Tagad, kad tāltālē ducina lielgabali, būtisks šķiet 6. septembris, kad varētu (un vajadzētu!) svinēt nekad vēl neatzīmētu jubileju.
1991. gada augusta pučs bija pasaules mēroga notikums, kura laikā Latvijas Republikas Augstākā Padome patiesi dramatiskos un dzīvībai bīstamos apstākļos pieņēma konstitucionālo aktu par Latvijas kā neatkarīgas valsts statusu «de facto».
Sākās LR neatkarības atzīšanas process. 22. augustā to izdarīja Islande, tai sekoja desmitiem citu valstu. 24. augustā dekrētus par Lietuvas, Latvijas un Igaunijas valstiskās neatkarības atzīšanu parakstīja Krievijas prezidents Boriss Jeļcins. Tajā Krievijas prezidents aicināja PSRS prezidentu atzīt Latvijas Republikas neatkarību.
Nākamajā dienā – 25. augustā Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs, Augstākās Padomes LTF frakcijas priekšsēdētājs Jānis Dinevičs, Latvijas Republikas Ministru Padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Ilmārs Bišers, iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis un valdības pastāvīgais pārstāvis Maskavā Jānis Peters tikās ar PSRS aizsardzības ministru Jevgēņiju Šapošņikovu, iekšlietu ministru Viktoru Baranņikovu un Valsts drošības komitejas priekšsēdētāju Vadimu Bakatinu, kurus PSRS prezidents M. Gorbačovs tikko bija iecēlis amatos pēc KPFSR prezidenta B. Jeļcina kategoriska pieprasījuma.