Varas atkarīgie narcisi un mēs

Viņš nav pirmais vai vienīgais

Tramps nav vienīgais politiķis, kurš savā ikdienas darbā cīnās ar mentālās veselības traucējumiem vai psihisku nestabilitāti. Psihiatrs Nasirs Gemi (Nassir Ghaemi) savā grāmatā «A first-rate Madness» apgalvo kā visiem līderiem esot nepieciešana neliela slimas fantāzijas deva. Karš, katastrofas un krīzes esot vide, kurā normālam cilvēkam neesot ko darīt. Gandijs, Linkolns un Čērčils (pēc viņa apgalvojumiem) esot slimojuši ar tiem pašiem traucējumiem un, pēc viņa domām, tas neesot nekas slikts, ja ASV prezidents piedzīvo depresijas un pacilātības nomaiņas periodus. Nereti pamanām, ka psihisko slimību diagnozes kritiķi izmanto kā devalvējošus lamuvārdus. Pielīmēt kādam «traka cilvēka» etiķeti ir tik ērti un viegli, lai sakompromitētu šo personu sabiedrības acīs neatgriezeniski. Taču New York Times slejās psihiatrijas profesors Alens Franss (Allen Frances) piedāvāja pretējus atzinumus. Viņš uzsvēra, ka šis cilvēks nav piemērots tik augstam amatam, kādu viņš patlaban ieņem. Pievienojās 20 000 psihologu un psihiatru, kas parakstīja kopīgu slēdzienu Donalda Trampa diagnozei: «Viņš nav psiholoģiski spējīgs (nobriedis), lai kompetenti realizētu pienākumus, kas jāuzņemas ASV prezidentam.» Tikmēr profesors Franss turpina uzsvērt, ka Donalds Tramps un viņa rīcība neatbilst klasiskajiem narcisma kritērijiem, jo nav pierādīts, ka viņš sistemātiski ciestu no izpausmēm, kas raksturo psihiskus traucējumus.

Slikta uzvedība visos gadījumos nav psihiskas slimības pazīme, jo slimi cilvēki nemēdz apzināti slikti uzvesties. Izmantot psihiatrijas terminoloģiju, lai kritizētu viņa rīcību, ir negodīgs veids, kā pretoties Trampa uzbrukumiem demokrātijai. Viņu var un vajag pienākošā veidā nosodīt par uzkrītošo nekompetenci, nemākulību, impulsivitāti un vēlmi demonstrēt diktatora varu. Viņa psiholoģiskie motīvi ir tik vienkārši nolasāmi, ka tāpēc nav pat interesanti. Tos analizējot, nevarēs apturēt viņa varas ambīcijas. Tumšajai nākotnei, kuru cenšas mums sagādāt Donalds Tramps, jābūt politiska rakstura pretreakcijai, nevis psiholoģiskas dabas akcijai.

Televīzijas šovs politikā

Pirms stāšanās augstajā politiskajā amatā Donalds Tramps ilgus gadus piedalījās savā privātā televīzijas šovā. Pēc tam arī uz politikas skatuves viņš turpināja izmantot tieši tās izklaidei raksturīgās saziņas metodes. Ekrānā Tramps bija pieradis uzvesties kā klasisks narciss: uzpūtīgi, izaicinoši un kaitinoši, un vēlāk politikā reaģēja tieši tāpat. Iespējams, ka profesoram Fransam ir taisnība un ASV jaunais prezidents ir garīgi vesels kā rutks. Taču šāds konstatējums nemaina lietas būtību. Viņa uzvedība starptautiskajā arēnā ir ļoti nepiemērota un reizēm pat draudīgi bīstama mums pārējiem (norautais līgums ar Irānu, sarunas ar Ziemeļkoreju, izaicinošie izteikumi NATO galotņu tikšanās laikā u.c.), paaugstinot bruņota konflikta risku pasaulē.

Es un jūs, protams, nevēlamies piedzīvot karu vai bruņotu konfliktu kāda politiķa nepārdomātas izrunāšanās vai rīcības dēļ. Šī bezatbildība acīmredzot pierāda, ka minētais cilvēks sava rakstura (temperamenta) dēļ nav piemērots visaugstākajam amatam ASV. Taču nav izslēgts, ka Tramps varētu lieliski strādāt kā komiķis, žurnālists, scenāriju autors, jo viņš neuzklausa kritiku un izjūt emocionālu baudu, saņemot pārmetumus. Trampa komunikācija ar publiku notiek harismātiski, pagājušā gadsimta 30.gadu diktatoru stilā, un, ja tas nebūtu pa īstam, arī es viņam aplaudētu.

Pagaidām viņš bauda, uzbrūkot tiesām, žurnālistiem un demokrātu politiķiem ASV kongresā. Nešķirojot metodes. Iespējams, ka pavisam drīz viņš ķersies klāt arī republikāņiem, ja tie sāks ievērot un aizrādīt. Šāds laiks noteikti nav aiz kalniem. Tramps strauji pieņem amatos savus līdzstrādniekus un tikpat strauji tos atlaiž no darba. Tie, kas vienu brīdi skaitās viņa labākie draugi, jau pāris mēnešus vēlāk nikni raksta par valsts prezidentu atmaskojošas grāmatas. Par viņu ņirgājas, viņu izsmej, taču viņš turpina atbildēt ar to pašu un nenogurst pazemot cilvēkus savā apkārtnē.

Konflikta eskalācija ir interesanta lieta dramaturģijā, operu libretos un kinofilmu scenārijos, taču reālajā politikā tas nav rosinošs signāls. Uzvelkamā, daiļi tērptā slovēņu lelle viņam līdzās, tikai papildina šo sižetu kā smaržīgs interjera elements.

Kāds ir narciss?

Dažādi informācijas avoti piedāvā atšķirīgus skaitļus, taču vairums uzver, ka mūsu vidū esot ap 2% - 6% līdzcilvēku ar šādu noslieci. Noteikt diagnozi esot sarežģīti, indikācijas parādoties neskaidri un diagnosticēšanas problēmas paliekot spēkā joprojām. Narcisi nemēdz paši meklēt palīdzību, jo neuzskata sevi par slimiem. Taču līdzcilvēkiem viņi spēj radīt problēmas, jo nodarbojas ar ikdienas sadismu kā paškompensācijas veidu. Viņiem esot: a) pārliecība par savu nozīmību un prasība pēc apkārtējo padevības, b) iedomas, ka ir ļoti īpaši, unikāli, tāpēc nesaprasti un nenovērtēti; c) pārspīlēta vajadzība tikt apbrīnotiem; d) prasība saņemt īpašas priekšrocības/privilēģijas savas «izredzētības dēļ» un ambīcijas pieprasīt izņēmumu visās dzīves situācijās; e) nesaudzīgi izmantot savā labā visus, kurus iespējams izmantot (jo īpaši tuviniekus); f) empātijas trūkums (citu problēmas uzskatot par nesvarīgām); g) bieži greizsirdīgi; h) manierīgi, pozējoši, izaicinoši.

Dažādi pētnieki atšķirīgi traktē narcisu īpatnības. Piemēram, Izabella Nazāra-Aga (Izabelle Nazare-Aga) savā grāmatā «Les manipulateurs sont parmi nous» uzskaita ap 30 pazīmju, kas raksturīgas tipiskam narcisam, un piebilst, ka šiem ļaudīm svarīgi esot upuri (naivi, lētticīgi, emocionāli, jūtīgi cilvēki), kurus iespējams iztukšot, tā padarot tos bezpalīdzīgus. Brīdī, kad valdonīgs narciss sāk ieņemt augstu amatu, viņa īpatnības var būtiski ietekmēt apkārtējo līdzcilvēku emocionālo komfortu. Kur nu vēl politiku, kur vienas gražīgas personas kaprīzes un empātijas trūkums var iedzīt postā veselas valstis vai pat pazudināt nācijas.

Narcisi pie varas

Profesora Fransa secinājumi par Trampa labo veselību un slikto raksturu diemžēl nevar pasargāt mūsu sabiedrību no citiem narcisiem, kas mēdz ierasties, lai spēlētu izšķirošās lomas politikā. Viņi tiecas pie varas un, pateicoties savām ambiciozajām īpašībām, «pie kloķiem» arī nokļūst: Jakobs Zuma, Rodrigo Duarte, Viktors Orbāns, Vladimirs Putins, Milošs Zēmans u.c. Vadot uzņēmumus, partijas, medijus un valstis, viņi bez empātijas pret mums pārējiem nogremdē laiku, kurā dzīvojam, un anulē iespējas, kuras mums varēja būt un piederēt.

Pagājušajā nedēļā aizvadītās Trampa tikšanās ar NATO vadītājiem un Lielbritānijas premjerministri no jauna lika skatīties uz viņa «grandiozitātes» izpausmēm, verbālajām un fiziskajām pseidointelektuāla pārākuma demonstrācijām pret eiropiešiem un visiem pārējiem, kurus var vienkārši pagrūstīt. Jā, viņš ir naudīgs populists un, tieši tāpat kā Berluskoni, pratis iedvest parastajam vēlētājam sajūtu, ka ir vienkāršais cilvēks no tautas un tāpēc būs atklāts, godīgas patiesības teicējs. Narcisi mēdz būt harismātiski, un daļa no mums jūtas sajūsmināti, noskatoties uz izaicinošo Putina, Trampa vai Šlesera uzvedību publiskajā telpā. Nosaukt citus par mēsliem, žurnālistus par meļiem, futbolistus par zaudētājiem, vāciešus par krievu pielīdējiem un pateikt, ka invalīds ir kroplis (jo klibo taču!) šajā līmenī skaitās godīgi, jo viss tiek konstatēts bez politkorektuma un pieklājības. Pa tiešo. Bezkaunība tiek noslēpta aiz jokiem, rupjība aiz ironijas, un šādā kārtā narcisi ir iemācījušies manipulēt ar publisko domu, iegūstot sev naivus sekotājus un lētticīgus apbrīnotājus. Viss notiek tieši tāpat kā kusla sižeta Holivudas filmas sižetā, kur vienmēr uzvar bezkaunīgākais egoists, un cauri.

Taču visi narcisi netiek pie valsts varas. Daļa no viņiem kļūst par teroristiem. Piemēram, anarhiste Sofija Petrovska (nogalināja caru Aleksandru II 1881.g.), norvēģu ekstrēmists Lars Gule (atentāts pret ebrejiem Izraēlā 1977.g.), amerikāņu labējais ekstrēmists Timotijs Makveits (Oklahomasitija, 1995), islāmists Šezads Tanvers (atentāts Londonas metro 2002) vai neonacists Annešs Bērings Breivīks (veicot 2011. gada norvēģu bērnu masu slepkavību Utoijas salā un uzbrūkot Oslo).

Visiem kopīga ir iedomu aina par savu izredzētību un vēlme ieiet vēsturē kā dižgaram, varonim. Nogalināt nevainīgus cilvēkus tiem nešķiet noziegums, jo slepkavības tiek pastrādātas augstas idejas vārdā. Boļševiki slepkavoja miljonus tieši šādi, Pola Pota piekritēji - arī. Ja apkārtējie ir parasti cilvēki, tad tāpēc viņi arī ir nevērtīgi un var tikt upurēti. Uzbeks Rahmads Akilovs ir viens no viņiem. Savā pelēkajā, neizteiksmīgajā ekonomiskā bēgļa ikdienā viņš esot vēlējies kļūt nozīmīgs un palikt ievērojams. Lai to panāktu, nācies kontaktēties ar Islāma valsts vadītājiem (lai oficiāli iegūtu misiju), un pēc tam varēja rīkoties ļoti racionāli: nolaupīt smago automašīnu un sabraukt līdz nāvei iespējami daudz personu gājēju ielā Stokholmā. Slava, lauri, ilgi tiesas procesi un publicitāte visos pasaules medijos bija viņa mērķis. To viņš arī panāca. Šodien visi zina un pazīst nežēlīgo samarkandieti, kurš sabrauca pāris ārzemnieku, sakropļoja ukraiņu viesstrādnieci un nogalināja mazu meitenīti Karalienes ielā, iegūstot terorista slavu un dzīves nogali komfortablā mūža ieslodzījumā zviedru cietumā. Turpretī sabrauktie no kapiem vairs neatgriezīsies. Narcisa varoņslimība pieprasa upurus, un tas nav akceptējami.

Tikmēr Donalds Tramps turpina pamācīt eiropiešus. Piedraudot izstāties no NATO un mācot dzīvot Londonas vadītāju Sadiku Hanu, kurš neprotot cīnīties ar teroristiem un ieceļotāju noziegumiem. Vai ASV prezidentam rūp londoniešu drošība? Šķiet, ka ne. Viņu vairāk satrauc tas, ka Lielbritānijas galvaspilsētas vadītājs ir atļāvis vizītes laikā notikt pretTrampa demonstrācijām, no kurām vienā tiek izmantots balons, kurš demonstrē Donaldu Trampu kā gigantisku mazuli. «Kā tev nav kauna pazemot mūsu valsti! Brīdī, kad esi ieradies šeit kā viesis. Vai tava mamma tevi mācīja šādi uzvesties viesos?» - radio (BBC 5) intervijā reaģēja leiboriste Emīlija Tornberija. Kā mežā sauc, tā atsaucas. Narcisu masveida ienākšana politikā var novest mūs pie jauniem konfliktiem. No tiem būtu iespējams izvairīties ar gudras diplomātijas palīdzību, taču egocentriķi visaugstākajos amatos reizēm zaudē dzirdi, un tieši analfabētiem piemīt spēja vislabāk izlasīt zemtekstus.

Dažādi līderi - narcisi var atvērt mums durvis, taču mēs paši izlemsim, pa kurām ieiesim un kuras ignorēsim aizverot. Diemžēl cilvēces muļķība laikam ejot, nav mazinājusies. Tieši pretēji - tā gūst aizvien plašākas izteiksmes formas, un tāpēc uzmanīsimies nepamanīt tos kamieļus, kas paši neredz savu kupri.

«Neviens nekad nevar būt pārspīlēti piesardzīgs savu ienaidnieku izvēlē» (Oskars Vailds).