nāca pie varas 1934.gadā un kādēļ autoritārais vadonis 1940.gadā nespēja pieņemt vienīgo pareizo lēmumu valsts labā.

Bet nedomājiet, ka daudzi būs sarūgtināti par virzību uz autoritāru valsti, it sevišķi uz haotiskās Eiropas Savienības fona.

^{* 2015.gada vasarā prezidents Andris Bērziņš netika pārvēlēts otram termiņam.}