Otrās šķiras pilsoņi jeb pavisam atklāti par «geju jautājumu»

Par visu pēc kārtas. Relatīvi nesen Rīgā notika Eiropraids, kas bija skaists un izdevies pasākums. Paldies tā rīkotājiem, atbalstītājiem un dalībniekiem! Tas plaši tika atspoguļots ne tikai pašmāju, bet arī ārvalstu medijos, tomēr mūsu sabiedrība joprojām spēj izcelties ne tajā labākajā ziņā. Pietika atvērt komentāru sadaļu pie raksta par šo pasākumu, lai diena kļūtu stipri drūmāka, jo tur varēja smelties daudz, piedodiet, dumību.

Un neliels paskaidrojums interneta troļļiem. Kāpēc ir vajadzīgs tāds praids, jūs jautāsiet ar putām uz lūpām

un stiepsieties pēc maisiņa, kurā iekakāt, lai dotos uz Vērmanīti un kādam iemestu. Paskaidrošu. Tas ir nepieciešams, lai LGBT un viņu draugi varētu publiski un redzami pateikt, ka tomēr kaut kas joprojām nav kārtībā, ka arī geji un lesbietes ir tikpat cienījami un normāli mūsu līdzcilvēki, ka arī viņiem pienākas vienlīdzīgas tiesības.

Jā, es jau jūtu, ka sarosās tie, kuri tūlīt metīsies apgalvot, ka tā neesot vienlīdzīgu, bet gan īpašu tiesību prasīšana. Oponēšu.

Latvijā homoseksuāliem pāriem nav to pašu tiesību, kādas ir heteroseksuāliem laulātiem pāriem. Piemēram, arī viendzimuma pāriem ir bērni, bet ir virkne problēmu – ja bērns ir dzimis vienai no šīm personām vai tā viņu ir adoptējusi, tad otrai personai nav nekādu tiesību attiecībā uz bērnu. Tas nozīmē, ka otram vecākam nav tiesību bērnu aizvest pie daktera, uzzināt informāciju par veselības stāvokli, ja bērns ir nonācis slimnīcā, un gadījumā, ja bērna bioloģiskais vecāks mirst,

otram vecākam nav nekādas teikšanas par bērna turpmāko likteni.

Tas ir punkts viens.

Punkts divi.

Ir ļoti melīgi apgalvot, ka viendzimuma pāri varot visas juridiskās problēmas nokārtot pie notāra. Tā nav.

Neviens notariāli apstiprināts līgums neatceļ mantojumā pirmo roku. Tas nozīmē, ka mēs ar savu dzīvesbiedru varam nodzīvot mīlošās attiecības kaut vai desmit gadus, bet viena no mums nāves gadījumā otram var būt praktiski neiespējami pierādīt jelkādu saistību un tiesības uz mantojumu. Jā, ir arī dažas lietas, kuras ir iespējams atrisināt ar notāra starpniecību, bet

piedodiet, atvainojiet, vai man par katru notāra parakstu ir jāmaksā vairāki desmiti eiro, jo esmu gejs, un valdībai ir bail izstrādāt kopdzīves regulējumu?

Tādā gadījumā rosinu ieviest gejiem atbrīvojumu no nodokļu maksāšanas, jo kāda jēga man ar saviem nodokļiem maksāt algu dzimtsarakstu nodaļu darbiniekiem, ja man ir liegtas tiesības tās izmantot.

Punkts trīs. Kāpēc precas heteroseksuāli pāri? Droši vien zināmā mērā tas ir tāpēc, ka viņi vēlas savas attiecības ievirzīt jaunā gultnē, respektīvi, nostiprināt tās valsts un sabiedrības kontekstā, parādot, ka uzņemas arī noteiktus pienākumus attiecībā viens pret otru. Arī tas homoseksuāliem pāriem nav iespējams.

Neredz citu ceļu, kā aizbraukt

Punkts četri. Nevaru nepieminēt citas problēmas, ar kurām iespējams saskarties, ja dzīvesbiedrs ir, piemēram, citas valsts pilsonis, kā tas ir psiholoģes Jolantas Cihanovičas gadījumā. Viņas dzīvesbiedre ir Krievijas pilsone, un, tā kā Latvijā viņas nevar reģistrēt savas attiecības, viņai katru gadu ir jāmaksā uzturēšanās nauda. Tas vēl nav viss. Cilvēkam, kurš savu dzīvi vēlas veidot Latvijā, ir lojāls tai, tiek liegts oficiāli strādāt vairāk par 20 stundām nedēļā... Tas ir normāli? Manuprāt, nē. Arī abām sievietēm tas tā nešķiet, tāpēc viņas ir nolēmušas pamest Latviju, pārvācoties dzīvot uz Londonu, kur būs iespējams attiecības noformēt arī likuma, valsts un sabiedrības kontekstā.

Ir absurdi, ka no Latvijas ir spiesti aizbraukt cilvēki, kuri šeit ir spējīgi izdarīt tik daudz laba.

Jāpiemin, ka Jolanta Cihanoviča ir mācījusi psiholoģiju kā Latvijas Universitātē, tā arī Rīgas Stradiņa universitātē. Nepamatotos aizspriedumos balstīts, bet tik un tā liels zaudējums Latvijai un tās iedzīvotājiem.

Bībeli lasa selektīvi, bet ne tad, kad runa par homoseksualitāti

Tagad varbūt kāds piesardzīgi sāk piekrist par trūkumiem likuma un valsts kontekstā, kas skar viendzimuma pārus, bet uzreiz ķersies pie notrulinātiem lozungiem par tikumību, kuri neiztur kritiku. Viens no izplatītākajiem saukļiem ir, ka Bībelē homoseksuālas attiecības tiek nosodītas un ka arī mūsdienās tā tam vajadzētu būt. Bet! Cilvēki mīļie, Bībele ir sarakstīta pirms diviem gadu tūkstošiem, un cilvēks ir tās autors, nevis Dievs. Palasiet jel Bībeli, kur stāv rakstīts, kā meitas apdzirda savu tēvu, lai kļūtu no viņa grūtas. Nekāda nosodījuma... Palasiet, kur ir rakstīts, ka sieviete, kura nav jaunava savā kāzu dienā, ir jāaizved uz sava tēva mājām un jānomētā ar akmeņiem līdz nāvei. Un cik tad jaunavu mūsdienās ir kāzu dienā? Neesmu manījis, ka par to kāds īpaši sašūmētos. Vairums savu nevainību jau ir pazaudējis vidusskolas pēdējā klasē. Derētu atcerēties, ka baznīca mūsdienās visai prasmīgi Bībeli lasa selektīvā veidā, pasniedzot sagrozītu informāciju, kas tai ir izdevīgāk.

Teiksiet, ka homoseksualitāte ir drauds bērniem? Teikšu, lai nejaucat kopā putru ar kāpostiem, respektīvi pedofilija, kas ir krimināli sodāma un tiešām atstāj biedējošas sekas uz bērna fizisko un garīgo attīstību, nav tas pats, kas homoseksualitāte.

Ja jau kāds domā, ka bērns, ieraugot praidu vai divus rokās sadevušos puišus, arī kļūs par geju, lai neved savu bērnu uz zoodārzu, jo, pasarg` Dievs, ieraudzīs viņš žirafi un kakls izstiepsies. Loģika tā pati.

Arī izteikums par partnerattiecību regulējuma vai viendzimuma attiecību legalizācijas iespējamo negatīvo iespaidu uz jau esošo laulības institūtu ir pilnīgi nepamatots. Statistika rāda, ka Latvijā vairāk nekā puse bērnu dzimst nereģistrētās attiecībās. Partnerattiecību regulējums šajā gadījumā būtu noderīgs arī heteroseksuāliem nelaulātiem pāriem, jo ļautu nokārtot visu nepieciešamo un pasargātu bērnu, lai nerastos situācijas, kāda bija pēc Zolitūdes traģēdijas, kad nereģistrētās attiecībās dzīvojošas sievietes partneris kā glābējs gāja bojā, bet tiesa viņas prasību neapmierināja.

Ja jau runāju par bērniem, tad tas, kuram gribas teikt, ka divas sievietes vai divi vīrieši nevar radīt pēcnācējus un tāpēc viņiem ir liedzamas laulības, lai palasa tālāk. Pēc šīs loģikas sanāk, ka laulāties nedrīkstētu arī heteroseksuāli pāri, kuros viens no viņiem ir neauglīgs, sievietes pēc menopauzes un heteroseksuāli cilvēki, kuri vienkārši nevēlas bērnus. Absurdi sacīt, ka geji un lesbietes tāpēc nebūtu pelnījuši iespēju reģistrēt savas attiecības.

Un nu pavisam cilvēcīgi. Vai ir normāli, ka seksuālajai minoritātei Latvijā ir jājūtas apdraudētai ne tikai emocionāli, bet arī fiziski?

Vai ir pieļaujams, ka man un manam partnerim gaišā dienas laikā pretimnācēji var veltīt veselu jūru necenzētu un cieņu aizskarošu vārdu, jo ir dzirdējuši, ka esam geji un esam kopā?

Vai ir normāli, ka tie paši indivīdi atļaujas palaist rokas, sākt grūstīties un iespert pa seju? Tas, protams, nav tik briesmīgi kā Jeruzalemē, kur nule notikušajā seksuālo minoritāšu gājienā kāds ultraortodoksāls ekstrēmists ar nazi sadūra vairākus dalībniekus un nu uz viņa sirdsapziņas gulstas sešpadsmitgadīgas jaunietes slepkavība, bet arī Latvijā mums ir kur tiekties, lai sabiedrība, lai valsts, kurā dzīvojam, kļūtu par labu vietu ikvienam no mums.

Es vēl esmu jauns, man visa dzīve priekšā, bet jau tagad es vēlētos dzīvot kopā ar savu puisi, iegādāties dzīvokli vai māju. Jā, reģistrēt arī attiecības, jo viņam esmu gatavs uzticēt arī sevi pašu, bet esmu otrās šķiras pilsonis, kuram tas ir liegts. It kā jau dzīvot var, tomēr tas veido attieksmi pret valsti.

Kārlis