Dancosim turku sultānam, nevis VDK aģentam

Pēc asinspirts Parīzē priekšplānā pēkšņi parādījās stratēģiskā solidaritāte jeb runas par NATO 5. panta aktivizēšanu. Šodien NATO militārā autoritāte ir tikpat cieši saistīta ar ASV drošības garantijām Eiropā kā Aukstā kara laikā. Tomēr ir būtiska atšķirība – ASV vēl arvien operē ar visiem ietekmes instrumentiem, bet Baraks Obama ir tik pārņemts ar Āzijas pivotu, ka politiskās gribas atkal iesaistīties Eiropas problēmu risināšanā trūkst. Citiem vārdiem, ASV ir varēšana, bet nav gribēšanas. Turpretī Eiropai ir akūta vajadzība (nekontrolēts bēgļu pieplūdums), bet nav varēšanas jeb vienotas ES drošības un aizsardzības stratēģijas. Pašreiz Francijas pirmā lēdija Fransuā Olands ir paķēris šo karsto kartupeli no Merkeles kundzes, bet viņam bail to kādam mest. Un ne jau tādēļ vien, ka francūzis ir iekšpolitiski vāja figūra, bet arī tādēļ, ka frančiem vienmēr ir bijušas mīlu/nemīlu attiecības ar NATO. Der zināt, ka NATO 5. panta aktivizēšanas gadījumā neseko tūlītēja rīcība, katrai dalībvalstij atvēlēts laiks pārdomām, kā pareizāk rīkoties. Arī Baltijas valstīm ir jāatceras, ka Krievijas agresijas gadījumā nesekos tūlītēja NATO militāra pretreakcija. Vismaz pašlaik, kamēr NATO militārā vadība nav tiesīga rīkoties bez saskaņošanas ar politisko uzraudzību – dalībvalstīm. Un tās var būt arī dienas, mēneši vai gadi.

Ar Turciju nav jāauklējas, bet atbalsta liegšana būs karaļa kronis Putinam

Pēc Krievijas militārā lidaparāta notriekšanas 24.novembra rītā atmiņā palicis Eiropas padomes prezidenta Donalda Tuska čivinājums: «Šajā bīstamajā brīdī pēc Krievijas lidmašīnas notriekšanas mums visiem jāsaglabā vēsa galva un miers.» Respektīvi, viņš aicināja Turcijas un Krievijas vadītājus nepārsteigties. Šāda rīcība vairāk atgādina mēģinājumus nomierināt ukraiņus uzreiz pēc krievu iebrukuma. Ja kāds bija jāatsēdina par Krievijas lidotāju atkārtotu patvaļu Turcijas gaisa telpā, tad tas bija Vladimirs Putins. Krievija ir spēlētājs uz lielās skatuves, bet partneris tikai tai draudzīgiem režīmiem. Kamēr agresors ar darbiem nav vairākkārtīgi pierādījis pretējo, par uzticību nevar būt divu domu. Tādēļ EP prezidenta aicinājums ilggadējai NATO dalībvalstij Turcijai «saglabāt vēsu galvu» šķita vismaz dīvains, jo lika domāt par nejaušību vai pagalam nepārdomātu Turcijas lēmumu. Bet ir pavisam citādi: kad Sīrijas diktators sāka cīņu uz dzīvību un nāvi ar savas valsts iedzīvotājiem [t.s. arābu pavasaris], Turcija noteica stingrāku kārtību kaujas darbību veikšanai [rules of engagement] savas valsts gaisa telpā. Un 24. novembra rītā Turcija rīkojās saskaņā ar tiem.

Varbūt ne uzreiz pamanāms, tomēr ne mazāk ticams iegansts turkiem īpaši asi reaģēt uz Krievijas atkārtoto patvaļu Turcijas gaisa telpā ir krievu gaisa spēku sistemātiskie uzlidojumi turku valodā runājošo turkmēņu* ciematiem un t.s. mērenajiem nemierniekiem Sīrijas ziemeļu daļā. Šie turkmēņu nemiernieku grupējumi ir Turcijas atbalstīti, karo pret Asada režīmu. Tomēr Putins to bombardēšanu turpina dēvēt par «karu pret teroristiem».

Turku musulmaņi nav arābu musulmaņi

Krievijas militāro gaisa spēku patvaļas un provokāciju Eiropas valstu gaisa telpā pēc krievu iebrukuma Ukrainā bija pietiekami daudz, vairākas reizes radot reālas sadursmes apdraudējumu civilajai aviācijai.

Bet Turcija nav Baltijas valstis vai Ukraina; Turcija nav Eiropa; Turcija nav demokrātija. Turcijai ir vairāk kopīga ar Krieviju nekā atšķirīgā – savulaik milzīgās un varenās Osmāņu impērijas kara takas ir vairākkārtīgi krustojušās ar tās vēsturisko konkurenti Krieviju gan Balkānos, gan Kaukāzā, Centrālāzijā un Tuvajos Austrumos. Protams, var diskutēt, vai ir būtiska atšķirība starp Turcijas prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana rīcību, militāri un finansiāli «aizstāvot» turku valodā runājošos turkmēņus un nemierniekus Sīrijas ziemeļu daļā [acīmredzot tieši turkmēņu grupējumi ir atbildīgi par viena Krievijas pilota nogalināšanu 24.novembrī], un Putina režīma rīcību, ar militāriem un kara propagandas instrumentiem «aizstāvot» krievu minoritāti etniskajai dzimtenei tuvajās kaimiņvalstīs. Nopietnu diskusiju vērtas noteikti ir sekulārās Turcijas sunnīta Edrogana personiskās antipātijas pret šiītu alafītu – Sīrijas diktatoru Bašaru al Asadu. Formāli savstarpējais ienaids esot uzplaiksnījis līdz ar t.s. arābu pavasari, kad Sīrijas tirāns sankcionēja Staļina cienīgus noziegumus jeb teroru pret savas valsts iedzīvotājiem – daudzi desmiti tūkstošu spīdzināti, nogalināti, izkropļoti vīrieši, sievietes, bērni.

Ja Turcijas un Krievijas sadarbību pirms t.s. arābu pavasara [2011.g.] var saukt par ekonomiski konstruktīvu, kaut politiski uzmanīgi atturīgu, tad līdz ar Krievijas tieša atbalsta sniegšanu Sīrijas diktatoram abu valstu attiecības kļuva saspīlēti abrazīvas. Bet līdz ar krievu lidaparāta Sukhoi SU-24 notriekšanu Krievija ir de facto otrs galvenais nacionālās drošības apdraudējums Turcijai, uzreiz aiz galvenā drauda – kurdu teroristiem PKK. [Turcijai teroristu grupējums «Islāma valsts» arī iepriekš bija mazāks drauds par kurdu separātistiem.]

Satracinātā Putina atmaksa būs rūpīgi izsvērta, tomēr nevar izslēgt ekonomiskās sadarbības iesaldēšanu, vismaz uz kādu laiku. Bet ne pārāk ilgu, jo finanšu grūtībās nonākusī Krievija nevar atļauties pat īsu brīdi plānotu budžeta ienākumu iztrūkumu. Galvenais Maskavas ierocis pret Ankaru nebūs S400 raķešu kompleksi Sīrijā, bet Putina mutes dzesēšana ar agresīvu retoriku. Atklāta militāra konfrontācija abu valstu starpā nav paredzama. Ne tikai, bet arī tādēļ, ka Turcija ir pilntiesīga NATO biedre kopš 1956.gada un īpaši tuva ASV sabiedrotā kopš Irākas okupācijas 2003.gadā.

Turcijas ģeogrāfiskā atrašanās vieta starp Melno jūru un Vidusjūru ir neatsverama ģeopolitiskā priekšrocība Ziemeļatlantijas militārajai aliansei, kādēļ ASV ir gatavas pievērt abas acis, bet Eiropas Savienība nekad nav bijusi sajūsmā par Turciju. Un pamatoti, jo turkiem cilvēktiesības vienmēr šķitis nevajadzīgs apgrūtinājums, it sevišķi, kad Turcijai pārmet simtiem politieslodzīto turēšanu cietumos, pat vienā kamerā ar PKK teroristiem; tāpat turki nav atzinuši Osmāņu impērijas genocīdu pret armēņiem; gadu desmitiem valsts drošības struktūras veikušas sistemātiska rakstura represijas pret kurdiem, lai neļautu etniskajai minoritātei realizēt sapni par Kurdistānu [Turcijā, Sīrijā, Irākā un Irānā kopā dzīvo 50-70 miljoni kurdu].

Protams, nekas no iepriekšminētā netraucēja Vācijas kanclerei Angelai Merkelei šoruden paust solījumu paātrināt Turcijas uzņemšanas Eiropas Savienībā izskatīšanu [Turcijas formālais pieteikums ES tiek «izskatīts» jau 10 gadus]. Skaidrs, ka Eiropas valstu nevarīgais izmisums un centieni gūt Ankaras atbalstu jaunu migrantu nometņu būvniecībai Turcijā var sniegt labumu abām pusēm, tomēr leģitīms iemesls Vācijas solījumam paātrināt Turcijas uzņemšanas procesu nav redzams, jo pēdējā neatbilst praktiski nevienam kritērijam uzņemšanai Eiropas Savienības valstu saimē. Bet varbūt dancis ar sultānu šķiet mazāk apkaunojošs nekā nakts ballīte Minskā ar krievu VDK aģentu-prezidentu Putinu.

Tuvojas brīdis, kad brīvības ierobežošana drošības vārdā būs obligāta ne vien politiķiem, bet ierobežojumiem tiks pakļautas arī plašas masas visās ES valstīs. Savukārt Latvijas politiķu interpretācijā «drošības uzlabošana» var radīt ļoti nevēlamas sekas mūsu jaunajai demokrātijai.

Jau pašreiz ir skaidrs, ka «incidentam» ar Krievijas militāro lidaparātu būs katastrofālas konsekvences. Ja pirms 24.novembra gaiss smirdēja pēc šaujampulvera un asinīm, tomēr ar vārgu cerību savest kopā Asada opozicionāru grupējumus ar Irānas/Krievijas/Hezbollah pārstāvjiem, tad šodien karam Sīrijā ir redzama skaidra perspektīva – tas tiks turpināts vēl gadiem ilgi. Un no kara šausmām bēgošo sīriešu skaits tikai palielināsies. Ja nu vienīgi ASV jaunā prezidente lems atgriezties Irākā ar pusmiljonu amerikāņu karavīru, kas, godīgi sakot, šodien šķiet pilnīgi nereāli. Varbūt Krievijas Kaukāza republikās sāksies masu nemieri vai Krievija defoltēs, vai pēkšņi notiks revolūcija Maskavā. Vai varbūt sunnītu teokrātiskie režīmi pārgrauzīs sev kaklus, lai uzvarētājs lepni izrādītu Asada nocirsto galvu Damaskas tirgus laukumā. Bet tikpat labi var fantazēt, kas notiktu, ja Maskava apsolītu atkāpties no okupētās Ukrainas teritorijas (Krima vairs nav dienaskārtībā, pateicoties Merkeles kundzei) un pateicībā par šādu laipnību Rietumvalstis ar prieku izpatiktu Krievijas interesēm Sīrijā, bez viltus un maldiem noslēdzot pagaidu darījumu ar Sīrijas masu slepkavu Asadu. Bet šīs ir prastas, lai neteiktu mēnessērdzīgas spekulācijas, bez jebkāda argumentēta pamatojuma.

Tagad nesalīdzināmi svarīgāk par Francijas prezidenta paniskajiem solījumiem «iznīcināt IS» ir ieborēt galvā, ka cīņa ar teroru ir bezjēdzīga, ja veikta selektīvi, - «Islāma valsts» ir tikai viens no varenākajiem teroristu grupējumiem (Taliban, Boko Haram, maoisti Indijā un citi), kura mērķis ir radīt bailes eiropiešu galvās, lai mēs rīkotos pārsteidzīgi un visu enerģiju iegrūstu cīņā ar islāmistiem. Bet nedrīkstam aizmirst, ka komunisms un fašisms bija nesalīdzināmi veiksmīgākas ideoloģijas, kam sekoja miljoniem cilvēku. Tādēļ viena teroristu grupējuma «Islāma valsts» likvidēšana [kas pats par sevi ir absurds uzstādījums, jo nekad nebūs realizējams] ir svarīgs motivators, bet nav prioritārs mērķis. Svarīgāk ir nesadarboties ar valstīm, kas atbalsta un subsidē terorismu, piemēram dažas varenākās - Krievija, Saūda Arābija, Irāna. Tiesa gan, ir pilnīgi skaidrs, ka Parīzes galma francūzis Fransuā Olands, šodien tiekoties ar Putinu Kremlī, par to nebildīs ne pušplēsta vārda.

Neatceros autoru, bet pavisam nesen publiski izskanēja ideja par sīriešu bēgļu brīvprātīgo armiju, kas esot militāri jāapmāca un jāsūta atpakaļ uz dzimteni karot pret tirānu. Tas atsauca atmiņā ASV izlūkošanas pārvaldes CIP slepus organizēto projektu «Bay of pigs» jeb militāro iebrukumu Kubā 1961.gada aprīlī ar mērķi gāzt Fidelu Kastro. Viss beidzās kaunpilni neveiksmīgi tā autoriem, bet ļoti traģiski brīvprātīgajiem.

Musulmaņu radikalizēšanās ir posts un negods, pirmkārt, pašiem arābiem. Bet Eiropas pienākums ir sākt ar drošības garantijām savās mājās, tas ir, limitēt bēgļu nelegālo ieceļošanu Eiropā un vienlaicīgi parūpēties par daudz stingrākiem kritērijiem to uzņemšanai un ekonomisko migrantu izmešanai; kā arī mēģināt vienoties ar Turciju par daudzmiljonu bēgļu nometņu izveidi. Protams, pats fakts jau ir nopietns drošības apdraudējums valstij, kurā izmitināti vairāk nekā 2 miljoni migrantu. Tomēr pie Briseles apvāršņa diemžēl nav redzams skaidrs daudzpunktu rīcības plāns, kas vismaz lielos vilcienos ieskicētu veidus, kā minimizēt drošības [un vērtību] apdraudējumus, kas radušies no nekontrolētas daudzmiljonu migrācijas uz Eiropu. Varbūt samērīgi drastiska rīcība veicinās politisko spēku atjaunošanos, kurus mēs šodien saucam par liberālo demokrātiju, kas varbūt neļautu radikāliem elementiem un nacionālšovinistu partijām svinēt «pārsteidzošas» uzvaras nākamajās un aiznākamajās ES valstu parlamentu vēlēšanās.

Tas nav rīcības plāns. Tikai pļāpas, kā būtu, ja būtu...

Bet, ja skatāmies tālākā 21./22. gadsimta perspektīvā, tad totāla cilvēku migrācija no Āfrikas/Tuvo Austrumu valstīm, kur būs aptrūkušies dzeramā ūdens krājumi, Eiropai vēl tikai priekšā. Ja cītīgāk sekosim ANO rīkotajai vispasaules klimata konferencei, kas notiks Parīzē no 30.novembra līdz 11.decembrim, tad varbūt attapsim, ka visu karu cēlonis nav nafta vai gāze, bet cits dabas resurss – saldūdens vai tā trūkums.

Eh, ja vien realitāte būtu tik vienkārša kā mums pašsaprotami tīrais dzeramais ūdens no krāna.