Kas notika ar skolnieku, kurš nodedzināja kaktusu

Atbalsti Re:Baltica pētījumu centru

Saulainā pēcpusdienā Brocēnu vidusskolas 9.klase krievu valodas stundā mācās noteikt vārdu dzimti. «Kāda daudzskaitlī būs galotne vārdam «vectēvs»?» uz tāfeles raksta skolotāja. Klasē aiz muguras smejas. Dāvis*, izstīdzējis pusaudzis tumšā Nike vējjakā ar tikko apgrieztu gaišu matu cekulu, ar dzēšgumiju trāpījis pa pakausi klasesbiedram. Viņš met vēlreiz un trāpa pa muguru skolotājai.

Smalkā sieviete, kupliem, melniem matiem un stilīgiem briļļu rāmjiem, pagriežas pret klasi, samulst, ievelk elpu un atkārto jautājumu. Skolēni uz mirkli nodur skatienus. Dāvis tikmēr sašķērējis nākamo dzēšgumiju porciju. Spēlē iesaistās vēl daži. Drīz klases grīda ir piemētāta.

Kad Dāvim apnīk, viņš uzliek austiņas un iegrimst planšetē. Atradis kaut ko smieklīgu, vienu no austiņām padod aizmugurē sēdošajam klasesbiedram.

«Dāvi, tūlīt noliec,» saka skolotāja. Puiši izliekas nedzirdam. Skolotāja aicinoši izstiepj roku: «Atdod!» «Pagaidiet,» nosaka Dāvis un pēc brīža ieliek planšeti kabatā.

Šī ir otrā krievu valodas stunda šodien. Dāvis ir atrādījis mājas darbu — prezentāciju par Krievijas pilsētu Astrahaņu (vairāk nekā pusei klases mājasdarbs nav izpildīts) —, bez atļaujas vienu reizi izgājis no klases, aizgājis pie klasesbiedrenes telpas otrā galā, lai pajautātu par mājasdarbiem citā priekšmetā, uzspēlējis planšetē spēlīti.

Skolotāja ir izmisusi un vienlaikus — samierinājusies.

Pagājušajā ziemā viņa neizturēja. Dāvis starpbrīdī bija nodedzinājis kārtējo pūkaino kaktusu no viņas kolekcijas, kura stāv klasē uz palodzes. Skolotāja uzrakstīja protokolu. Dāvis to starpbrīdī paņēma no skolotājas galda un izsvieda papīrgrozā. Skolotāja izvilka un aiznesa direktoram. Tur priekšā jau bija līdzīgi protokoli.

Pēc nedēļas Dāvim zvanīja no policijas un aicināja uz pārrunām. Direktors bija iesniedzis sūdzību. 16 gadus vecais Dāvis uz policiju septiņus kilometrus attālajā Saldū aizbrauca viens. Mātei pēc tam teica, ka viss kārtībā.

Tā, protams, nebija. Policija ierosināja lietu par «sabiedriskā miera traucēšanu» un sodīja ar 70 eiro. Latvijā administratīvo sodu var piespriest no 16 gadiem. Arī tad, ja sodāmais vēl ir skolnieks un neko nepelna — kā Dāvis.

Māte sodu nesamaksāja. Nebija naudas. Viņa pārsvarā viena audzina piecus bērnus. Jaunākajam ir pieci gadi, vecākajam — jau 20. Viņa arī neatceras, kāpēc negāja līdzi Dāvim uz lietas izskatīšanu. Bija Ziemassvētku laiks. Lai nopelnītu vairāk, tomēnes viņa Lāču maizes ceptuvē gandrīz pēc kārtas nostrādāja 12 naktsmaiņas.

Pāris mēnešos kopā ar tiesu izpildītāja izmaksām 70 eiro sods izauga līdz 130 eiro.

Skolas direktors Egons Valters stāsta, ka policijas palīdzību izmanto reti — tas ir pēdējais solis. Gan viņš, gan krievu valodas skolotāja domā, ka sods palīdzējis, jo uz brīdi Dāvis klasē palicis klusāks.

Tas nevilkās ilgi. Pēdējā pusgadā Dāvis ir klases piezīmju karalis — saņēmis 19. Lielākoties par uzvedību. «Jautrāka dzīve,» Dāvis paskaidro, kādēļ kaitina skolotājus.

Pagājušā gada pavasarī piezīmēm pievienojās kriminālsods. Dāvis ar draugu izsita kādas mājas logu un nozaga datoru. Arī šoreiz nevienu īsti neinteresēja, kā jaunietim palīdzēt. Policija lūdza sociālo dienestu izstrādāt sociālās korekcijas programmu. Tā izpaudās kā regulāras tikšanās ar dienesta darbinieci un anketu aizpildīšana. Policija Re:Baltica apgalvoja, ka Dāvim piespriesti sabiedriskie darbi, par kuru izpildi atbild sociālais dienests. Tur savukārt noskaidrojās: viņi domājuši, ka soda izpildi uzraudzījusi policija. Arī par 70 eiro administratīvo sodu sociālajā dienestā uzzināja no Re:Baltica.

«Nezināju, ka var uzlikt sodu. Zināju, ka skolā ir iekšējās kārtības noteikumi, bet, ka ziņo tālāk policijai un uzliek reālus sodus, nebiju dzirdējusi,» stāsta Brocēnu sociālā dienesta vadītāja Vineta Frīdmane.

Cits atklāti, cits netieši, bet lielākā daļa skolotāju norāda, ka pēc 9.klases izlaiduma vislabāk redzētu Dāvi aizejam uz kādu no apkaimes profesionāli tehniskajām skolām. Lai gan Dāvis ir gudrs un apķērīgs, skolai būtu vieglāk, ja viņš te tālāk nemācītos.

Brocēnu vidusskolā ir ap 400 skolēnu, un to skaits tikai pieaug — vilina skolai blakus esošā ledus halle. Šoruden mācības tur sāka četras pirmās klases, tādēļ par skolēnu skaitu nav jācīnās.

Trūcīgo problēmskolēnu, tādu kā Dāvis, izstumšana no labām skolām Latvijā ir tendence. To pierāda straujā Latvijas skolu noslāņošanās. Pirms desmit gadiem turīgo un izglītoto vecāku bērni mācījās 75% Latvijas skolu, tagad — 55%, rāda starptautiskā izglītības pētījuma PISA dati. Tas nozīmē, ka nabadzīgākiem bērniem, kuru vecāki nevar aktīvi iesaistīties viņu izglītošanā vai atļauties privātstundas, skolā jākonkurē ar vienaudžiem, kuriem tas viss ir.

Savukārt nonākšana skolā, kur lielākā daļa vienaudžu nāk no tādas pašas sociālās vides, nemotivē sasniegt labākus rezultātus. Līdz ar to krītas arī šo skolu sekmju līmenis, secina Latvijas Universitāte doktorante, tagad izglītības kvalitātes pētniece Bostonā Ieva Johansone.

Otrs ceļš jauniešiem ir arodskolas. Pēdējos gados daudz runāts par to kvalitāti, bet nav veikts neviens padziļināts pētījums. Centralizēto eksāmenu dati liecina, ka šo skolu vidējais sekmju līmenis ir zemāks nekā vidusskolās.

2014.gadā Izglītības un zinātnes ministrijas pasūtītspētījumsrāda — lielākā daļa no skolu nepabeigušajiem jauniešiem vecumā no 13 līdz 18 gadiem mācījušies tieši profesionālajās skolās un nākuši no trūcīgām ģimenēm, kur viņus audzina viens vecāks. Salīdzinot ar pamatskolām un vidusskolām, «izkritušo» trūcīgo jauniešu īpatsvars arodskolās bija milzīgs. Vidēji vienā vispārējās izglītības iestādē no skolu pametušajiem jauniešiem četri bija no maznodrošinātām ģimenēm, bet arodskolā trīsreiz vairāk — 13.

Vēl augstāks rādītājs ir, salīdzinot nepilnās ģimenēs dzīvojošos jauniešus: vidēji četri atbirušie parastā skolā, savukārt arodskolā — 15.

Re:Baltica gada garumā veiktais pētījums ļauj secināt, ka viens no galvenajiem iemesliem problēmskolēnu izkrišanai cauri skolu sietam ir iesaistīto pušu neizpratne, zināšanu trūkums vai vienaldzība. Atbildīgās iestādes nevis sadarbojas un kopīgi palīdz pusaudžiem izrauties no ierastās vides, bet parasti viņus soda.

Policijai, nolemjot sodīt Dāvi, neinteresēja, kāds ir nepilngadīgā ģimenes materiālais stāvoklis. Policija par naudas sodu neinformēja ne skolu, ne Brocēnu sociālo dienestu. Bet tiesu izpildītāju neinteresēja, vai Dāvim ir ienākumi. Visiem atbilde viena — likums to neprasa.

Ko varēja darīt citādi? Starptautiskie pētnieki arvien vairāk uzsver skolas lomu tādu jauniešu atbalstīšanā kā Dāvis.

Amerikāņu žurnālists un pētnieks Pols Tafs (Paul Tough) skaidro, ka skolai jāiemāca ne tikai zināšanas (rēķināt, lasīt), bet, sevišķi bērniem no mazizglītotām trūcīgām ģimenēm, jāpalīdz attīstīt rakstura īpašības, kas palīdzētu veiksmīgi attīstīties pēc skolas beigšanas.

Izglītības pētnieki lēš, ka nevienlīdzības plaisas samazināšanā skolas un skolotāju ietekme ir aptuveni 10—20% robežās, pārējo veido apkārtējā vide un ģimene. Taču būtiski, ka nepieciešamības gadījumā tieši skola var pieaicināt dažādus atbalsta dienestus.

Brocēnu vidusskolu Re:Baltica izvēlējās kā pozitīvo piemēru, jo skola jau vairākus gadus izmēģina inovatīvus risinājumus, kā palīdzēt problēmskolēniem. Taču ar to izrādījās par maz, jo viedokļi par pareizu bērnu audzināšanu atšķīrās jau pašā skolā.

Cenšas būt laba mamma

Atgāzies krēslā aiz skolotājas galda, Dāvis prezentē savu mājasdarbu par Astrahaņu. Viņš ir centies, izmantojis Prezi programmu. Tekstā gan pilns kļūdu, jo puisis tulkojis ar interneta palīdzību, kamēr brīvdienās ciemojies pie tēva, kurš dzīvo neremontētā lauku mājā ar daļēji ievilktu elektrību.

Nākamā mājasdarbu rāda klases teicamniece Katrīna. Viņa to uzzīmējusi uz kartona. Jūtams mammas Natālijas mākslinieciskais piesitiens, jo viņa skolā pasniedz zīmēšanu un rūpīgi seko meitas mācībām.

Natālija meitu audzina viena un, lai vairāk nopelnītu, paralēli strādā arī skolas internātā. Katrīna ir piemērs, ka trūkums nav šķērslis labām sekmēm. Taču trūkums bieži iet roku rokā ar stresu, kas būtiski ietekmē bērnu izaugsmi un pat veselību.

90.gadu sākumā Kalifornijā veikts pētījums rāda: ja bērnībā pārdzīvotas dažādas traumas (vecāku šķiršanās, alkohola vai narkotiku atkarība ģimenē, fiziska vardarbība), divreiz pieaug varbūtība, ka šie bērni smēķēs, septiņas reizes — ka kļūs par alkoholiķiem. Vai agri sāks seksuālo dzīvi.

Pols Tafs skaidro, ka bērnībā pārdzīvotais stress bieži izpaužas arī kā disciplīnas problēmas skolā. Ir grūtāk koncentrēties, nosēdēt mierīgi, atgūties no sarūgtinājumiem un sekot norādījumiem. Daļa no šiem bērniem nevar savaldīgi reaģēt uz vienaudžu provokācijām. «Kad tevi pārņem nekontrolējami impulsi un negatīvas emocijas, ir grūti mācīties alfabētu,» raksta Tafs.

Dāvis dzīvo pie mammas nelielā mājā četrus kilometrus no Brocēniem. Santa (37) ir maza auguma sieviete, tumšiem, lokainiem matiem ar gaumīgi ietonētām sarkanām šķipsnām. Santai ir pieci bērni no trim dažādiem vīriešiem un nepabeigta deviņu klašu izglītība. Skola palika otrajā plānā, jo vajadzēja pieskatīt savas mātes alkoholiķes jaunākos bērnus. Kopā ar Santu viņu bija desmit. Daļa nonāca bērnunamā.

Santa nezina, kas ir viņas tēvs. Piecpadsmit gadu vecumā viņa sāka strādāt kaimiņa zirgu fermā. Pēc gada jau dzīvoja kopā ar saimnieku.

«Es izķepurojos, aizgāju pie bagāta vīrieša, kur uzcēlos. Viena no visiem [bērniem], kas izsitās dzīvē,» stāsta Santa. Kopdzīvē piedzima Māris un Zanda.

Pēc dažiem gadiem bērnu tēvs atradis citu sievieti. Uz dēla Māra vārda nopircis nolaistu lauku māju, kurā Santa ievākusies ar mazajiem. Drīz pēc tam viņa apprecējās ar citu vīrieti. Piedzima Dāvis un Ketija.

Kad Dāvim bija pieci gadi, Santa atstāja bērnus vīram un aizbrauca strādāt uz Angliju, lai nopelnītu mājas remontam. Vīrs pa to laiku saticis citu sievieti un Santas sūtīto naudu iztērējis. Pārbraucot pēc gada, Santa ārstējusies no depresijas. Jaunākie bērni bija kļuvuši nervozi un raudulīgi. Līdzīgas ziņas no skolas pienāca arī par vecākajiem.

Santai izveidojās jaunas attiecības, kuras beidzās ar to, ka vīrietis pameta viņu dzemdību namā pēc piektā bērna, mazā Nila nākšanas pasaulē.

Pēdējos trīs gadus Dāvja mamma dzīvo kopā ar vīrieti, kurš strādā par celtnieku Vācijā. Māju pametusi vecākā meita Zanda (17), bet vidējā Ketija (11) ar bāriņtiesas lēmumu pērn Santai atņemta un pārcēlusies dzīvot pie tēva netālu no Brocēniem. Santas draugs viņai bija iesitis pa seju. Santa domā, ka meita apzināti viņu izprovocējusi, lai varētu dzīvot pie tēta, kurš ir pielaidīgs.

«Pie manis trauki jānomazgā, pa istabu ar čībām jāstaigā, bet tur var zābakos,» stāsta Santa.

Meita bāriņtiesai teikusi, ka Santa mājās bļaujot. «Bet es vienreiz pasaku, nedzird, trešo reizi jau skaļāk,» Santa skaidro un secina, ka mūsdienās «tevi bērns var d...t pasūtīt, bet tu pilnīgi neko nedrīksti pateikt».

Arī Dāvis stāsta, ka strīdas ar mammu, jo «viņa visu laiku kliedz uz mani». Dāvim ir sajūta, ka mamma ikdienā nenovērtē viņa padarīto. Dāvis katru rītu ar skolas autobusu aizved uz bērnudārzu piecgadīgo brālīti un pēc skolas viņu izņem. Tādēļ Dāvis nevar piedalīties ārpusklases pulciņos. Viņš mājās mazgā traukus, izkurina istabas, jo Santai bieži nav tam spēka pēc darba maizes ceptuvē Lāči.

Lai vairāk nopelnītu, Santa strādā naktsmaiņās. Reizēm uz 100 km attālo ceptuvi viņa dodas pat piecas naktis pēc kārtas. Saņem ap 500 eiro mēnesī. Vēl 200 eiro alimentos. No ienākumiem jāatskaita 110 eiro mēnesī par mašīnas līzingu un 75 eiro ikmēneša maksājums par lietotu datoru, ko viņa uz ļoti augstiem procentiem paņēmusi lombardā un izpirks gada laikā. Palīdzība no pašvaldības ģimenei nepienākas, jo viņiem pieder automašīna.

Lai arī pārgurusi, Santa domā, ka ir laba mamma. Vienmēr ierodas, kad skola izsauc. Interesējas par sekmēm. Ved bērnus uz kafejnīcu, reizēm visi ģimenes lielajā gultā kopā skatās filmas. Viņa nesaprot, kur bērnu audzināšanā pieļāvusi kļūdas.

Sociālais dienests Dāvja mammai psiholoģisku palīdzību piedāvājis vienu reizi — kad patēvs iesita meitai, psihologa kurss tika nozīmēts gan Ketijai, gan Santai.

«Pagātni cēla augšā, kā es ar pimo vīru dzīvoju, otro. Kur mums visas tās problēmas sākās,» atceras Santa un atzīst, ka nedaudz psihologs palīdzējis. Ieteicis vairāk runāties ar bērniem un nestrīdēties ar draugu viņu klātbūtnē.

Uz konsultācijām Santa devās uz Saldu, jo Brocēnos savs štata psihologs sāka strādāt tikai no šā gada jūlija. Saldu bieži piesauc kā piemēru, jo pusaudžu problēmu risināšanā pašvaldība iesaista visu ģimeni.

«Ar šiem cilvēkiem ir jāstrādā citādi. Nevar iesaukt kabinetā, bukņīt un kratīt ar pirkstu,» stāsta Saldus sociālā dienesta vadītāja Ina Behmane. Viņa skaidro: vecāki nezina, kā audzināt savus bērnus, jo paši bērnībā piedzīvojuši līdzīgu attieksmi.

Pols Tafs stāsta, ka uzticēšanos pasaulei un veselīgu pašapziņu bērnam veido tuvas attiecības ar māti agrā bērnībā. Taču, kad sievietei jācīnās ar nabadzību, nedrošību un bailēm, vajadzīgas pārcilvēciskas spējas, lai sniegtu bērnam drošības sajūtu. «Ja māte pati bērnībā nav jutusi drošību, viņai ir vēl grūtāk to nodrošināt bērnam.»

Skolotājiem, veidojot attiecības ar šiem skolēniem, jāņem vērā viņus veidojusī vide. Taču ne vienmēr tā notiek. Bostonas koledžas profesors Roberts Starrats (Robert Starrat) norāda, ka skolas mācību programmu uzskata par galveno. «Daļai skolu ir vēstījums — atstājiet savu personisko un sabiedrisko dzīvo aiz durvīm.»

Tā domā arī vismaz daļa Latvijas skolotāju. Izglītības ministrijas pasūtītajā pētījumā par priekšlaicīgu skolu pamešanu daļa aptaujāto skolu darbinieku norādīja, ka «izglītības iestādēm nav jārisina plašākas sociālās un ekonomiskās problēmas, kuras ir ārpus skolas tiešās darbības lauka». Līdzīgs secinājums ir arī LU pasniedzēju pētījumā: «Gadījumos, kad problēmas rodas skolēnu uzvedības dēļ, skola cenšas no tām izvairīties, mēģinot panākt, ka bērns maina skolu.»

Mani interesē, kā tev iet

Brocēnu skola Dāvim cenšas palīdzēt. 8. klasē viņš bija iesaistīts «mapīšu» projektā. Tas bija skolas jaunievedums — katram «problēmbērnam» izveidotā mapītē nedēļas beigās klases audzinātāja apkopoja skolēna savāktos plusiņus un mīnusiņus par uzvedību un sekmēm, ilgtermiņā analizēja bērna attīstības dinamiku.

Ideja ir līdzīga «ziņojumu kartēm», ko savā Dienvidbronksas vidusskolā ASV ieviesa Jeilas absolvents Deivids Levins (David Levin). 1999.gadā viņa vadītā skola bija neticams veiksmes stāsts — tās absolventiem, kas gandrīz visi bija no sociālā riska ģimenēm, sekmes tā uzlabojās, ka skola kļuva par piekto labāko Ņujorkā. Gandrīz visi iestājās augstskolās, tomēr studijas beidza tikai 21% — tie, kam bija spēcīgs raksturs.

NYT: School of Hard Knocks

Brocēni nākamajā mācību gadā «mapīšu» sistēmu neturpināja. Papildu darbs skolotājiem, turklāt daļa uzskatīja, ka tas disciplinē īstermiņā.

Brocēnu vidusskolā darbojas arī atbalsta grupa, kas reizi nedēļā tiekas ar bērniem, kuriem ir grūtības mācībās. Grupā ir mācību pārzine, psihologs un sociālais pedagogs, kas ar skolēnu izrunā atzīmes un nosprauž mērķus nākamajai nedēļai.

Izglītības jomas autoritāte Džons Hetijs (John Hattie), kas izanalizējis un apkopojis 800 pētījumu par izglītību, uzskata: tieši katra skolēna progresa izvērtēšanai gada laikā jābūt galvenajam rādītājam — ja izaugsmes nav, tātad skolas metodes nav efektīvas.

Dāvim uz atbalsta grupu nav jāiet, jo viņa atzīmes neskaitās tik sliktas. Pēdējā pusgadā viņš ir nesekmīgs zīmēšanā un ķīmijā. Visgrūtāk veicas ķīmijā.

«Skolotāja ir laba, bet es tur neko nesaprotu.» Labot atzīmes uz pēcstundām viņš neiet, jo «skolotāja saka, ka nedrīkst iet, ja neko nezina». «Es tad neeju, jo mani vienkārši aizdzīs.»

Maija vidū Dāvis piedzīvoja svētlaimi — ķīmijā dabūja 8! Pirmais cilvēks, kam viņš steidzās pavēstīt priecīgo ziņu, bija sociālā pedagoģe Inga. «Skolotāj, vai satikāt Dāvi? Viņš jūs visur meklē,» šo dienu atceras Inga. «Tas bija tāds gandarījums, vislabākā alga!»

Inga ar Dāvi strādā kopš 2014.gada novembra — vēl pirms direktora vēršanās policijā. Uz skolu bija izsaukta Dāvja māte, lai pārrunātu dēla uzvedību. Toreiz izlemts, ka viņam reizi nedēļā jātiekas ar sociālo pedagogu.

«Es viņam saku — tev vajag pie manis atnākt un pastāstīt, kā tev iet. Jo mani tas interesē,» stāsta Inga. Viņai ir nedaudz pāri 40, silta balss. Dāvis nākot biežāk, nekā prasīts, reizēm kopā ar brālīti pēc bērnudārza. «Viņam ļoti gribas uzmanību. Gatavs komunicēt ar visiem,» stāsta Inga. Viņa domā, ka tieši tādēļ Dāvis stundās «mēdz būt rupjš» — lai pievērstu uzmanību.

Par policijas piespriesto naudas sodu Inga uzzināja no Re:Baltica. Šķetinot notikušo, noskaidrojās, ka direktors sūdzību policijā iesniedzis, Ingu par to neinformējot. Viņam bija licies, ka Dāvis kavējot obligātās tikšanās reizes, tāpēc rīkojies tik drastiski.

Pols Tafs skaidro, ka pusaudžiem vajag, lai kāds viņus uztver nopietni, tic viņu spējām un mudina uzlabot sasniegumus. Tas var būt jebkurš cilvēks skolā — klases audzinātājs, sporta skolotājs vai pat kāds no tehniskā personāla. Svarīgi, lai bērnam ir sajūta, ka jebkurā laikā var aprunāties un viņš nejūtas kā traucēklis.

«Uzvedības problēmas klasē visbiežāk norāda uz skolotāja vājajām vietām — tā man vienbalsīgi teica efektīvie pedagogi,» stāsta žurnāliste Kristīna Rizga, kas četrus gadus pavadīja, pētot vienu skolu Sanfrancisko un nesen par to publicēja grāmatu Mission High.

«Ja bērns rada problēmas klasē, tam ir iemesli. Dažreiz tie ir psiholoģiski traucējumi, bet visbiežāk tas saistīts ar skolotāja zināšanu trūkumu pedagoģijā. Varbūt Dāvim pietrūkst noteiktu zināšanu, varbūt mācību materiālā ir kaut kas nesaprotams, vai arī to vienkārši ļoti garlaicīgi pasniedz. Dāvis vienīgais ar skaļu uzvedību pretojas, kamēr pārējie bērni (no kuriem puse mājas darbu nav izpildījuši) protestē klusumā — stundās emocionāli un intelektuāli nepiedalās,» saka Rizga.

Skolā ir skolotāji, ar kuriem Dāvim nav problēmu, un tādi, ar kuriem konflikti ir nepārtraukti. Izglītības kvalitātes pētniece Ieva Johansone uzskata — tas tādēļ, ka kopumā skolotāju sagatavotība Latvijā ir vāja. «Skolotāji šķiet īpaši vāji sagatavoti atpazīt mācīšanās problēmas, kuru cēloņi ir trauksme, uzmanības deficīta sindroms, emocionāla vai pat fiziska vardarbība ģimenē.»

Skolotāju skološana

Nepietiekamas zināšanas klases audzināšanas darbā pirms diviem gadiem atzina arī paši pedagoģijas studenti un pasniedzēji. Rezultātā skolotāji lielākoties reaģē jau uz sekām, 2012.gadā citā pētījumā secināja LU pasniedzēji. Skolas balstās uz «sodīšanu, privilēģiju atņemšanu, paskaidrojumu rakstīšanu, nosūtīšanu pie direktora vai cita skolas speciālista, policijas izsaukšanu un ziņošanu vecākiem».

Lai piedāvātu alternatīvu, šī pati LU pētnieku grupa par ES naudu izstrādāja un no 2012. līdz 2014. gadam 25 Latvijas skolās sāka programmu Atbalsts pozitīvai uzvedībai. Projektā varēja iesaistīties ikviena skola ar nosacījumu, ka to atbalsta skolas direktors un 80% skolotāju.

Skolotājiem bija lekciju kurss, bet reizi mēnesī pētnieki ieradās skolā apspriest progresu. Pagāja laiks, līdz skolotāji atvērās, jo pedagogi baidās atklāti stāstīt par savu bezspēcību klasē, atceras viena no pētniecēm, LU asociētā profesore Linda Daniela.

Programmas galvenais mērķis bija iemācīt skolotājiem reaģēt uz skolēnu sasniegumiem. «Nevis tikai pateikt — tu esi malacis, bet arī izskaidrot, ko tieši izdarīji labi,» stāsta Daniela. Pašlaik Latvijas izglītība sistēma tendēta pamanīt skolēnu kļūdas. Pētnieki ieteica, piemēram, E–klasē ne tikai atzīmēt sliktos darbus, bet arī pozitīvo rīcību. Informāciju automātiski saņēma arī vecāki.

«Skolotāji vēlāk teica — neticēja, ka tādas muļķības var strādāt, bet strādā,» atceras Daniela.

Vienlaikus pētnieki palīdzēja skolām izstrādāt iekšējos noteikumus, kā rīkoties, ja klasē ir uzvedības problēmas — precīzi definēt lomas skolotājam, skolai un kā meklēt palīdzību ārpus skolas. «Sākumā sajūta bija bēdīga. Skolotāji ir apmulsuši un pat nezina, ko var darīt,» saka Daniela.

Programmas rezultāti bija iespaidīgi. Pēc gada 79% no skolotājiem, kas piedalījās programmā, aptaujā teica, ka paši atrod risinājumus disciplīnas pārkāpumu gadījumos. Skolās, kas programmā nebija iesaistītas, to spēj tikai 10%. Vairums pedagogu pārkāpumu gadījumos vispirms dotos pie skolas vadības, tad atbalsta personāla (sociālā pedagoga, psihologa) un tikai beigās risinājumu meklētu paši. Tagad programma ir noslēgusies, jo beidzās ES nauda.

Izglītības pētnieks Hetijs norāda, ka ar šādiem kursiem vien nepietiek — galvenais ir skolotāju savstarpējā sadarbība. Efektīvākās ir regulāras tikšanās, dalīšanās pieredzē. Diemžēl bieži šādās tikšanās dominē sarunas par mācību vielu, skolēniem un atzīmēm, bet reti — par mācīšanas metodēm un to rezultātiem. «Pārāk bieži šī sadarbošanās aprobežojas ar mācību materiālu apmaiņu, «kara stāstu» stāstīšanu un attaisnošanos, kādēļ «manā gadījumā» tas nestrādā,» raksta eksperts.

Brocēnu vidusskola LU programmā nepiedalījās, jo nepamanīja šo piedāvājumu. Novada skolotāji var izglītoties pašvaldības rīkotos kursos. Pērn vairāku dienu pilnveides kursi par inovācijām skolā bijuši direktoriem un vietniekiem. Savukārt skolotājus Viesturs Rudzītis izglītojis, ko nozīmē būt skolotājai sievietei, bet Viesturs Dūle par emocionālo inteliģenci. Īpašu semināru par bērniem ar disciplīnas problēmām pašvaldība nav rīkojusi, stāsta Brocēnu novada pašvaldības izglītības darba speciāliste Daila Frīdmane. Skolotāji tādus neesot prasījuši.

Palīdzību vajag ne tikai skolotājiem. Labais piemērs — Saldus sociālais dienests — vecākiem piedāvā trīs dažādas mācību programmas par bērnu audzināšanu. Kursi ilgst vidēji divus mēnešus un ir pieprasīti. Grupā darbojas līdz 12 vecākiem. Mācības vada pašu darbinieki, kas izgājuši kursus krīzes centrā Dardedze. Behmane pieļauj, ka mazākas pašvaldības kā Brocēni šādus kursus nevar atļauties. Saldus sociālā dienesta darbinieki dodas arī uz skolām, kur strādā ar skolotājiem. «Ar ko mūsu darbinieki visvairāk saskaras skolā? Ar neiecietību pret bērnu — tu atkal esi nokavējis!»

Brocēnu sociālais dienests ir dzirdējis par Saldus vecāku mācībām, bet paši par tādiem kursiem vēl tikai domā. Toties labā ziņa: pavasarī jau trīs reizes pašvaldībā notikusi sanāksme, kur satiekas visi atbildīgie dienesti, lai izrunātu konkrētu bērnu problēmas.

Gan pašmāju, gan starptautiskie izglītības eksperti norāda — virziens, kurā dodas Brocēnu pašvaldība, ir pareizs. Tikai apvienojot visu iestāžu spēkus, iespējams palīdzēt bērniem no ģimenēm, kas neprot vai nav spējīgas viņus atbalstīt. Pols Tafs norāda, ka parastais aizbildinājums ir — visu izšķir cilvēka raksturs, un tur neko nevar darīt. Bet pētījumi rāda, ka raksturu var mainīt. Ja to nespēj vecāki, tad «palīdzība var nākt no sociālajiem darbiniekiem, skolotājiem, ierēdņiem, ārstiem un kaimiņiem».

Latvijā, vismaz pašlaik, nedomā šādā virzienā. Viss, kas saistīts ar sociālo atbalstu, atkarīgs no pašvaldības izpratnes un spējām — skolotāju izglītošana, sociālais pedagogs, skolotāju palīgi. Izglītības ministrijai nav informācijas, cik pašvaldības tērē izglītības «atbalsta funkcijām». Pagājušajā mācību gadā mazāk nekā pusē Latvijas izglītības iestāžu bija sociālais pedagogs, bet pusē skolu — psihologs.

Neviena valsts iestāde arī Latvijā neapkopo datus par to, cik izglītoti un turīgi ir konkrētu skolu bērnu vecāki. OECD, kuras dati ir vienīgie pieejamie, iesaka ņemt vērā šos faktorus, piešķirot skolām naudu, jo mācīt bērnus no problēmģimenēm var būt dārgāk. Beļģijā piemaksas par šādu bērnu skološanu var veidot pat 15% no skolu budžeta. Tas atmaksājas ilgtermiņā, jo izglītoti pilsoņi strādā labāk algotus darbus un valsts vairāk iegūst nodokļos.

Maijā pirms 9.klases beigu eksāmeniem Dāvis vēl nebija izlēmis, ko darīt tālāk. Varētu iet uz kādu profesionālo skolu ar sporta novirzienu, lai vēlāk kļūtu par fitnesa treneri. Mamma gribētu, lai dēls paliek Brocēnu vidusskolā, citādi nebūs kas izvadā uz bērnudārzu mazo brālīti. Vasaras beigās Dāvis izlēma. Augustā viņš iestājās Kandavas Lauksaimniecības tehnikumā, lai kļūtu par automehāniķi.

^{* Visiem skolēniem un vecākiem vārdi mainīti.}