Bērns pārvelk svītru personīgajai dzīvei? Pārdomas par pēcdzemdību depresiju.... (151)

Ievadā sākšu ar nelielu savu dzīves aprakstu. Pēc vidusskolas pabeigšanas ar normāla cilvēka cienīgām sekmēm iestājos LU, bet ļoti drīz sapratu, ka vispār neizprotu studiju jēgu, kā arī ko tad īsti vēlos no savas dzīves. Tam sekoja lēmums – atradīšu darbu, iešu prom no universitātes. Nepaguvu attapties, kā jau mācījos par stjuarti. Nokārtoju eksāmenus un sāku lidot.

Darbs aizraujošs, neparasts. Daudzi domāja, ka man ir viena no aizraujošākajām dzīvēm, jo man bija tikai 19 gadi. Nostrādāju pusotru gadu, kad veselības dēļ nācās šo profesiju pārtraukt. Bet atkal jau – piedzīvojumu gars mani parāva darbam Krētā, Grieķijā. Lielisks darbs skaistā viesnīcā, skaistā valstī. Atgriežoties mājās, biju jau pavisam cits cilvēks - pieaudzis, ar savu izpratni, kas ir atbildība, dzīve un darbs.

Iestājos mācīties, šoreiz BAT. Paralēli studijām sāku strādāt. Viss skrēja dinamiski, dzīve mutuļoja savā košumā.

Pagāja daži gadi,

iepazinos ar lielisku vīrieti – attiecības pārauga brīnišķīgā laulībā, kurā piedzima vesels puika.

Un te sākas manas pārdomas par pēcdzemdību depresiju...

Kā jau visām sievietēm, man bija draudzene. Taču viņai bērniņu vēl nebija. Grūtniecības laikā vairākas reizes uzklausīju bažas – sievietes pēc bērna nākšanas pasaulē mainās, un reizēm ne uz to labāko pusi.

Zaudē sevi, savu identitāti, un runāšana vien par un ap tiem pamperiem ir...

Manam mazajam piedzimstot, biju ļoti pateicīga – miegs visas nakts garumā, bērns priecīgs, nekādu problēmu ar raudāšanām un citiem jauno māmiņu nomāktības cēloņiem. Formu arī diezgan ātri atguvu un jutos lieliski, gan fiziski gan garīgi. Mazais paaugās, aicināju pie sevis ciemos. Taču vienmēr radās kādas atrunas, kāpēc viņa nevar atbraukt.

Laikam ejot atskārtu, ka mana bagātā sociālā dzīve ir izčabējusi, kas likās pilnīgi normāli, jo esmu taču māmiņa, kā arī savu piedzīvojumu devu jau biju saņēmusi, lai sāktu ģimenes dzīvi. Taču man tik mīļā un svarīgā draudzene īsti neizrādīja vēlmi būt manā tuvumā. Un tik ļoti vajadzīgais cilvēka tuvums, ar kuru gribētos runāt par visu ko – filosofiju, pasauli, modi, baumām, sportu, žurnāliem, ēdienu u.c. – nebija vairs pieejams. Un

lēnām zagās klāt sajūtas, ka esmu vientuļa – vīrs ikdienā darbā, ar savām rūpēm.

Es domāju, visas sievietes man piekritīs, ka vīrs draudzenes neaizstās, ir «Tās» sarunas, kur pasmieties, paraudāt, pasūdzēties vai vienkārši iemalkot kādu vīna glāzi kopā. Vientulība pārauga kompleksā, ka esmu neinteresanta, jo nevaru piektdienas vakarā doties uz Vecrīgu.

Uz mirkli pat nodomāju – redz kā, bērns pārvelk treknu svītru manai personīgajai dzīvei

.

Bet sūdzēties nav manā stilā. Sāku domāt – ja man nav draudzenes bez bērniem, jāmeklē draudzenes ar bērniem. Taču ironiskā kārtā – negribēju iedraudzēties ar kādu, kam ir bērni. Mana ikdiena tā jau bija pamperi, mājas rūpes. Man bija nepieciešamas visas tēmas sarunām, izņemot «bērna lietas».

Un te nu es esmu – pārvarējusi vientulību, kompleksus un ar ziņu visām meitenēm – sievietēm.

Ja tev ir draudzene, kurai piedzimst mazulis, – nenovērsies no viņas.

Nedomā, ka viss, ko tu dzirdēsi, ir «mans bērns to, mans bērns šito». Brauc pie viņas ciemos laiku pa laikam, turpini komunicēt ar viņu, kā mēdzi to darīt iepriekš. Jo, ja novērsīsies, iespējams, tieši Tu būsi cēlonis tā saucamajai pēcdzemdību depresijai. Jaunās māmiņas var vienkārši būt aizmirstas. Un kas gan var būt trakāks par vientulību...

Solveiga

Dalies arī tu savā pieredzē: woman@tvnet.lv