LTV atklāj Imantas pedofila meklēšanas gaitu; varmāka bērniem uzbrucis, jo «bijis dusmīgs»

Imantas pedofila meklēšanā piedalījās vairāk nekā 100 policistu, tostarp divi policijas operatīvie darbinieki šo gadu gandrīz dzīvoja Imantā – tērpušies neuzkrītošās drēbēs, viņi sekoja bērniem, kas gāja mājās vieni; uzmanīja rotaļu laukumus. Bija zināms, ka vismaz pēdējā reizē uzbrucējs meitenēm uzmanību pievērsis, kad viņas ārā spēlējās. Katras dienas vakarā par novērojumiem tika ziņots šefam – Andrejam Sozinovam, kurš milzīgā pilsētas kartē katru dienu mēģināja atrast kādas kopsakarības, taču nekādu sakritību nebija.

«Katru dienu tu atnāc uz darbu, tev ir zvans, un tu tikai domā – nedod dievs atkal!»

stāsta policijas operatīvais darbinieks Gints Ginters, kurš piedalījās Imantas pedofila aizturēšanā.

Policija kartē atzīmējusi visas skolas, katras meitenītes ceļu uz mājām, bet nekādu sakritību un paralēļu nebija, izņemot to, kas tiešām bija skaidrs – pedofils Imantu pazīst. Meitenes gāja visdažādākos ceļus no skolas uz mājām, un tie nebija galvenie ceļi - caur pagalmu, gar bērnu laukumiem. Šos ceļus varēja zināt tikai tāds cilvēks, kas ļoti labi orientējas Imantas mikrorajonā, norāda izmeklētāji.

Bērni, kas dzīvoja piecstāvu mājās, bija drošībā, jo tajās nebija liftu. Pedofils izsekoja meitenes, kad viņas gāja mājās, un uzbruka tām, kas iegāja deviņstāvu māju kāpņu telpās. Par nozieguma vietu vienmēr kļuva deviņstāvu māju lifti. Pedofils iegāja meitenītēm pakaļ, kad viņas pašas ar kodu atdarītās ārdurvis vērās ciet, vai arī jau gaidīja kāpņutelpā. Kad bērns ar skolas somu plecos izsauca liftu un kāpa kabīnē, pedofils jau stāvēja aiz muguras.

Kad lifta durvis aizvērās un tas sāka braukt, viņš nospieda pogu «Stop». Viss notika starp stāviem apturētā lifta kabīnē.

Tas arī viņu raksturoja, kā viņš meklēja vietu – lai neviens netraucē rīkoties. Savā ziņā viņš ļoti baidījās, ka viņu kāds var ieraudzīt vai aizturēt, norāda Sozinovs.

Meitenes nekliedza, jo bērni šajā vecumā ir pieraduši klausīt pieaugušos un dara visu, ko pieaugušie viņiem liek.

Katru vīrieti, kurš atbilda pazīmēm, apturēja un pārbaudīja viņa personību un alibi. Daudzi, to zinādami, uz ielas vairs negāja bez pases kabatā. Policija pārbaudīja arī personu grupas, kuras to vispār pat nevarēja iedomāties – bezdarbniekus, invalīdus; tos, kas veikuši plastiskās operācijas.

Milzīgs operatīvais darbs tika veikts ar sabiedriskā transporta pasažieriem. Nekas neliecināja, ka meiteņu pāridarītājam būtu mašīna, tāpēc, iespējams, viņš pārvietojās ar pilsētas transportu, kas kursē cauri Imantai.

Viņu mēģināja atrast pēc e-talonu pīkstināšanas pirms un pēc noziegumiem, bet datu apjoms bija milzīgs.

Policija bija izskaitļojusi divus autobusu maršrutus, pa kuriem pedofils varēja pārvietoties, un visu izmeklēšanas laiku katrā autobusā šajos maršrutos atradās pa policijas darbiniekam.

Policisti analizēja ne tikai e-talonu datus. Netālu no cietušo bērnu mājām ir divi lielveikali, kuru drošības kameras filmē veikalā notiekošo. Arī pie jauno projektu mājām uzstādītas kameras.

«Mēs izņēmām no mājām un visurienes, kur varējām, nenormālu daudzumu video, un tad mums bija darbiniece, kura sēdēja [un tos pētīja].

Iedomājieties – ir sešas kases «Rimčikā», paņemiet nedēļu no visām kasēm kameras. Katru, kas pienāk, jāpaskatās, vai nav līdzīgs.»

Pedofils kamerām bija paslīdējis garām, taču 2014.gada 14.oktobrī kamera virs kāda pārtikas veikala viņu tomēr nofilmēja. Tā bija diena, kad notika jau nākamais noziegums. Jaunietis pie veikala gaidīja 13 gadus vecu meiteni, kas atradās veikalā. Vēlāk liftā viņš meiteni seksuāli izmantoja.

Pēc ziņām par ceturto noziegumu četru minūšu laikā ieradās policija, kas centās pedofilu atrast pēc «karstām pēdām», iesaistot kinologus ar suņiem, taču bez rezultātiem. Pedofils bija nofilmēts, taču attēls bija tik graudains, ka tas principā varēja būt jebkurš vīrietis. Tomēr pat bez kameras varēja just, ka vīrietis ir nobijies. Ceturto noziegumu viņš izdarīja pēc septiņiem mēnešiem, neizbraucot līdz Imantai, – Zasulaukā.

Policija izteica minējumu, ka viņš ir mainījis matu griezumu, tāpēc pēc vizuālām pazīmēm varmāku notvert bija ļoti sarežģīti, taču Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis norāda: «Mūsu rīcībā jau bija viņa DNS profils un tas bija mūsu trumpis,» jo DNS katram cilvēkam ir unikāls.

Noziedznieka DNS izdevās iegūt jau pēc pirmā nozieguma, tomēr pati meitene tika saudzēta, jo psihologs neļāva viņu pratināt.

Kriminālistikas pārvaldes laboratorijas ekspertiem nozieguma vietā izdevās atklāt DNS pēdas – tas bija spermas traips uz cietušās meitenes jaciņas. Nozieguma vietā tika atrasti arī pedofila pirkstu nospiedumi. Iegūtā informācija tika salīdzināta ar Latvijas noziedznieku DNS datubāzi, kurā ir ziņas par vairāk nekā 60 000 cilvēku, kurus aizdomās par zādzību, izvarošanu vai jebkāda cita veida noziegumu aizturējusi policija. Imantas pedofila starp tiem nebija.

Visu šo laiku laboratorijā nebija svarīgāka darba kā DNS pārbaude pedofila lietā – šim uzdevumam bija norīkoti divi eksperti, kas strādāja tikai ar to.

Tikmēr citos kriminālprocesos izņemtie paraugi krājās garā, garā rindā un neviens pat nenojauta, ka šajā rindā ir paraugs, kas apjomīgajai izmeklēšanai pieliktu punktu.

Izmisumā par nespēju pedofilu atrast tika pieņemts lēmums ņemt DNS paraugus arī gadījumos, kad parasti tas netika darīts. Viens vates kociņš ar siekalu paraugu šā gada martā bija noņemts kādam 20 gadus vecam puisim, kurš zaga veikalā. Nozagtā lieta bija tik sīka, ka kriminālprocesu izbeidza, bet paraugs tikmēr gaidīja savu kārtu.

Kamēr pedofils bija «nogājis pagrīdē», metodiski turpinājās dažādu aizdomīgu cilvēku pārbaude. Izmantojot «piemērīšanas» metodi, kad iespējamie vainīgie tiek «piemērīti» attiecīgajam noziegumam, izmeklētāju redzeslokā starp vairākiem nonāca tas pats jaunietis, kuru martā aizturēja par zādzību. Viņa siekalu salīdzināšana tika pasteidzināta, un eksperti nespēja noticēt savām acīm.

Uzzinot, ka DNS sakrīt, policija 5.augusta pēcpusdienā reaģēja ātri. Bija piecas adreses, kurās pedofils varēja parādīties, – pats savā dzīvoklī, pie radiem, bet ne darbā, jo bija atlaists. Operatīvās grupas sūtīja uz piecām vietām uzreiz. Gints Ginters šai operācijai bija ziedojis ne tikai daudz darba stundu, bet arī daudz brīvā laika. Viņam iedeva puiša mājas adresi citā Rīgas rajonā, jo Imantā viņš nedzīvo.

«Es viņu nebiju dzīvu redzējis, bet kādu 100-70 metru attālumā es sapratu, ka tas ir viņš.

Tur bija vēl vairāki tādi «rēgi», kas staigāja pa ielu, bet man bija skaidrs, ka tas ir viņš. Viņš piegāja pie savas kāpņutelpas, spieda kodu, un tad mēs bijām,» stāsta Ginters. Policists atzīst, ka pedofils bija līdzīgs fotorobotam.

Jau līdz pusnaktij puisis visā bija atzinies un jau nākamajā dienā tika vests uz visām vietām, kur bija uzbrucis meitenēm. Viņš visu zināja un atcerējās.

Pratināšanās viņš saka, ka uzbrucis bērniem, jo bijis dusmīgs un tā izlādējies, un palicis labāk – esot nomierinājies.

Policijā nesaprot, kā puiša skolā neapjēdza, ka vairāk nekā simt policistu un visa Imanta meklē viņu kādreizējo audzēkni, jo

viņa psiholoģiskais portrets bija precīzs – sevī noslēdzies vienpatis.

Pēc fotorobota pedofilu atrast neizdevās, jo pēc pēdējā uzbrukuma viņš bija pamatīgi ataudzējis matus, bija mainījies. «Viņš ir tieši tāds pats kā visi pārējie – ne ar ko viņš sevišķi neatšķiras,» atzīst Sozinovs.

Imantas pedofila plašā meklēšana policijai palīdzēja atklāt vēl citus tādus pašus, kuri savu dzimumdziņu apmierina, izmantojot bērnus.

Imantas pedofila meklēšanas bilance mērāma desmitos iesāktu kriminālprocesu. Policijai izdevies nākt uz pēdām arī divām lielām grupām, viena no tām bija 6-7 cilvēku grupa no Jūrmalas.

«Policistam ir divas algas – viena, ko saņem reizi mēnesī kā atalgojumu, otra ir nozieguma atklāšana. Tās ir tās sajūtas, kad saproti, ka esi izdarījis ko tādu un ir noticis kas tāds, kas tevi uztur šajā darbā un liek noticēt, ka nav viss tik slikti,» norāda Ķuzis.

«Viņam jāstājas likuma priekšā. Nevis naida priekšā, bet likuma priekšā,»

uzsver Ķuzis. Par nodarīto viņam draud 10 vai 20 gadi cietumā vai mūža ieslodzījums.

Cietuma hierarhijā Imantas pedofils būs zemākajā kastā. Centrālcietumā viņu tur «vieninieku» kamerā;

arī visur, kur pārved, viņu ved vienu un sargā no citiem ieslodzītajiem, jo to, kas viņš ir, tur zina, un tur, otrpus žogam, ir savi likumi.

Tas, kas notika 2014.gada 17. janvārī, 4. martā, 14. martā un 14. oktobrī, piecu mazu meiteņu ģimenēs mainīja dzīvi uz visiem laikiem, norāda žurnālisti. To, ko 20 gadus vecais jaunietis viņām nodarīja šaurā, slēgtā lifta kabīnē, nevar palīdzēt aizmirst nekas. Policijas pieredze liecina, ka

seksuāli cietušo bērnu ģimenes pēc šādas traģēdijas bēg, lai bērnam vairs nav jāredz tas pagalms, lifts un kāpņutelpa.

Viņi maina darbus, skolas un dzīvokļus, pārceļas uz citu pilsētu un mēģina sākt dzīvi no jauna, ja tas vispār ir iespējams.