TV 24 raidījumā «Rampas ugunis» viesojas aktrise Aurēlija Anužīte-Lauciņa. Intervijā viņa stāsta par to, kā ir būt četru bērnu mammai un labai sievai savam vīrietim.
Anužīte-Lauciņa: mīlestību nevar iemācīt - tajā ir jādzīvo!
Protams, viens no pirmajiem jautājumiem aktrisei bija - kur viņa ir pazudusi un ar ko šobrīd nodarbojas. «Esmu pilnas slodzes mājsaimniece.
Drīzāk pat mājas inženieris - atbildu par visu: medicīnu, kulināriju, dārzniecību, dizainu, santehniku.
Protams, pirmkārt jau par bērnu audzināšanu un vīra pieskatīšanu - lai viņš labi izskatās. Tā ir ļoti liela profesija, un tas ir septiņas dienas nedēļā. Un šajā profesijā reti ir atvaļinājums,» savu nozušanu no sabiedriskās dzīves skaidro četru bērnu māmiņa.
Kas tad sievietei ir jādara, lai vīrs izskatītos labi? «Pirmkārt, tam visam jānāk ir no sirds. Savam vīram uzreiz redzu acīs - viņam ir labi jāēd un jāgūst visas savas sportiskās aktivitātes. Ļoti jārūpējas, lai viņam ir arī savs personiskais laiks. Ja viņš ir ģimenes galva, kas par mums visiem ļoti rūpējas, man ir jādod viņam tā spēja, lai viņš ir izgulējies un lai viņš varētu strādāt savu darbu un attīstītos.
Man ir jāizdara viss, lai viņam būtu tik daudz spēka,
lai viņš savus pienākumus pildītu ar prieku!»
Uz jautājumu, kā Aurēlija saviem bērniem iemāca mīlestību, viņa atbild: «Ar gadiem, ar vairākiem bērniem tu sāc saprast, ka viss, ko tu māci, lai pēc kādas teorijas, atduras pret praksi.
Tu dzīvo paraugā. Un tas ir visgrūtākais, nevis vienkārši pateikt - nedari to, to un to!
Es nemācu mīlestību - es vienkārši dzīvoju tajā. Bērni redz, un viņus nevar apmānīt...»
Interesanti, ka Aurēlija Anužīte-Lauciņa kā mamma par mīlestību arī runā kā par disciplīnu: «Vieglāk vienmēr ir bērnam izdabāt un neaudzināt. Vairāk tiesību nekā pienākumu.
Es uzskatu, ka iemācu bērniem pildīt pienākumus un pēc tam savas tiesības pieprasīt.
Mēs ar vīru esam izdiskutējuši krustām šķērsām, kā audzināt, lai nav siltumnīcas efekts.»
Kas ir tas būtiskākais, kas jāiemāca bērniem? «Tev ir jārūpējas par otru, nevis tikai jāsacenšas. Jā, citreiz tas ir labi kā dzenulis, bet biežāk, skrienot uz finišu, tev ir jāredz apkārt, ka kāds ir vājāks. Un tad tev ir jāpalīdz!»