Vecā Eiropa ir neefektīva: darījums ar vienu diktatoru neatbrīvos no otra

Jaltas konference notika pirms 70 gadiem, kas vēstures amnēzijas mocītajai Centrāleiropai ir aizvēsturiski laiki, ja pat Krievijas iebrukums Ukrainā 2014.gadā Normandijas duetam [Vācija, Francija] nav rosinājis adekvātus secinājumus: Krievijas mērķis nav pārtraukt karadarbību Sīrijā vai Ukrainā. Tieši pretēji. Krievijas aktīva militārā līdzdalība pārvelk treknu krustu jau tāpat grūti saredzamajam, teorētiskajam pamieram Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā un pavisam noteikti neapturēs masveida migrantu plūsmu uz Eiropu. Nepretošanās Krievijas tiešai klātbūtnei Sīrijā ir sliktāks plāns nekā nekāds plāns. Ar «nepretošanos» domāta piecus gadus ilgušā Sīrijas kara ignorēšana Briselē un Vašingtonā.

1. Brīvība ir verdzība

ES līdervalsts Vācijas politiķu izteikumi pēdējās nedēļās liek domāt, ka tai nav principiālu pretenziju vai īpašu priekšnoteikumu atkal sēsties pie kopgalda ar Putina Krieviju. Gandrīz kā Ukrainā pēc Janukoviča nomešanas [2014. gada februārī]. Sīrijā lielvalstu spēlmaņu ir skaitliski vairāk, bet situācija ļoti līdzīga - Krievija Sīrijas diktatora palikšanu pie varas uzskata par vienīgo risinājumu, lai cīnītos pret ISIS. Tomēr Rietumvalstis, par laimi, nevar ignorēt faktu, ka tirāns Asads ir personiski atbildīgs par vismaz 250 000 cilvēku nogalināšanu [ANO dati]. Tādēļ nekāds izlīgums vai īslaicīgs pārejas posms ar Bašaru al Asadu [t.i. Krieviju] nav iedomājams, turpretī Krievijas nepārprotamais atbalsts tirānam mums ļauj ticami prognozēt Putina patiesos Krievijas mērķus Sīrijā.

25 gadus Rietumvalstis centās sadarboties ar Krieviju, sniedzot bezprecedenta handikapu tās integrācijai Eiropas tiesiskās demokrātijas vidē. Bet nekā, tirgus ekonomiku Krievija kaut kā adaptēja, bet regulējošos mehānismus, tai skaitā demokrātijas vērtības, atmeta. Arī par baltu velti uzdāvinātais PSRS krēsls ANO Drošības padomē tās mantinieci neapmierināja - Krievija iebruka Gruzijā 2008.gadā un pērn okupēja Ukrainas Krimu, izveidojot kārtējo iesaldēto konfliktzonu kaimiņvalsts Ukrainas Donbasa reģionā. Putinam nav un nebūs gana, kamēr ES tikai reaģēs uz Krievijas radītajiem izaicinājumiem. Nekas nav mainījies līdz ar Krievijas iznīcinātāju uzlidojumiem Asada «opozīcijai», kur ISIS ir tikai viens no grupējumiem - Brisele ir tik mēma kā vienmēr. Ko nevar teikt par Vāciju, kuras ārlietu ministrs Šteinmeijers 20.septembrī apsveica Krievijas militāro iniciatīvu Sīrijā.

Grūti noticēt, ka pašreiz vienīgais jēdzīgais plāns ir ļaut Krievijai pašai izrakt sev kapu, kā tas notika ar PSRS, tai iebrūkot Afganistānā [1979.-1989.g.]. Bet līdz tam nogaidīt? Ko tieši un uz kā rēķina?

Vai vecā Eiropa patiesi ir nojūgusies?

Šobrīd izskatās, ka starptautisks militārais konflikts Sīrijā ir īpaši izdevīgs divām valstīm – Vācijai un Krievijai. Tiesa gan, atšķirīgu iemeslu dēļ. Tomēr tas nenozīmē, ka abu valstu sadarbība ir neiespējama. Virspusēji viss šķiet kā melns uz balta: Merkeles kundze saprot, ka Krievija ir daļa no problēmas, nevis daļa no risinājuma, gan Ukrainā, gan arī Sīrijā; tāpat arī nav šaubu, ka Vācija skaidri saskata Krievijas patiesos mērķus, kas paredz piešaut degmaisījumu karadarbībai Sīrijā, lai, cita starpā, noslīcinātu Eiropas Savienību nebeidzamā cīņā ar sekām [bēgļi], nevis migrācijas cēloņiem [karš Sīrijā]. Meklējot Krievijas-Vācijas sadarbības punktus, rodas vairāk jautājumu nekā atbilžu. Proti, ilggadēja masveida migrācija uz Eiropu garantē Vācijai neizsīkstošu darbaroku pieplūdumu. Par to pērn uzstājīgi aģitēja Vācijas lielrūpnieku lobiji Bundestāgā [parlamentā]. Tiek prognozēts, ka Vācijas iedzīvotāju skaits zemās dzimstības dēļ no pašreizējā 81 miljona būs sarucis līdz 70 miljoniem 2060. gadā. Imigrantu integrācija Vācijā vienmēr darbojusies caur darba tirgu, tādēļ imigranti var kļūt par darbaspēka avotu Vācijas rūpniekiem, kas arvien vairāk žēlojas par darbinieku trūkumu.

Vai kanclerei Angelai Merkelei šķiet, ka pārējās Eiropas Savienības valstis, īpaši Austrumeiropa, samierinieciski paies malā, kamēr Vācija atjaunos savu genofondu ar kādu miljonu kvalificētāko darba roku no Sīrijas? Vācijai līdzšinējās ES vienošanās, regulas, pienākumi nav saistošas? Muļķu te nav, jo visi saprot, ka vienota un spēcīga Eiropas Savienība ir vairāk vajadzīga Austrumeiropas valstīm, nevis Vācijai. Bet tas nenozīmē, ka esam gatavi piekāpties par jebkuru cenu.

Vācijas aprēķins ir skaidrs – masveida migrācija ļaus tai uzlabot ekonomisko ilgtspēju un saglabāt ekonomisko līderību arī 21. gadsimtā uz novecojušās Eiropas Savienības valstu rēķina. Tā vietā, lai mēģinātu rast kopsaucējus ar citām ES valstīm, kurām demogrāfiskā situācija tālākā nākotnē nav pārāk rožaina [arī Latvijai], Vācija savus savtīgos mērķus maskē ar vārdiem «solidaritāte» un «humānisms».

Bet kurš šodien vēl pievērš uzmanību, kādēļ Vācijas kanclere Angela Merkele 31. augustā atklāti mudināja simtiem tūkstošu migrantu sākt dzīvībai bīstamo ceļu uz Eiropu? Tas šķita humāni, īpaši uz atturīgo ES valstu [arī Francijas] fona. Fakts, ka šādi kanclere burtiski musina izmisušos sīriešus sadarboties ar organizēto noziedzību [abos kontinentos], uz krīta maksājot miljonus eiro par Vidusjūras nelegālu šķērsošanu, lai tie kļūtu par noziedznieku ķīlniekiem uz daudziem gadiem, - tas gan nebija izšķirīgi. Dabiskā atlase vācu versijā?

Vācijas rīcība nevarēja palikt nepamanīta. Tā nav solidaritāte, par kuru šodien klaigā kažoku apgriezušais Francijas prezidents Fransuā Olands, bet monopoltiesības uz vienīgo pareizo viedokli un rīcību, kas skaļo bazūni par «brīvo Eiropu» pārvērš par neveikli maskētu verdzību, izpatīkot vecajām Eiropas valstīm. Likumsakarīgi, ka Austrumeiropa un arī mazā Baltija ir vairāk kā neapmierinātas, pat ja Straujumas valdība to negrib [nespēj?] atzīt.

Runājot par Eiropas «vērtību» lietošanu praksē, ir jāielāgo, ka Vācijas savtīgā rīcība ir likumsakarīga: 30+ gadus ES vadošā troika [Vācija, Francija, Lielbritānija] klusi atbalstīja tirānus Mubaraku Ēģiptē un Kadafi Lībijā, ļaujot ziemai ievilkties un «arābu pavasarim» nesākties. Bet, kad 2011.gadā šīs pilsētrevolūcijas Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā pārsteidza Rietumvalstis nesagatavotas, Vācija ar «Briseles atbalstu» lēma nepiedalīties Francijas un Lielbritānijas vēsturisko koloniju problēmu risināšanā.

Te nu bija Angelas Merkeles šķietami humānais solījums uzņemt simtiem tūkstošu bēgļu. Tas nav humānisms vai izmisums, vai panika. Bet gan salts aprēķins; tāpat kā «bēgļu kvotas» ir uzmanības novēršana, kuru, starp citu, veiksmīgi realizēja Straujumas valdība Latvijā. Septembra vidū Vācija attapās un sāka uzraudzīt savas robežas. Bet vēl pāris nedēļas vēlāk aicināja «aizsargāt ES ārējās robežas», it kā Merkeles kundze iepriekš nebūtu aģitējusi ES robežvalstīm Itālijai, Grieķijai, Ungārijai atklāti ignorēt Dublinas regulu un laist cauri bez birokrātijas «visus» nelegālos imigrantus, kuru galamērķis ir Vācija.

Pateicoties Vācijas kancleres bezatbildīgajiem solījumiem, šodien šaura robežšķirtne atdala Austrumeiropas valstu pamatotos pretargumentus Berlīnes diktātam no Ungārijas premjera Orbāna un citu lepēnveidīgo nacionālšovinistu aicinājumiem atteikties no Eiropas Savienības un visa, kas jelkad sasniegts un paveikts. Nekas neliecina, ka saspīlējums Eiropas Savienības valstu starpā ir atslābis, tas tikai pieņemas spēkā.

Gadiem neatrisinātās domstarpības ES veco un «jauno» valstu starpā ar jaunu sparu uzvirmoja 2014.gadā līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, kad Rietumeiropa uzstājīgi vēlējās atgriezties pie «bizness pa vecam», kamēr Austrumeiropa aicināja pārtraukt attiecības ar agresoru.

Krievijas okupēto Ukrainas teritoriju iedzīvotāji var aizbēgt pie draugiem, radiem Rietumukrainā. Sīriešiem nav tādas «priekšrocības». Bēgšana no kara dzimtenē uz kaimiņvalstīm ir vienīgais veids, kā glābties. Nekādi žogi, ūdensmetēji, policijas steki vai Šengenas zonas atcelšana [tas kaitēs visiem, tikai ne bēgļiem] neatturēs migrantus no iekļūšanas Eiropā – bēgot no nāves, visi šķēršļi ir pārvarami, gan praktiski un juridiski, gan legāli un nelegāli. Ja Višegradas četrinieks nebūtu izrādījis pretestību, tad šis migrantu nekontrolētais pieplūdums un neizbēgami pieaugošās «bēgļu kvotas» burtiski sašķeltu Eiropas Savienību, veicinot politisku radikalizēšanos un nacionālšovinistu valdību rašanos. Maskavai tas ir ļoti pa prātam. Bet tas būtu Eiropas Savienības, kādu to pazīstam šodien, sabrukums. Ja šķietami destruktīvā pretošanās Berlīnes bezkompromisa diktātam ir vienīgais veids, kā pārliecināt «vecās» ES valstis atkāpties no liekulības, pārprastas tolerances un pašiznīcinoša politkorektuma, tad tā tam būt.

Tiesa gan, Eiropas Savienības fragmentēšanās dēļ īpaši smagi cietīs Baltijas valstis, jo tikai vienota un spēcīga ES [kopā ar NATO, ne atsevišķi] attur Krieviju no PSRS impērijas atjaunošanas. Nav pārliecības, ka Straujumas valdība, bez ierunām piekrītot t.s. bēgļu kvotām, spēs kompetenti risināt Latvijas valsts drošības apdraudējumu, ja šāda varbūtība par ES fragmentēšanos kļūs realitāte.

Angelas Merkeles solījums uzņemt «visus» nelegālos migrantus radīja ilūziju par Vāciju kā «laimes zemi» gan kara bēgļiem, gan arī ekonomiskajiem migrantiem. Bet 4+ miljoniem cilvēku Tuvo Austrumu bēgļu nometnēs tas ir kā Merkeles kundzes personisks uzaicinājums doties bīstamajā ceļojumā uz Eiropu. Briselē topošais lēmums atzīt migrantus no bijušās Dienvidslāvijas, kas līdz 2015.gadam veidoja aptuveni 40% no visiem bēgļiem Eiropā, par ekonomiskajiem migrantiem nerisinās problēmu ar masveida migrāciju uz Eiropas Savienības valstīm. Pat turīgākā ES valsts Vācija finansiāli nespēs katru gadu deportēt pusmiljonu vai vairāk patvēruma lūdzēju, kuriem būs atteikts bēgļa/alternatīvais statuss [Vācijai piespiedu deportācija izmaksā ap € 23 700 vienai personai; Latvijā aptuveni € 2000-4000]. Nelegālo migrantu un patvēruma meklētāju sastrēgumi noteikti radīs jaunus drošības izaicinājumus un ietekmēs ES lielvalstu ekonomisko izaugsmi ilgtermiņā, jo daļa deportēto atgriezīsies nelegāli, lai pievienotos citiem nelegāļiem, kas veikli iekārtojušies kādā lielpilsētas pievārtē.

Salīdzinājumam ASV piemērs, kur starp 41,7 miljoniem imigrantu [Pew Research Center 2012.gada dati] 11,7 miljoni ir nereģistrēti nelegālie imigranti [undocumented imigrants], kas nevar vai nevēlas tikt uzskaitīti mītnes zemē ASV. Bet visi grib ēst, tādēļ viņi kļūst par lēto darbaspēku ēnu ekonomikā, kas gandrīz vienmēr ir turpat blakus kriminālajai pasaulei vai organizētai noziedzībai, vai kļūst par viegliem upuriem cilvēktirdzniecībai. Šāda statistika Eiropas Savienībā nav pieejama, tomēr ilustratīvs piemērs ir Eurostat dati – tā dēvētās ēnu ekonomikas īpatsvars Eiropas Savienībā ir aptuveni 19% no ES kopējā iekšzemes kopprodukta (IKP).

2. Karš ir miers

Sīrijas pilsoņu karš ir pārvērsts draudīgā starptautiskā konfliktā. Tas ir eksplozīvs maisījums, pilns nejaušību, nenoteiktības un pārgalvīga oportūnisma – ļoti pazīstama «darba vide» bijušajam VDK spiegam Vladimiram Putinam. Līdz ar Krievijas aktīvu līdzdalību asiņainais konflikts diez vai būs atšķetināms ar politiskiem līdzekļiem, pirms netiks izsmelts militārais «risinājums» Sīrijas kara laukā starp diviem reģiona smagsvariem – sunnītu Saūda Arābiju un šiītu Irānu. Saūda Arābijai aiz muguras stāv ASV, Turcija un ES lielvaras; savukārt Irānas sabiedrotais ir sens teroristu grupējums Hezbollah un Krievija, kam neslēptu atbalstu sniedz de facto islāma kalifāts Krievijas teritorijā - Kadirova Čečenija.

Viedokļi ir daudzi un dažādi, kādēļ Krievija klātienē iesaistījusies Sīrijas karā tieši tagad. Dažas versijas: Maskava meklē izeju no starptautiskas izolācijas, lai ES neatjaunotu soda sankcijas par iebrukumu Ukrainā; centieni saglabāt karabāzes Latākijā un Tartusā; Putins nevēlas atkal sēdēt skatītāju rindās, kā Balkānu kara noslēgumā [90. gados], kad Dienvidslāvija tika sadalīta sešās mazākās valstīs.

Atšķirībā no Krievijas iebrukuma Ukrainā Rietumvalstīm Putina tieša klātbūtne Sīrijā nebija pārsteigums.

Kādēļ? Vienkāršā atbilde – prezidenta Baraka Obamas ASV ārpolitikas un drošības stratēģija paģēr, ka ilgtermiņā Irānas kodolprogrammas ierobežošana ir nozīmīgāks panākums, tādēļ mazākais ļaunums ir nepretošanās Krievijas aktīvai līdzdalībai Sīrijā – quid pro quo par Maskavas palīdzību Teherānas «pierunāšanā». Irānas atomdarījuma sarunas ilga vairāk nekā 10 gadus, bet runas par darījuma iespējami veiksmīgo iznākumu sāka cirkulēt tikai pērn – paradoksāli, bet neilgi pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā un līdz ar pirmo ASV un ES sankciju vilni pret Krieviju.

Krievijas iebrukums Ukrainā un Krimas okupācija 2014.gada martā bija negaidīts pavērsiens, taču Krievijas aktīva militārās klātbūtnes pastiprināšana Sīrijā šā gada augustā/septembrī nebija pārsteigums ASV un ES līderei Vācijai un nenovēršama tā kļuva līdz ar sešu lielvaru vienošanos ar Irānu par tās kodolprogrammas ierobežošanu apmaiņā pret sankciju atvieglošanu (jūlijs, 2015). Šis darījums ilgtermiņā varbūt attaisnos Rietumvalstu ģeopolitisko vīziju, bet vienlaikus atraisīja Putinam rokas, lai ar vērienu sāktu īstenot Krievijas stratēģisko vīziju Tuvajos Austrumos. Jāpiebilst, ka šīs vīzijas realizāciju Kremlis bija spiests atlikt līdz ar negaidīto varas maiņu Ukrainā 2014.gada ziemā, kas prasīja tūlītēju Krievijas militāru iejaukšanos.

Šķiet neticami, ka Rietumvalstis pusotru gadu [kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā] sēdēja rokas klēpī salikušas, gaidot Krievijas kārtējo avantūru Tuvajos Austrumos. Tādēļ Vašingtonas un Briseles publiski paustais pārsteigums par Krievijas militāro intervenci Sīrijā šķiet tikai neveikls teātris.

Varbūt notikumi un procesi ir jāaplūko ģeopolitiskā griezumā? Viens piemērs retrospekcijai: vai PSRS būtu iebrukusi Afganistānā 1979.gada decembrī, ja Islāma revolūcija Irānā tā paša gada sākumā nebūtu veiksmīgi noslēgusies ar ASV atbalstītā tirāna gāšanu?

Uzreiz pēc 2011.gada «arābu pavasara» pilsētrevolūcijām Rietumvalstis un arī Krievija bija spiestas pārskatīt Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas ģeopolitisko karti. Šodien ar zināmu pārliecību var teikt, ka Maskavas stratēģiskajos plānos Asadam bija atvēlēta īpaša loma – Sīrijas tirāns kalpo kā «instruments» dažādu Krievijas ģeopolitisko mērķu sasniegšanai. SIA «Islāma valsts» jeb ISIS rašanās un tās armijas panākumi 2013./2014. gadā Kremlim lika pastiprināt militāro atbalstu Sīrijas režīmam… līdz negaidīti uz galvas uzkrita «Ukrainas problēma». Tas visu sarežģīja, tādēļ Ukrainā bija jārīkojas ātri un izlēmīgi, jo:

1. ISIS panākumi senās Mezopotāmijas teritorijā (Sīrija/Irāka) neļāva ASV reaģēt atturīgi un spieda arvien vairāk militāri iesaistīties, lai mierinātu Saūda Arābiju un citus sabiedrotos reģionā;

2. Bēgļu masveida plūdums uz Eiropu vairs neļāva Eiropas Savienībai ignorēt kara konsekvences Sīrijā.

Minētie divi aspekti šķiet ticamākie, kas liedza Putina Krievijai okupēt lielākas teritorijas Ukrainā. Pie tam ilgstoša karadarbība Ukrainā prasītu pārāk daudz laika un resursu, kuru Krievijai nav pietiekami. Šo resursu izsīkums pamatīgi apgrūtinātu realizēt Putina ģeopolitiskās ambīcijas Tuvajos Austrumos. Tā būtu «iestrēgusi» Ukrainā, un tas nebija pieļaujams.

Šodien «Ukrainas blakusprojekts» Maskavā tiek uzskatīts par pabeigtu ar kārtējo iesaldēto konfliktzonu Donbasā. Krievijas okupētā Krimas pussala gan vairs neskaitās okupēta: «Krimas tēma ir slēgta,» sacīja Vācijas kanclere Angela Merkele [4.oktobris, 2015], nepārprotami apliecinot, ka šī neērtā tēma vairs netiek saistīta ar Ukrainas teritoriālo suverenitāti un netiks vairs skarta sarunās ar agresoru Krieviju. Putina uzvara ir Eiropas katastrofa – Krimas dāvinājums no Angelas Merkeles tašiņas Putinam simbolizē spēku līdzsvara un tiesiskuma galīgu sagrāvi Eiropā; tādēļ varētu teikt, ka esam vēl vairāk pietuvojušies brīdim, kad Putina Krieviju nevarēs apstādināt citādi kā vien ar militāru spēku – tas netika darīts Ukrainā, bet var kļūt par nenovēršamību Sīrijā.

ES 28 valstu vienota nostāja ir varens princips un ietekmīgs instruments, kam pamatā ir ES konsenss un starptautiskās vienošanās, nodrošinot 70 gadus relatīva miera un kārtības laikmetu pēc II pasaules kara. Krievija šo kārtību mēģināja izjaukt ar Krimas okupāciju. Un tas Krievijai ir spīdoši izdevies [skatīt 4.oktobra Merkeles paziņojumu iepriekš]. Turpretī ES valstu nespēja savā starpā vienoties [par kopīgu ES ārpolitikas un aizsardzības stratēģiju] izgaismo mūsu vājās vietas, kas vienmēr ir bijis PSRS, tagad arī Krievijas galvenais instruments, lai sekmīgi fragmentētu un šķeltu Krievijas pretiniekus – ASV un ES.

Ja Vācija turpinās atbalstīt Krievijas aktīvu militāro līdzdalību Sīrijas karā un vēlāk sēdīsies pie viena galda ar tirāna Asada patronu Vladimiru Putinu, tad riski var kļūt neprognozējami gan (A.) Vācijai/ES; gan (B.) Krievijai:

A. Riski Eiropas Savienībai. ES līdere Vācija var kļūt par līdzzinātāju Asada noziedzīgajam režīmam daudzu simtu tūkstošu sīriešu acīs, kas tuvākajā nākotnē dzīvos un strādās Eiropas Savienības valstīs. Nevajadzētu ļauties panikai, ka tūlīt sekos protesti, grautiņi vai pat terorakti Berlīnē, Stokholmā, Rīgā... Bet daudz jau nevajag. Miljoniem sīriešu Asada režīmu pazīst uz savas ādas kā nežēlīgu paša valsts iedzīvotāju masveida slepkavu jau sen - 1971.gadā militāra apvērsuma rezultātā pie varas Sīrijā nāca Bašara al Asada tēvs. Te viela pārdomām: Vācija, kas aicina atbalstīt Asada režīma patronu Vladimiru Putinu, kura bumbas made in Russia rotāja Asada-tēva un tagad arī dēla mundieri, patiesi ir simpātiska mītnes valsts kara bēgļiem no Sīrijas? Vai pateicība par uzņemšanu un darbu spēj kompensēt nogalinātos 250 000 radus, draugus, bērnus dzimtenē? Kādu laiku noteikti spēj, jo nav laika par to domāt. Bet ne mūžīgi un ne visiem.

Paskatīsimies uz sevi – vai Putina Krieviju uztveram kā mums draudzīgu valsti 75 gadus pēc padomju Krievijas okupācijas un 25 gadus kopš Latvijas neatkarības?

B. Riski Krievijai. Krievijas līdzšinējie «panākumi» Moldovā, Gruzijā un Ukrainā ir iedvesmojuši Maskavu asarām neticēt, tomēr aktīva militāra līdzdalība Sīrijas karā var kļūt par Krievijas kapraci. Kas salīdzinoši veiksmīgi izdevās pašpietiekamajam PSRS režīmam, sponsorējot teroristu organizācijas/totalitāros režīmus Tuvajos Austrumos (Sīriju kopš 1971.gada; Irānu kopš 1979.g.), var neizdoties režīma mantiniecei Krievijai, kuras IKP ir Itālijas līmenī, bet trešdaļa valsts budžeta atvēlēta «aizsardzībai». Šādu «stresa» līmeni Krievijas valsts budžets ilgi neizturēs, tādēļ ilgstošas militāras kampaņas Krievija nespēj veikt. Bet radīt lielāku saspīlējumu Tuvajos Austrumos gan, lai neļautu Rietumvalstīm vienām pašām sadalīt Sīriju un Irāku vairākās mazās valstīs; bet ISIS atlikušās pretošanās kabatas iesaldēt kā konfliktzonas.

Krievijā ir aptuveni 140 miljoni iedzīvotāju, no tiem 20+ miljoni ir musulmaņi. Daži no tiem mitinās islāmista Kadirova Čečenijas, Dagestānas, Ingušijas republikās, kuras līdz šim ir kalpojušas par ISIS rekrutēšanas centriem Krievijas teritorijā – no aptuveni 30 000 ārvalstu kaujiniekiem ISIS armijā līdz 2015.gada vasarai 5000+ ieradušies no Čečenijas un 1000+ no Dagestānas. Krievijas tiešs atbalsts Asadam var izraisīt nopietnu destabilizāciju šajās Kaukāza republikās, kuru vadītāji [arī Kadirovs] šovasar zvērēja uzticību ISIS teroristu grupējumam.

Nav iespējams šodien ticami prognozēt, cik liela loma būs islāmistu kaujinieku eksportam no Krievijas un okupētā Donbasa reģiona uz Sīriju/Irāku [Maskavas mērķis ir izvairīties/atlikt eksplozīvu saspīlējumu Kaukāza republikās] un kādas sekas radīs kaujinieku atgriešanās dzimtenē, kas var notikt tuvākajā nākotnē. Līdz šim Maskavai ir izdevies saglabāt vārīgu status quo Čečenijā, to pilnībā subsidējot un regulāri rīkojot «teroristu operācijas», kas patiesībā ir Kadirova konkurentu nogalināšana. Starp upuriem ir arī Čečenijas neatkarības atbalstītāji.

Šķiet neiespējami, ka čečenu izcelsmes kaujinieki Sīrijā/Irākā ir aizmirsuši Jeļcina un Putina krusta gājienus/genocīdu pret čečeniem 1994./2002.g. Varbūt atceraties, ka čečenu-gruzīnu izcelsmes kaujinieks Tarkhans Batirašvili jeb Abu Omārs Al-Šišānī, kurš tiek uzskatīts par ļoti ietekmīgu figūru ISIS rindās, draudēja iebrukt Krievijā, aicinot to sodīt par iebrukumu Gruzijā 2008.gadā. Nevar izslēgt, ka, zaudējot iekarotās teritorijas, ISIS fragmentēsies mazākos teroristu grupējumos, bet kāda daļiņa kaujinieku no Al-Nusra, Al-Sham armijām un vēl padsmit teroristu grupējumiem var meklēt jaunas mājas un kopīgi vienoties par «pārcelšanos» uz Čečeniju vai Dagestānu. Krievijas tieša līdzdalība Sīrijas karā, klaji atbalstot Asada režīmu [pret to karo arī ISIS], neko nerisina, drīzāk rada jaunus apdraudējumus pašas Krievijas teritoriālai nedalāmībai. Šī ģeopolitiskā varbūtība var apdraudēt arī Eiropas Savienību, tomēr novērst to šķiet neiespējami, jo pieredze ar Krievijas iebrukumu Ukrainā pierādīja, ka sadarbība ar Putinu kā līdzīgam ar līdzīgu nav iespējama.

3. Nezināšana ir spēks

Latvija ir lokāls lielums, kuras pozīcija interesē tikai Latvijas iedzīvotājus. Lai mēs spētu ietekmēt Briseles/Vācijas rīcību un nepaliktu aiz durvīm, kad tiek lemta Eiropa Savienības nākotne, mums jau vakar bija jākļūst par daļu no Austrumeiropas reģiona valstu kopuma; piemēram, aktīvi jāpiedalās Višegradas valstu samitos kā vienotām Baltijas valstīm ar vienotu pozīciju. Tiesa, trīs Baltijas valstis nekad nebūs starptautisks ārpolitikas smagsvars. Tomēr Latvijas varasvīri un sievas baidās pat skaļi ievilkt elpu, lai, dies pasarg, kādam Rietumeiropā dotu pamatu apšaubīt Latvijas politiķu kompetenci vai spēju stalti turēties Briseles kokteiļu vakaros ar Junkeru pie sāniem. Šīs bailes no kļūdām [no drosmīgiem lēmumiem] mums vēsturiski ir dārgi maksājušas [Ulmaņa autoritārā režīma nespēja aizstāvēt Latviju 1940.g.], lai tās atkārtotu 21.gadsimtā.

Straujumas valdības ilgstošā nespēja skaidri definēt valdības pozīciju par t.s. bēgļu kvotām arī tad, kad Latvijas pozīcija tika izklāstīta Briselē [jūnijs, 2015], Latvijas sabiedrību turēja fobiju varā. Līdz šim brīdim valdība tā arī nav sniegusi argumentētu skaidrojumu, kādēļ gan jāpiekāpjas divkosīgās Vācijas uzstājībai un vai vispār ir jēdzīgas alternatīvas, izņemot jau dzirdētos biedus «NATO mūs pametīs» un «krievi nāk».

Nav dzirdēts, ka Straujumas kundze būtu pacentusies publiski skaidrot, kādēļ Eiropas Savienība ir faktiski sadalījusies divas nometnēs - jaunajās, kas atbalsta kara bēgļu uzņemšanu, ievērojot esošās ES regulas un saistības, un vecajās, kā Vācija, kas, ignorējot Dublinas regulu, migrantus aicina «glābties» pie sevis, veicinot migrantu nekontrolētu masveida plūdumu uz Eiropu un radot bezprecedenta drošības apdraudējumu visai Eiropas Savienībai.

Valdības ministru un Saeimas deputātu izteikumi vienmēr rod atsaucību medijos, bet tam ir arī ēnas puse. Valdības pretrunīgie paziņojumi [Straujumas teiktais par bēgļu atlasīšanu pēc to reliģiskās pārliecības] medijos tika plaši atspoguļoti. Premjeres nespēja pārliecinoši un izsvērti paust valdības pozīciju Latvijas sabiedrības grupās rada negatīvu priekšstatu par elites politisko kultūru, kas attiecīgi rada neticību un šaubas par valdības spēju risināt tai dotos uzdevumus.

Jā, starptautiskās saistības ir obligāti jāievēro. Bet ir jāievēro arī saistības, kas satur kopā Eiropas Savienības māju. Vācijas kancleres Angelas Merkeles diktētās «bēgļu kvotas» un nepārdomātie solījumi uzņemt «visus» sīriešus, kas ieradīsies Vācijā, ir ES mājas brucināšana.

Apgaismība

Eiropiešu bezgalīgā ticība pašu spējai pārvērst pasauli pēc sava ģīmja un līdzības nav fundamentāla kļūda. Šis romantiskais naivisms, kam saknes meklējamas Eiropas apgaismības laikmetā, veiksmīgi strādāja vienas civilizācijas-Eiropas ietvaros. Varbūt tieši par to domāja Angela Merkele, kad 2010. gada oktobrī atzina: «Multikulturālisms ir miris.»

Vēlamais ne vienmēr ir reāli iespējamais, tomēr izdabāšana [pārprastā tolerance] ieceļotāju kultūras un reliģiskajiem priekšstatiem [aizspriedumiem] acīmredzami nav veiksmīga ne Parīzes, ne Londonas, ne Malmes, ne Stokholmas priekšpilsētās. Mums pašiem gan nevajadzētu būt pārsteigtiem, ka pārprastais politkorektums jeb izdabāšana nav devusi cerētos augļus – nevaram lepoties ar nepilsoņu veiksmīgu integrāciju.

Mums ir jābūt daudz prasīgākiem pret migrantiem no citām civilizācijām, lai veicinātu Eiropas vērtību izpratni un to pieņemšanu gan kara bēgļu, gan arī Latvijas nepilsoņu vidē. Protams, ikdienā tas ir liels izaicinājums, tomēr svarīgākie instrumenti ir labi zināmi – audzināšana un izglītība valsts valodā.

Dānijā nesen bija publikācija par patvēruma ieguvējiem no Pakistānas - par bērnu, kurš mājās nedrīkst stāstīt, kas notiek skolā, bet skolā kaunas atklāt, kas darās mājās. Kā jums šķiet, cik ilgi bērns var izturēt šādu spriedzi?