Ģenerālmēģinājums Doma laukumā. Svētdien (737)

Igaunijā Krievijas specdienesti nolaupīja Drošības policijas virsnieku; Lietuva izbaudīja Krievijas embargo piena produkcijai, tagad vēl arestētais lietuviešu zvejas kuģis... Līdz šim Latvija tika salīdzinoši daudz saudzēta, ja pārāk nenopietni uztveram sistemātiskos Latvijas gaisa telpas pārkāpumus no Krievijas puses. «Miera un pārticības» laiks Eiropā ir beidzies, tagad mums būs jācīnās.

Atšķirībā no abām pārējām Baltijas valstīm Latvijā ir vislielākais krievvalodīgo īpatsvars, no kuriem daļa ne vien atsakās mācīties valsts valodu, bet izturas klaji naidīgi arī pret citiem Latvijas valsts simboliem un vērtībām, kas ir Eiropas demokrātiju fundamentā iecementētas. Pārskrienot pāri Latvijas – Krievijas attiecībām 21. gadsimtā, pavisam skaidri ir redzams Maskavas spēcīgākais ierocis pret Latviju – propaganda, šai reizē Krievijas valsts televīzijas.

Latvija no 1.janvāra būs EP prezidējošā valsts ar daudziem pienākumiem un lielu atbildību ļoti sarežģītā, nopietniem izaicinājumiem pilnā laikā; tai skaitā atbildību par notiekošo Ukrainā, kopš Eiropas Savienība ar vārgo pretstāvēšanu Krievijas iebrukumam ir uzņēmusies 100% atbildību par Ukrainas (lasi - Eiropas) nākotni.

Smadzeņu skalošana ar Krievijas kara propagandu nesākās līdz ar iebrukumu Ukrainā. Latvijā melu TV kanālu retranslācija ir ilgus gadus iepriekš pārbaudīts ierocis. Arī šodien mēs vēl pretojamies neadekvāti.

Bet nebūs jāgaida 1.janvāris, uzreiz pēc Saeimas vēlēšanām atsāksies visaptverošs lienošās okupācijas uzbrukums mūsu valstij no Krievijas «masu medijiem» – turpmāk Putina stratēģi daudz lielāku vērību veltīs tieši Baltijas valstu diskreditācijai rietumvalstu acīs. Propaganda daudz labāk iedarbosies uz naivajām Centrāleiropas valstu sabiedrībām, ja melus un puspatiesības stiprinās TV kustīgie attēli ar «tautas protestiem» Rīgā, pēc tam arī Daugavpilī. Jums šķiet, ka Rietumos tam neticēs? Es teiktu, ka ticēs un kā vēl!

Kremļa impēriskā vīzija nav balstīta uz kādu konkrētu ideoloģiju, bet tieši ideoloģiskie instrumenti tiek plaši izmantoti politbiznesa mahinācijām un ietekmes stiprināšanai ārpus Krievijas robežām. Noziedznieka Gēbelsa portrets nav izkarināts Putina guļamistabā, tomēr Putina režīma nodomi ir nepārprotami, ko apstiprina Maskavas rīcība - jo vairāk un biežāk stāstīsim melus, jo cilvēki vairāk tam noticēs. Protams, jāsāk šaubīties par krievu tautas veselā saprāta spēju salīdzināt notiekošo valstī mūsdienu tehnoloģiju laikmetā, kad informācija ir brīvi pieejama, tikai vajag gribēt atrast, - bet ne par to šoreiz ir runa.

Tiesa gan, rietumvalstīs ir grūti likt kādam noticēt Krievijas TV «ziņu» pārraidēm. Bet mums ir jāsaprot, ka Maskava nemaz necenšas pārliecināt par viena vai otra notikuma interpretācijām, bet sēt šaubas par Baltijas valstīm visos iespējamos un šodien varbūt vēl šķietami neiespējamos veidos. Rietumvalstīs valda nerakstīts uzskats, ka atšķirīgu viedokļu uzklausīšana ir adekvāts diskusijas formāts jeb - patiesība ir kaut kur pa vidu. Bet rietumvalstis ir aizmirsušas savu vēsturi; aizmirsušas, kas ir kara propaganda, it sevišķi skaisti ietīta dzimtajā valodā (Russia Today raida vācu, franču, angļu un itāļu mēlē).

Daudzu viedokļu uzklausīšana miera apstākļos ir produktīva, tomēr līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā (lasi - Putina pieteikto karu Eiropai) šāda informācijas uztvere (patiesība ir pa vidu) ir vairāk nekā tikai pateicīga augsne Baltijas valstu diskreditācijai rietumvalstu acīs.

Nožēlojami žurnālistu profesijas goda mundierim, bet uz šo prasto triku regulāri iekrīt arī Latvijas krievvalodīgie mediji, nekritiski publicējot Krievijas valsts ziņu aģentūru informāciju, it kā [ukraiņu] slepkavas viedoklim būtu jel kāda pieminēšanas, citēšanas vērtība.

Kas notiks svētdien Doma laukumā, nav nozīmīgi. Daudz svarīgāka diena ir 4.oktobris. Ar ko mums būs jārēķinās, ja nepiedalīsimies Saeimas vēlēšanās?

Nila Ušakova vadītā «Saskaņa» nav mainījusi politisko orientāciju, kopš Rīgas mērs aktīvi iestājās par otras valsts valodas ieviešanu Latvijā. Nila Ušakova pēdējā vizīte Maskavā, kuras laikā viņš brīnumainā kārtā netika nolaupīts, ieskicēja SC turpmākos darbus, ja partiju apvienība grib vēl saņemt dāsnu atbalstu no Krievijas «nevalstiskajām» organizācijām: redzamākais jeb īstermiņa plāns ir valsts bankas «Citadele» piespiedu pārdošana Krievijas investoram, kuru pēc tam pastarpinātā formā varētu vadīt Parex bankas bijušo īpašnieku duets, par kuru vērtību piekritību man nav šaubu.

SC vidējā termiņa plāni nav tik skaidri, bet metodes ir zināmas: visticamāk, Rīgas Domes vadības rīcības saskaņošana ar Kremļa propagandas televīzijām un to pārstāvjiem PBK. Krievijas vēstniecības Rīgā modrā acs neļaus SC mierīgi sēdēt opozīcijā vēl četrus gadus – ja SC projekts sāks defragmentēties, tiks veidots jauns. Tādēļ «Saskaņas centrs» iet, kā paši saka, uz visu banku.

SC taktikas maiņa ar agresīvām kampaņveidīgām akcijām, kas nemazināsies vēl ilgi pēc Saeimas vēlēšanām, sāksies svētdien ar mākslīgi noorganizēto mītiņu Doma laukumā. Turpmāk galvenais mērķis būs radīt mākslīgi izprovocētas konfliktsituācijas publisku pasākumu laikā, medijos, apzināti kacinot sociālo tīklu patērētājus. SC beidzot ir sapratuši, ka ar demokrātijas instrumentiem nevar panākt izvirzītos mērķus, piemēram, tiesiski korektā veidā iniciētais valodas referendums izgāzās ar milzu blīkšķi.

Arī mums ir jāsaprot, ka SC vieni paši bez vairāk vai mazāk slēpta atbalsta no Maskavas nav spējīgi pavelt partiju apvienībai uzkrauto cinīti.

Pieci gadi Rīgas mēra krēslā nav tik grandiozs SC panākums kā Ušakova sadarbības partnera Putina 14 nozagtie gadi krievu tautai; pie tam Ušakovs vēl nav Latvijas ministru prezidents, tomēr pieci gadi ir pietiekoši ilgs laiks, lai SC būtu gatava Maskavas priekšlaicīgi realizētajam plānam – lienošajai okupācijai arī Latvijā. (Iebrukums Ukrainā nebija plānots 2014.gadā, bet gadu vēlāk, ja Ukrainas prezidenta vēlēšanās ukraiņi izvēlētos nepareizticīgo.)

Turpretī gandrīz 10 gadi Saeimas opozīcijā gan ir pārāk ilgs laiks, kas radījis saprotamu neapmierinātību partiju apvienības neviendabīgajā kolektīvā, turpmāk SC paužot daudz radikālāku nostāju. Patiesi, kā partiju biedri var būt mierā ar partijas vadību, ja pēdējā SKDS aptauja liek mēļot par Ušakova partijas zaudēto «lielākās partijas» titulu šajās Saeimas vēlēšanās? Arī SC piedēklis – Sudrabas partija var nedot zelta kārti SC iekļūšanai valdībā. Šāda perspektīva, protams, raisa pārdomas un sarūgtinājumu – neviena politiskā partija negrib atkal veģetēt četrus gadus opozīcijā.

Vienīgais Nilam Ušakovam zināmais veids, kā mēģināt ievilkt SC valdībā, ir vērsties pēc palīdzības pie partneriem Maskavā. Un to SC aktīvi arī ir sākuši darīt un nerimsies, kamēr kļūs par titulētiem, mūžīgā opozīcijā nolemtiem lepēnu, urbānu margināliem pakaļskrējējiem Eiropas politisko populistu brūnajā zupā.

Mums ir jāatceras, ka kritiskā domāšana (jeb skepticisms, jeb šaubas) ir Eiropas civilizācijas stūrakmens - tas ir mūsu lielākais trumpis pret autoritārajām Āzijas civilizācijas valstīm, starp kurām goda vietu blakus Ķīnai ieņem neviens cits kā Krievija, kas tā arī nekad nav bijusi piederīga Eiropai.