Šlesers: Es joprojām esmu miljonārs! (524)

Savā partijā esat savācis kopā bijušos premjerus un politiķus. Tautā jūsu partiju dēvē par aizgājēju partiju.

Vai par premjeru partiju. Neiznīcināmie.

Arī. Bet vai tautas piedēvētais nosaukums Aizgājēju partija nav signāls, ka bijušajiem politiķiem tagad nevajag līst politikā, ka vecajiem bukiem politikā nav ko darīt?

Pirmkārt, man ir 44 gadi, es neesmu pensionārs. Ja viss mūsu valstī būtu labi, man nebūtu argumentu atgriezties. Diemžēl viss, kas tagad notiek, – politika, kurā viss tiek paslaucīts zem gultas un atlikts līdz vēlēšanām... Kaut vai piemērs ar Citadeli - steigā pirms vēlēšanām ļoti ātri mēģina uzdāvināt banku ofšoram.

Jūsu pēdējais teikums [par steigu, pārdodot Citadeli] ir pretrunā ar iepriekšējo, kur sacījāt, ka visu atliek pēc vēlēšanām.

Uz pieciem gadiem tiek atlikts vilcienu iepirkums, tiek atlikta stratēģija, ka vajadzēja saglabāt Krājbanku, jo labāk, lai administratori 2013.gadā var nopelnīt 13,3 miljonus. To liecina pieejamie oficiālie dokumenti. Mēs redzam to, ka noslēgtais līgums ar Prudentia, kas paredzēja sanēt Liepājas metalurgu, pēkšņi trīs nedēļu laikā tika nomainīts pret procedūru, kas paredz Liepājas metalurga bankrotu. Tas tikai tāpēc, ka caur sanāciju Prudentia un administratori nevar nopelnīt naudu, bet caur bankrota procedūru administratori var paņemt likumā paredzētos procentus. Te pēkšņi steigā tika dzīta Citadele, par kuru vienmēr tika teikts, ka darījumam jābūt pabeigtam līdz gada beigām. Pēkšņi izskan, ka līdz 1.oktobrim. It kā būšot sankcijas un banku pat mums atņems. Tas parāda, ka tā pat nav politika, kur visu paslauka zem gultas, tas nozīmē dubultmorāli. Tiesiskuma koalīcija, kura daudzus gadus stāstīja, ka iestājas par atklātību un cīņu pret ofšoriem, pēkšņi iet darījumā ar amerikāņu ofšoru.

Tad tas ir iemesls, kāpēc nākat politikā?

Nē, nē, nē, tas ir tikai piemērs. Mēs vienkārši tiekamies laikā, kad šis ir aktuālais dienas kārtības jautājums. Vienkārši stāstu jums, kā es un daudzi citi to redz. (Turpina bažīties par Citadeles pārdošanu un kritizēt Vienotību par tās īstenoto politiku.)

Ko iesakāt? Paturēt banku valsts īpašumā?

Uzskatu: ja valsts nevar paturēt banku īpašumā, tā var izveidot akciju sabiedrību un emitēt akcijas, lai Latvijas tauta iegādājas banku, lai ir viena Latvijas tautas banka. Tikpat labi valsts un pašvaldību uzņēmumi varētu iegādāties kādas akcijas. Bet nevajag visu atdot uz ārzemēm. Tā ir paranoja, ka viss, kas pieder vietējiem, ir slikts. (Atkal kritizē bankas pārdošanas procesu.)

Lūdzu, izstāstiet, kāpēc nākat politikā!

Man ir pieci bērni, no kuriem divi jau ir pieauguši un mācās ārzemēs. Viens no dēliem, visdrīzāk, Latvijā neatgriezīsies, jo viņš ir izvēlējies profesiju, kurai pielietojumu Latvijā viņš neatradīs.

Kas tā ir?

Tā ir Filmmaking and Media Studies. Principā viņš producē filmas un ir iesaistīts producēšanas biznesā, kur uzņem visādus specefektus un filmas. Labākajā gadījumā viņš paliks Eiropā, bet ģimenei sliktākajā gadījumā viņš brauks uz Ameriku. Tā ir realitāte.

Es negribu, lai manā ģimenē izaug pieci bērni, bet beigās visi aizbrauc prom un mēs ar sievu paliekam vieni paši.

Gribu, lai tie cilvēki, kas aizbrauc prom, atgriežas. Gribu, lai šeit kaut kas notiek, lai varam aktivizēt šo tirgu, lai Latvija attīstās kā viens reāls veiksmes, nevis neveiksmes stāsts. Šodien ir aizbraucis prom pārāk daudz cilvēku.

Cik cilvēku, jūsuprāt, pametuši Latviju?

Pēdējās aptaujas parāda, ka Latvijā dzīvo mazāk par 2 miljoniem cilvēku, bet 80.gadu beigās te bija aptuveni 2,7 miljoni cilvēku. Tātad mēs esam pazaudējuši kādus 700 tūkstošus cilvēku. Protams, varam pateikt, ka aizbraukušie ir okupanti un nelojālie, bet šos vārdus mēģināsim pieturēt un tādā veidā problēmu neraksturosim. Brauc prom gan latvieši, gan krievi. Tur jau tas stāsts. Brauc ne tikai krievi, brauc arī daudz latviešu.

Problēma ir tā: ja viņi aizbrauc un saņem tur labi apmaksātu darbu, viņiem nav motivācijas atgriezties. Ja valdība varonīgi strādā pie reimigrācijas plāna un vienīgais, ko sabiedrība dzird, ir par plāniem piedāvāt pabalstus, tie ir slima zirga murgi, kā teica viens sabiedrībā pazīstams cilvēks. Neviens neatbrauks no ārzemēm uz Latviju pabalstu dēļ. Viņiem ir vajadzīgs labi apmaksāts darbs, tā ir vienīgā iespēja. Šodien redzu to, ka iniciatīva, ko savā laikā realizēju saistībā ar uzturēšanās atļaujām, ir palīdzējusi Latvijas ekonomikā iepludināt vairāk nekā 3 miljardus eiro.

Vai tagad, ņemot vērā esošo situāciju, būtu jāpiešķir uzturēšanās atļaujas Krievijas pilsoņiem?

Protams! Ir cilvēki, kuriem nepatīk Putina politika, un mums šādi cilvēki ir jāatbalsta. Ja kāds šodien grib ieguldīt kaut kādu daļu naudas ārpus Krievijas, tas ir jāatbalsta, jo tie ir tūristi. Ir tūristi, kas brauc un paliek viesnīcās, ir tādi, kas apstājas un nakšņo pie saviem draugiem, un ir arī tādi, kas nopērk īpašumus. Tas ir normāli visā pasaulē. Mums jādara viss iespējamais, lai bagātu, turīgu cilvēku Latvijā būtu pēc iespējas vairāk.

Bet ņemot vērā arī visus Krievijas, Ukrainas, Krimas notikumus?

Šie cilvēki uz Latviju brauc, neprasot Latvijai atļauju. Ja viņi saņem Igaunijas, Lietuvas, Vācijas vai Somijas vīzu (somi masveidā piešķir vīzas), viņi atbrauc. Mums nav savas ārējās robežas. Mums ir Eiropas Savienības ārējā robeža. Līdz ar to spekulācijas, ka mēs kādu nelaidīsim, ir meli. Tā ir sabiedrības mānīšana. Mēs esam Šengenas zonā, un ikviens, kam ir Šengenas vīza, var šeit atbraukt ar mašīnu, vilcienu, lidmašīnu. (Slavē uzturēšanās atļauju piešķiršanas programmu, kas esot ienesusi Latvijas ekonomikā lielus līdzekļus.)

Vai visus šos nopelnus piedēvējat sev?

Jā, jo es biju tas, kurš realizēja šo projektu.. Tagad programma ir nedaudz sačakarēta, paceļot uz 250 tūkstošiem eiro.

Kāpēc tas nozīmē sačakarēt?

Uzskatu, ka šī programma palīdz daudziem cilvēkiem neaizbraukt no Latvijas, jo viņi pelna naudu šeit. Kad 2008.gadā viss juka un bruka, daudz cilvēku, tostarp būvnieki, brauca prom no Latvijas. Nebija darba. Būvniecība nokritās par 80-85%. Pateicoties šai programmai, daudzi ieguva darbu. Tā nav tikai būvniecība, tā ir arī ražošana, piemēram, jāsaražo cements un daudz citu lietu, lai nodrošinātu būvniecību.

Teicāt, ka divi jūsu bērni mācās ārzemēs. Kāpēc nesūtījāt viņus Latvijas skolās? Izglītības kvalitātes dēļ?

Protams, ārzemēs ir labāka izglītība.

Man nav augstākā izglītība, un es gribu, lai maniem bērniem būtu vislabākā izglītība.

Bet es gribu, lai viņi ar savām zināšanām atgriežas Latvijā. Es gribu viņiem palīdzēt iegūt vislabāko izglītību. Vecākais dēls iestājās vienā no Top 20 pasaules universitātēm - King's College, kur bija milzīgs konkurss – 17 cilvēku uz vienu vietu. Man ir gandarījums par to. Viņu interesē bizness, un viņš to mācās, un viņš visu savu nākotni saista ar Latviju. Uzskatu, ka ir svarīgi braukt. Savā laikā, kad es aizbraucu mācīties uz Norvēģiju, tas man iedeva daudz ko. Es sapratu, kā cilvēki dzīvo Norvēģijā, kas tā ir par valsti, kādas tur ir iespējas, kā tur var nodarboties ar biznesu, kādas ir iespāējas Latvijā. Ir ārkārtīgi svarīgi, lai cilvēki brauktu. Bet svarīgi, lai viņi atgrieztos atpakaļ.

Vai dēlu piemērs nemudina jūs pašu mācīties?

Man ir dzīves izglītība, man akadēmiskā izglītība nav vajadzīga. Pasaulē ir daudz turīgu, bagātu cilvēku, kuri nav pabeiguši pat vidusskolu. Mans izglītības jautājums nav saistīts ar zināšanām, tas ir saistīts ar akadēmisko izglītību, kuru formāli es neesmu nokārtojis.

Kāpēc? Principā nekārtojat?

Nē, 1989.gadā es pabeidzu Rīgas Industriālo politehnikumu. Tajā laikā mani gribēja iesaukt padomju armijā, bet man nebija vēlmes tur iet, un tāpēc es meklēju iespēju aizbraukt no šīs valsts. Norvēģijā es iemācījos norvēģu valodu, angļu valodu, un man bija iespējas turpināt mācības. Bet tad sabruka Padomju Savienība, es atgriezos atpakaļ. Mani tā laika draugi sāka nodarboties ar biznesu.

Es vienkārši sapratu – Latvijā nebija nevienas izglītības, kas mani interesētu, jo tā bija padomju stila izglītība. Bet ārzemēs mācīties es nevarēju atļauties, jo man vajadzēja pelnīt. Es apprecējos, man piedzima dēls, man bija jāstrādā. Man nebija iespēju iet mācīties. Man nebija neviena, kurš būtu gatavs apmaksāt manas mācības. Es vienkārši sāku strādāt, jo bija nepieciešams pelnīt. Ārkārtīgi vienkārša atbilde. Es savu izglītību esmu ieguvis caur darbu, biznesu, ar ko esmu nodarbojies. Esmu mācījies arī pašmācības ceļā. Esmu ielas puika, Ķengaraga puika, kurš daudz ko apguva uz ielas.

Bet vai tagad jums nav vēlmes iegūt diplomu?

Nē, jo man ir pieci bērni un daudz laika jāvelta viņiem. Manai meitai ir pusotrs gadiņš, un es cenšos viņai veltīt laiku. Man ir arī viens trīsgadīgs un otrs astoņgadīgs puika. Es cenšos palīdzēt viņiem, lai viņiem būtu laba izglītība. Piemēram, viens no vecākajiem puikām krievu valodu zina ļoti vāji, bet otrs – daudzmaz.

Cenšaties ar viņiem runāt krieviski?

Tas vairs nepalīdz. Es viņiem mēģināju palīdzēt ar skolotājiem, bet tas nebija pareizi. Tāpēc viens puika brauca šajā vasarā strādāt praksē uz Krieviju.

Cik viņam gadu?

20 gadu. Viņš mācās Londonā, bet vasarā mēnesi pavadīja Maskavā. Viena lieta bija apgūt praksi uzņēmumā, bet otrs mērķis bija apgūt, nostiprināt valodu. Ja nevajadzētu valodu, viņš nebrauktu. Viens man pārmet, ka neesmu nodrošinājis viņam iespēju apgūt krievu valodu, tāpēc ar mazākajiem bērniem daru citādi..

Piemēram, astoņgadīgais puika, kad viņam bija trīs gadi, mācījās angļu bērnudārzā, kur divos gados brīvi iemācījās angļu valodu. Piecos gados es viņu ieliku uz gadu krievu bērnudārzā. Sešu gadu vecumā viņš brīvi runāja trīs valodās. Tagad viņš mācās franču valodu kā pirmo svešvalodu. Viņš zina latviešu, krievu, angļu valodu, jo ir mācījies trilingvāli.

Nav par daudz astoņgadīgam puikam?

Nav, jo pirmās trīs valodas viņš nav mācījies. Es vienkārši viņam palīdzēju būt vidē, kurā viņš iemācījās tās valodas nemācoties. Bērni nemācās kā skolās. Viņi vienkārši spēlējas.

Es šodien sludinu, ka līdz 5. klasei visiem bērniem jāzina trīs valodas.

Es pat esmu gatavs iet tālāk un pateikt, ka trīs valodas vajadzētu iemācīties jau bērnudārzos..

Vai tad, ja būtu tāda sistēma, jūs sūtītu visus savus bērnus Latvijas skolās?

Ja šodien būtu trilingvāla izglītība, kur mācības notiktu trīs valodās, es viennozīmīgi sūtītu savus bērnus tur..

Bijāt bērna kopšanas atvaļinājumā. Kas ir galvenās lietas, ko pa šo laiku iemācījāties?

Pirmkārt, es daudz laika pavadīju ar bērniem. Kad piedzima meita, mainīju pamperus, gatavoju ēst, palīdzēju sievai un darīju daudz ko citu. Kolosāli! Es gan to visu esmu darījis vienmēr, vienkārši man tagad bija vairāk laika. Tas bija svētīgs laiks, ko varēju pavadīt ar bērniem. Viņi ir izbaudījuši laiku, ko pavadīja kopā ar vecākiem, nevis redzēja mūs tikai vēlu vakarā..

Jūsu sieva arī atgriežas politikā?

Nē.

Kāpēc?

Sievai pietiek politikas, viņai ģimene ir galvenā prioritāte.

Bet jūs ģimenei atkal pazudīsiet, ja ieiesiet politikā.

Jā, bet man ir motivācija. Es gribu, lai mani bērni varētu dzīvot Latvijā, lai Latvija ir bagāta valsts. Man ir redzējums, idejas, plāni, projekti. Es palīdzēju Latvijai piesaistīt 3 miljardus. Man ir atbilde par 50 tūkstošiem darba vietu.

Cik jūs tagad solāt?

Es nesolu, es vienkārši konstatēju, ka esmu radījis darba vietas un nodrošinājis daudziem cilvēkiem iespēju palikt Latvijā, pateicoties konkrētiem priekšlikumiem. Viens no tiem ir uzturēšanās atļaujas, otrs - «Live Rīga». Tūristu skaits ievērojami palielinājās, kad mēs sākām reklamēt Latviju. Ja es būtu premjers, es piedāvātu realizēt programmu «Live Latvija». (Stāsta par savu ieceri reklamēt Latviju ne tikai tūrismā, bet arī izglītības un veselības jomā. Tas piesaistītu daudz ārvalstu studentu un slimnieku, kuri Latvijai dotu lielu naudu.)

Jūs uz visu notiekošo skatāties caur biznesa prizmu?

Uz visu noteikti nē.

Bet tagad par izglītību runājat kā par biznesu.

Es skatos, ko mums darīt. 1988.gadā mums dzima 40 tūkstoši bērnu, bet tagad dzimst knapi 20 tūkstoši. Pēc 10-20 gadiem mums dzims 10 tūkstoši bērnu. Puse no piedzimušajiem brauks prom. Demogrāfs Ilmārs Mežs precīzi raksturoja situāciju valstī –

2050.gadā latvieši būs tikai pusmiljons, ja viss turpināsies un nebūs tādu traku cilvēku kā Šlesers, kuram ir idejas, kā ģenerēt ienākumus valstij.

Bet Šlesera idejas runā par to, kā mums vairāk kooperēties ar krieviem, angļiem...

Piedodiet, jūs klausāties, bet nesaprotat! Latvija būs kā starptautisks izglītības centrs, te jāpiesaista studenti no visas pasaules. Mums ir jāpiesaista vairāk angļu valodā runājošo studentu un profesoru.

Tas dos vairāk latviešu bērnu?

Nē, tas dos vairāk darba skolotājiem, kuriem tagad ir vismaz 40 gadu. Skolotāju skaits ir krietni lielāks, mēs nevaram piepildīt skolas un universitātes ar studentiem. (Atkal izklāsta, kā ārvalstu studentu piesaistīšana radīs lielākus Latvijas ienākumus. Gan izglītība, gan medicīna uzskatāma par eksporta preci.)

Mans draugs Jānis Zaržeckis 2008.gadā piedzīvoja krīzi, jo vietējie cilvēki vairs nevarēja atļauties iet pie viņa un tērēt naudu plastiskajām operācijām. Ko viņš izdarīja? Viņš sāka reklamēt savus pakalpojumus ārzemēs, un pašreiz puse no viņa klientiem ir no ārzemēm.. Vidēji katrs klients samaksā 5000 eiro, no kuriem puse aiziet nodokļos valstij..

Teicāt, ka jūsu draugs piedzīvoja krīzi. Kā jūs to pārdzīvojāt? Jums ir liela ģimene, kā to uzturējāt?

(Pirms atbildēm uz šiem jautājumiem pabeidz plašu izklāstu par medicīnas pakalpojumu eksportu, kā galvenās jomas minot plastisko ķirurģiju, zobārstniecību, redzes problēmu risināšanu un SPA centrus).

Pirmkārt, es daudz miljonu esmu nopelnījis, vēl būdams uzņēmējs. Līdz ar to

man bija uzkrājumi un manai ģimenei bija iespēja dzīvot kādu laiku no šiem uzkrājumiem.

Man bija privilēģija nodarboties ar projektiem, kas neģenerē tekošos ienākumus šodien, bet kas ģenerēs ienākumus tuvā un tālā nākotnē. Tie saistīti gan ar nekustamajiem īpašumiem, gan loģistikas biznesu.

Pie tā strādājāt, kamēr nebijāt deputāts?

Jā. Kad ar Franku Vārneru 90.gados sāku veidot biznesu, man maksāja algu, man piederēja kaut kādas daļas uzņēmumā, bet nemaksāja dividendes. Man nebija lielo ienākumu līdz brīdim, kamēr mēs nenovedām projektu līdz noteiktai stadijai. Kad tas notika, es nopelnīju miljonus.

Tā es savā dzīvē esmu strādājis ļoti bieži – attīstu projektus, un, kad nāk iekšā investori, parādās arī nauda. Es neesmu strādājis, lai saņemtu algu. Varbūt atceraties, ka tad, kad Repše pacēla algas, es vispār atteicos no algas, ko atdevu daudzbērnu ģimenēm.

Tagad esat gatavs rīkoties līdzīgi?

Iespējams, jo es ar labdarību esmu nodarbojies vienmēr..

Jūs tagad esat miljonārs?

Nu kā uz to skatās. Ja izejot no tekošiem ieņēmumiem, tad es miljonus nepelnu. Bet, ja runā par īpašumiem, kas pieder manai ģimenei, tad tie ir miljonos mērāmi..

Savukārt, spriežot pēc informācijas Centrālās vēlēšanu komisijas mājas lapā, Šlesers patlaban nav tik turīgs.

Šlesera īpašumi un uzkrājumi