Pirmie iespaidi: Rolls-Royce jeb auto, ko pelnījuši visi, bet nopirkt var daži (24)

Autobūves milži

Ar vārdu milži nav jāsaprot tagad BMW koncernā ietilpstošā Rolls-Royce biznesa apmēri. Ar šo vārdu burtiskā nozīmē ir domāts pašu auto izmērs, un tas ir pirmais faktors, no kā veidojas pietāte pret šo zīmolu. Abi izmēģinātie auto dod sēdvietas tikai četriem cilvēkiem, taču garumā pārsniedz piecus metrus; Phantom Drophead Coupe kabriolets pat drīzāk tuvojas sešiem metriem. Vēl mazliet un ārējā dizaina novērtēšana bez atpūtas pie kafijas tases nebūs iespējama. Šajos auto viss ir iespaidīgi liels - 21 collas riteņu diski, kas, protams, ir speciāli izgatavoti un apauti ar un paaugstinātas izturības riepām, durvis ir milzīgas, biezas un smagas, motora pārsegs ir tik garš, ka bez Spirit of Ecstasy figūriņas kā atskaites punkta un sensoriem manevrēšana būtu tīrākā laimes spēle. Viss, itin viss ir liels, taču tai pašā laikā harmonisks un proporcionāls.

Teikšu atklāti, ka vizuāli no abiem auto simpātiskāks šķiet Wraith, jo īpaši ieslīpā skatā no aizmugures. Tas ir nedaudz kompaktāks par kabrioletu un, pateicoties fastback koncepcijas nepārrautajai jumta līnijai - vizuāli dinamiskāks. Phantom ģimenes pārstāvis tikmēr uzsvaru liek uz izmēriem un asociācijām ar greznu lielceļu jahtu. Kamēr neesi stāvējis blakus, ir grūti iztēloties, cik liels var būt viens kabriolets. Tai pašā laikā Drophead Coupe proporcijas ir prasmīgi sabalansētas un atšķirībā no daudziem citiem vaļējā tipa automobiļiem tas ļoti labi izskatās kā ar jumtu, tā arī bez tā. Uz aizmuguri atvirzītā pasažieru telpa šai lielceļu jahtai pat piešķir zināmu devu dinamisma. Starp citu, salīdzinājums ar jahtām ir apzināts, jo koka detaļu izgatavošanai un apstrādei Rolls-Royce uz Gudvudu ir pārvilinājuši prasmīgus laivu meistarus, turklāt salocītā jumta pārklājs ir izgatavots no tīkkoka, ko tradicionāli izmanto jahtu būvniecībā.

Kuru no šiem milžiem izvēlēties? Tas lai paliek potenciālo pircēju pārziņā. Es noteikti ieteiktu abus un vēl arī lielo Phantom gadījumiem, kad pašam negribas braukt. Principā, ja pērk, tad pērk visu Rolls-Royce modeļu gammu. Tikai tagad jānolīgst arī centīgu celtnieku brigāde garāžas paplašināšanai.

Brauc kā uz spilvena

Phantom ģimenes «atvērtākais» pārstāvis Drophead Coupe un Wraith ir divi krasi atšķirīgi modeļi. Kā pēc virsbūves tipa, tā arī pēc sajūtām lietošanas laikā. Ja kabriolets ir sauszemes jahta (un tas arī redzams noformējuma detaļās), ar ko laiski slīdēt pa šīs pasaules šosejām, tad Wraith jau ir krietni vien jestrāks automobilis ar vairāk nekā 600 zirgspēkiem zem pārsega un ārkārtīgi gudru astoņu pakāpju pārnesumkārbu, kas strādā roku rokā ar navigācijas sistēmu.

Šāda elektronikas un pārnesumkārbas simbioze daudziem noteikti liks saraukt uzacis, tomēr Rolls-Royce skaidro, ka tikai tā ir iespējams sasniegt nākamā līmeņa braukšanas efektivitāti. Kā tas izpaužas? Centrālajā ekrānā redzamās apvidus kartes datus saņem arī ātrumkārba un attiecīgi zina, pirms kura līkuma ir nepieciešams pārslēgties zemāk un kad tas būtu pilnīgi lieki. Īsāk sakot, neatkarīgi no braukšanas ritma vienmēr ir ieslēgts optimālais pārnesums.

Plūdeni braucot, ir grūti pateikt, vai transmisija pārnesumus slēdz vai «slinko», taču tas ir viens no stūrakmeņiem, uz ko balstās Rolls-Royce braukšanas sajūtu veidošanas principi - kontrole un komforts ir nostādīti pāri visam un pat Wraith, kura šasijas regulējumi ir paredzēti azartiskai braukšanai ar minimālām virsbūves svārstībām, spēj nodrošināt augstu komforta līmeni. Latvijas klasiskie ielāpu ceļi gan ir smags izaicinājums pat Rolls-Royce viedajai elektroniski kontrolētajai balstiekārtai un, piemēram, uz tā dēvētās vecās Talsu šosejas, kas vijas caur mežu, sitieni pa riteņiem ir gan jūtami, gan arī dzirdami, taču uz svaigi lieta asfalta kā viens, tā otrs auto gādā par solīto braukšanu uz gaisa spilvena. Jā, izņēmums nav pat visu laiku jaudīgākais Rolls-Royce, kura vadītājam ir jābauda komforts, nevis sportiska kratīšanās un asas kustības. Tas gan nenozīmē, ka ar Wraith uz šosejas nevar sarīkot «diskotēku», kad kļūst jūtams arī, kā strādā vācu ZF piegādātais automāts. Jautājums ir tikai, vai vajag. Manuprāt bez tā var ļoti labi iztikt. Jo īpaši tas attiecas uz Phantom Drophead Coupe, kuram pie stūres esot, pats no sevis prātā iespērās labi zināmā pavāra «Kas, kas var būt labāks par šo...» Tas bija brīdī, kad biju tikai es, auto, karsējoša saule un silts vējiņš visapkārt. Spidometrs rādīja ap 90 kilometriem stundā, jumts bija nolaists, logi nolaisti un kaut kur priekšā zem garā motora pārsega čukstus, bet ņipri strādāja 12 cilindru motors. Ideāli. Likās, ka šāda vasara varētu turpināties mūžam, ka šādi varētu mērot tūkstošiem un tūkstošiem kilometru. Kaut vai pa vienu un to pašu šoseju.

Jaudas kā vienmēr - pietiekami

Atgriežoties realitātē no sapņošanas - lai arī grezns un ērts bez gala, Rolls-Royce ir un paliek auto. Tam ir četri riteņi, dzinējs, transmisija, ir nepieciešams regulāri uzpildīt degvielu, un vides draugi uz to raugās ar šķību skatienu. Un pamatoti, jo abi izmēģinātie auto apgādāti ar gandrīz 7 litru 12 cilindru dzinēju. Wraith gadījumā tas ir 632 zirgspēku 6,6 litru V12 twin-turbo motors no modeļa Ghost (tajā gan jauda ir tikai 570 ZS), savukārt Phantom ir 6,75 litru atmosfēriskais V12 ar 460 zirgspēkiem. Bet tie ir tikai cipari, par kuriem daudz svarīgāka ir veiktspēja, un uz to norāda arī īpašā, nekur citur neredzētā Power reserve ciparnīca instrumentu panelī. Ja iespiež pedāli līdz grīdai, bultiņa aši aizskrien līdz nullei, tā norādot, ka auto strādā ar pilnu atdevi un no viņa vairāk izspiest nav iespējams. Kāds tas paātrinājums ir, tāds ir. Ja brauc vienmērīgi ar atļauto ātrumu pa šoseju, kā viens tā otrs Rolls-Royce izmanto apmēram 10 procentus jaudas, bet pārējie 90 ir rezervē. Lielisks pamatojums, kādēļ Rolls-Royce tradicionāli īpaši nelielās ar skaitļiem un uz jautājumiem par veiktspēju savulaik vienkārši sacīja, ka tā ir atbilstoša jeb pietiekama. Es pat teiktu vairāk nekā pietiekama, ja reiz gandrīz 90% normālos apstākļos netiek lietoti.

Lielā auto visam ir jābūt lielam. Vai varētu iedomāties gandrīz sešus metrus garu, 2,7 tonnas smagu kabrioletu ar 1,6 litru turbomotoru un kādiem 150 zirgspēkiem? Izkustināt šādu auto varētu, bet cik baudāms būtu brauciens? Visticamāk necik. Tāpēc Rolls-Royce aizvien izmanto kārtīgas 12 cilindru spēkstacijas, ko tuvākajā nākotnē izmešu samazināšanas nolūkā papildinās ar BMW grupas hibrīdiekārtu komponentēm, bet neaizstās ar mazākiem motoriem. Tikai tā ir iespējams likt šiem lielceļu kuģiem skriet neticamā ātrumā un apdzīt lēnāk braucošos kā stāvošus pat tad, ja viņi brauc piecu, sešu vai pat septiņu auto garā kolonnā. Atliek vien nospiest pedāli, Power reserve rādītājs strauji aizslīd līdz nullei un kolonna, lai cik gara tā arī būtu, acumirklī jau vīd atpakaļskata spoguļos.

Abu izmēģināto auto veiktspēja ir fantastiska, taču par to ir jāmaksā ar ļoti biežu iegriešanos degvielas uzpildes stacijā. Iepazīšanās braucienā, kas lielākoties noritēja šosejas režīmā, Wraith vidēji iztika ar 16 litriem, kamēr Phantom Drophead Coupe tērēja nedaudz virs 18 litriem benzīna uz 100 kilometriem un 80 litru tvertni izdzēra gandrīz sausu. Tas gan nenozīmē, ka nevar braukt ekonomiskāk - šie rādītāji ir tikai dinamiskas, zīmolam neraksturīgas braukšanas rezultāts.

Auto ar ne vienu vien odziņu

Pirmo iespaidu par Rolls-Royce veido ārējais tēls. Tas loģiski. Taču ne mazāk svarīgs ir interjers, kur kā vadītājs, tā arī pasažieri pavada lielāko daļu laika. Tāpēc Gudvudā, Anglijā mājojošā uzņēmuma dizaineri un meistari slīgst tādās līniju, formu un materiālu detaļās, par kādām citi ražotāji pat neaizdomājas.

Apdarē Rolls-Royce izmanto tikai augstākās kvalitātes vēršu ādu, kurai nav ar aci redzamu bojājumu. Vēršus izvēlas tādēļ, ka teļa iznēsāšanas laikā govs āda izstiepjas, zaudē kvalitāti (veidojas strijas) un Rolls-Royce skatījumā vairs nav derīga. Koka detaļas ir tik īstas, cik īstas vien var būt, un tiek pasniegtas gan pamatīgi lakotā, gan arī minimāli apstrādātā formā, alumīnijs ir īsts (atsevišķi apdares elementi gan radīja bažas par plastmasas imitācijām, taču to necentīšos pierādīt) un interjera dizains ir autentisks. Tomēr īstajām, līdz nelabumam lakotajām un pulētajām dabīgo materiālu virsmām ir arī savs trūkums, un tā ir smērēšanās - kur pieskaries, tur paliek pirkstu nospiedumi, bet mēģinājums tos ar roku notīrīt situāciju pasliktina vēl vairāk. Gandrīz nekas cits neatliek, kā ieviest dežūrlupatiņu, ar ko ik pa laikam izbraukt pa salonu.

Par autentiskumu runājot - tas sākas jau ar masīvajām durvīm, kas pretējā virzienā veras tik plati, ka aizvēršanai paredzēti speciāli slēdži pie priekšējiem jumta balstiem - nospied un turi, kamēr durvis smagi, bet droši aizkrīt ciet. Wraith salonā viena no apdares opcijām ir zvaigžņoto debesu griesti, ko veido apšuvumā iestrādātas 1340 optiskās šķiedras lampiņas. Ja ir vēlme, pasūtīšanas brīdī pat varot norādīt pat savu dzimšanas dienu un Rolls-Royce meistari griestos izveidos tieši tādus zvaigznājus, kādi debesis rotāja šajā dienā. Kopumā ņemot, interjers kā vienā, tā otrā automobilī ir ļoti silts un mājīgs. Wraith melno un gaišo toņu kombinācija gan ir modernāka un labi saskan ar zīmolam pielāgoto BMW i-Drive sistēmas vadības bloku, kuras centrālais elements ir skārienjutīga kristāla ripa, taču jūtama ir arī pagātnes tradīciju elpa. Piemēram, klimata kontroles ripas - nekādu iedaļu, nekādu temperatūras indikatoru, tikai iespēja noregulēt ventilācijas sistēmas sprauslas, norādīt appūšanas zonas un ar «siltāks, aukstāks» diskiem regulēt temperatūru, kamēr kļūst labi. Un vēl - nekad nebūtu iedomājies, ka nāksies to teikt, bet īpašu ievērību pelnījuši arī Kalifornijas jēru vilnas tepiķīši - tik biezi, mīksti un pūkaini, ka grēks uz tiem spert kāju; bezmaz jānovelk kurpes un jābrauc zeķēs.

Ja Wraith interjers pieklājīgā devā izstaro 21.gadsimta auru, tad Phantom Drophead Coupe bija klasiskais Rolls-Royce ar plašām koka klātām virsmām, stūri, kas tik šaura kā senāk žiguļiem, bet viegla, ļoti ērta un patiesībā tikpat adekvāta kā jaudas rādītāji, un dīvainiem kloķīšiem, kuru priekšā mazliet apjūc, bet ātri pierod, jo pat sēdekļa regulēšana galu beigās kļūst par rotaļāšanos. Iespējams, kabrioletam var pārmest, ka caur pacelto auduma jumtu ļoti labi var dzirdēt, kas notiek ārā, un mazo bagāžnieku. Bet no otras puses - tur, kur šādi auto dzīvo, jumts, visticamāk, nemaz nav vajadzīgs un bagāžnieks ir pilnīgi adekvāts, jo tajā tāpat jābūt vietai tikai peldbiksēm.

Attēlos redzamie rolsroisi ir tikai divas krāsu un materiālu kombinācijas. Kopumā tādu ir miljoniem (iespējamo virsbūves krāsu toņu skaits vien ir vairāk nekā 44 tūkstoši), jo šā zīmola gadījumā principā neeksistē tāds jēdziens kā standarta komplektācija vai bāzes modelis. Pat ja tāds ir, tad gandrīz neviens no pircējiem tādu nepērk. Kompānijas dati liecina, ka no 3630 2013.gadā pārdotajiem šā zīmola automobiļiem 95% tikuši izgatavoti ar kādu individuālu, unikālu knifu - lielāka vai mazāka apjoma individualizācijas pieprasījumu. Visspēcīgāk šāds ieradums ir vērojams turīgajās Vidējo Austrumu zemēs, kur 99% Rolls-Royce ir kas īpašs, citā auto neatrodams. Tas arī viens no iemesliem, kādēļ pat pēc pusmiljona samaksāšanas līdz piegādei jāgaida pusgads, gads. Bet tas ir upuris, ar ko pircēji rēķinās, un pēc analoģijas - vienam saldajā der piena ķīselis, bet cits grib creme brulee. Un Rolls-Royce ir īpaši.

Tehniskie dati un cenas

Rolls-Royce Phantom Drophead Coupe

Rolls-Royce Wraith