Bēgļu krīzei nav politiska risinājuma

No Eiropas paugura uz pārējo pasauli vienmēr esam skatījušies ar jaudīgu mediju binokli, kas TV ekrānos ļauj ieraudzīt kara šausmas anatomiskās detaļās – nogalināti bērni, izvarotas sievietes; dažādu valstu «atbrīvotāju armijas» pastrādāti noziegumi ar lepniem youtube spīdzināšanas video; tūkstošiem izkropļotu cilvēku un sagrautu māju Kosovā, Afganistānā, Irākā, Sīrijā. Un tādi paši šaušalīgi kadri arī mums blakus kaimiņzemē Ukrainā pēc Krievijas iebrukuma 2014.gadā.

Lai cik neiejūtīgi tas šķiet, nupat Turcijas pludmalē izskalotais bērna ķermenītis ir viena traģiska detaļa tuvplānā, kas izraisīja vētru pasaules sabiedrībā. Tikai noliekot binokli malā, top redzami daudzi desmiti bērnu Ukrainā un zināmie 12 450 nogalinātie bērni Sīrijā, kas iepriekš spēja saviļņot vien saujiņu Eiropas Savienības valstu.

Šodien Eiropas Savienības atbildei bēgļu krīzei ir jābūt koordinēti ātrai un vienotai un arī jāsniedzas tālāk par cilvēciskuma un humānisma bezgalīgajām robežām. Tādēļ Latvija un Eiropas Savienības valstis nevar garantēt patvērumu pilnīgi visiem, kas bēg no kara šausmām, represīviem režīmiem vai tiek vajāti rases, tautības, sociālās piederības, politiskās, reliģiskās pārliecības dēļ. Un pavisam noteikti nevienam patvēruma lūdzējam, piemēram, no bijušās Dienvidslāvijas valstīm, kuram vienīgais arguments ir bēgšana no nabadzības.

Protams, ka ANO bēgļu konvencija, Ženēvas konvencija par bēgļu statusu un citas starptautiskās vienošanās, ko esam parakstījuši, ir jāpilda. Tas ir pašsaprotami. Valstis, kas nepilda saistības un slaktē savus iedzīvotājus (piemēram, Krievija un Sīrija), nav arguments, lai mēs nepildītu savējās un ignorētu elementāras cilvēktiesības. Atsakoties līdzdarboties bēgļu krīzes risinājumu meklēšanā, paši skaldām vienīgo pamatu, uz kura uzbūvēta mūsu valsts.

«Bēgļu kvotas» ir pienākums, patīk tas mums vai ne. Tādēļ lauzt šķēpus par patvēruma lūdzēju skaitu nozīmē izniekot laiku, kura vairs nav. 2015.gada jūnija pašā sākumā tika formulēta Straujumas valdības oficiāla pozīcija Briseles diskusijās par migrācijas problēmu risinājumiem Eiropā: Latvijai nav integrācijas programmas un attiecīgi arī pieredzes, rakstīts melns uz balta.

Tā ir, krīzes situācijas vienmēr atklāj vājos punktus: Latvijas valstsvīriem un sievām bija atvēlēti 25 gadi laika pūlēties, lai pilnībā realizētu nepilsoņu «integrācijas politiku», bet nekā. Tiesa, 20 gadu laikā nepilsoņu skaits ir samazinājies no 735 000 uz 282 000, tomēr tikai maza daļiņa ir mūsu pašu apzinātas, plānveidīgas rīcības nopelns, jo pilsonību naturalizējoties ir ieguvuši tikai nepilna 1/3 no nepilsoņiem jeb 141 618 cilvēki¹. Tas nešķiet pamatots iemesls lepoties ar paveikto.

Ne velti Latvijas sabiedrībai ir pamatots iemesls neuzticēties Straujumas valdības solījumiem integrēt bēgļu/alternatīvo statusu ieguvušās personas no citām kultūrām, jo mūsu līdzšinējā pieredze ir negatīva. Turpretī pozitīva unikālā pieredze šodien lieti noderētu, bet tagad esam pie sasistas siles un nezinām, ko ķert, ko grābt. Līdz šim biklie mēģinājumi panākt politiķu un sabiedrības neformālu vienošanos, kas īsti ir šīs noslēpumainās Latvijas nacionālās intereses pēc iestāšanās ES un NATO, ir palikuši tikai uz papīra.

Atgādiniet, kādēļ Latvijā vēl arvien ir valsts izglītība svešvalodā?

Tādēļ šodien ir jānosaka prioritātes, par ko diemžēl baidās runāt un publiski diskutēt Straujumas valdība, ministriem cieši žņaudzot savu krēslu rokturus. Diskusiju gandrīz nav, ir noklusēti skaitļi par patvēruma lūdzēju daudzumu un apspiesti vaidi par «valdības stabilitāti», it kā demokrātijā valdības maiņa nozīmētu haosu un automātisku «ģeopolitisko apdraudējumu». Kaut kā nedzirdam valdības vadītāju stāstām, cik būtiski nozīmīgi Latvijai un pārējām Austrumeiropas valstīm ir nepieļaut Eiropas Savienībai vēl vairāk sadalīties/fragmentēties «vecajā un jaunajā». Tas neprasa pārcilvēcisku piepūli iesaistīties publiskās diskusijās par ES, kas ir Latvijas vienīgais drošības un brīvības garants, bet dikti gards 28 gabaliņu kumoss jebkuram pasaules iekarotājam – vai tā būtu Krievija vai SIA «Islāma valsts».

Patvēruma meklētāju samilzušo problēmu Eiropā Latvija, Baltijas un Višegradas valstis² nedrīkst ignorēt; tāpat kā nevaram vieni paši palīdzēt Ukrainai, nemaz nerunājot par pretstāvēšanu galvenajam draudam reģionā – agresoram Krievijai ar šaušalīgu 100 gadu stāžu. Mums a priori ir vajadzīga spēcīga un vienota Eiropas Savienība, tādēļ ir vitāli svarīgi kopīgi meklēt labākos iespējamos risinājumus Ukrainā, bēgļu krīzei, Grieķijā…

Un, ja bēgļu krīzes radītais haoss un likumsakarīgi pieaugošie drošības apdraudējumi būs grūdiens Eiropas Savienībai beidzot skaidri formulēt ģeopolitiskā smagsvara ietekmes mērogu ar jēgpilnu ES ārpolitikas/aizsardzības stratēģiju (kuras, tiesa, vēl aizvien nav!!), tad ES stratēģiski nozīmīgās kaimiņvalstis Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos kļūs par ES nacionālo interešu subjektiem. Gribētu cerēt, ka šis sapnis nav izsapņots.

Nav labākas alternatīvas kā pašiem mainīties, lai mainītu pasauli sev apkārt, jo Eiropas Savienības valstu kuslā ignorance pret četrus gadus ilgušo karu Sīrijā un kaunpilni paniskās bailes kļūdīties Ukrainā ir nepiedodami kaitnieciska darbība, kas tieši un nepārprotami apdraud 500 miljonus eiropiešu. To īpaši skaudri ilustrē bēgļu krīze Eiropā, kas turpināsies vēl gadiem ilgi pat tad, ja šogad spersim drosmīgus soļus, mācoties no traģiskām kļūdām Parīzē un Malmē.

Vienīgi der atcerēties, ka drosme nav sniegt patvērumu cilvēkiem, kas ir izmisuši un izsalkuši. Drosmīga rīcība nozīmē nelokāmi aizstāvēt arī mums svešas kultūras cilvēku tiesības būt brīviem no aizspriedumiem, reliģijas, neizglītotības un savrupas kultūrvides uzliktām važām. Arī tad, ja viņiem maldīgi šķiet, ka parandžu aizliegums Latvijā ir sieviešu tiesību pārkāpums.

Atsauces:

1 - Kopējais nepilsoņu skaita samazinājums 20 gadu laikā ir par vairāk nekā 450 000 nepilsoņu, kas šķiet sasniegums. Tomēr vienlaikus pilsonību naturalizējoties ir ieguvuši tikai 141 618 nepilsoņi jeb nepilna 1/3 no nepilsoņiem. Informācija par atlikušajiem vairāk nekā 200 000 nepilsoņu, kas nav arī izvēlējušies Krievijas pilsonību, ir ļoti nepilnīga – nav zināms, cik daudz nepilsoņu ir devušies laimes meklējumos uz Rietumeiropu un/vai kļuvuši par citas ES valsts pilsoņiem.

2 -

* Persona, kura, izmantojot kuģi, slēptuvi transporta līdzeklī, ejot kājām vai jebkādā citā veidā nelegāli iekļuvusi svešā valstī, ir nevis bēglis, bet nelegālais imigrants. Ja nelegālais iebraucējs ir izteicis lūgumu pēc patvēruma un atbilstošajā institūcijā iesniedzis iesniegumu par starptautiskās aizsardzības «bēgļa vai alternatīvā statusa» piešķiršanu Latvijas Republikā, viņš oficiāli kļūst par patvēruma meklētāju.

Uz bēgļa statusu ir tiesības cilvēkiem, kuriem viņu pilsonības valstī vai iepriekšējā mītnes zemē draud vajāšana ticības, reliģijas, rases, tautības, sociālās piederības vai politisko uzskatu dēļ. Savukārt alternatīvo statusu piešķir personām, kuru pilsonības valstī vai iepriekšējā mītnes zemē notiekošu bruņotu konfliktu dēļ nepieciešama aizsardzība, un tās nevar tur atgriezties. Tāpat uz alternatīvo statusu ir tiesības cilvēkiem, kuriem viņu pilsonības valstī vai iepriekšējā mītnes zemē draud nāvessods, spīdzināšana, necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās vai pazemojoša sodīšana. Tādējādi cilvēki, kuri bēg no patlaban notiekošā kara Ukrainā vai Sīrijā un kurus pieņemts dēvēt par kara bēgļiem, lielākoties atbilst alternatīvajam, nevis bēgļa statusam. Cilvēkus, kuri neatbilst ne vienai, ne otrai no abām iepriekšminētajām kategorijām, piemēram, savu dzimteni pametuši tāpēc, ka tur nevar atrast darbu un cenšas izrauties no nabadzības, tiek izraidīti no valsts.

Kopš 1989.gada mūsu valstī patvērumu ir pieprasījis pusotrs tūkstotis ārzemnieku. Tikai mazāk par diviem simtiem to ir izdevies arī saņemt.