Viņš: Ja es spētu pateikt, ka es neesmu starp 8%... bet esmu (128)

Un nebūt nav viegli to darīt. Sirdī kaut kas dīvaini vērpjas, rokas nedaudz trīc... Godīgi sakot, ir bail, ko gan citi domās! Darot zināmu to apkārtējiem, ir bail pazaudēt draugus, ģimeni, cilvēkus, kuri man ir bijuši līdzās grūtā brīdī un kuriem palīdzīgu roku esmu sniedzis es pats. Bet, arī būdama pagultē, šī apziņa kaut kā grauž iekšas, liek domāt par to, lasīt par to un tagad arī rakstīt par to. Ja vien varētu nelikties ne zinis par esošo, aizmirst un nekad nesaskarties ar savu būtību, es to darītu, ticiet man!

Mana patība ir tāda, kāda tā ir nu jau daudzus gadus.

Tāda, kāda ir apmēram 8% šīs pasaules iedzīvotāju, kuri izmisīgi ir centušies mainīties, bet nesekmīgi.

Mēs katru dienu iekožam sev pirkstā, lai pārliecinātos, vai nesapņojam. Nē, vai nemurgojam... Jo cik gan labi būtu kādu rītu pamosties un apjaust, ka tā bija tikai miegā redzēta ilūzija! Cik brīnišķīgi būtu, ja es spētu pateikt, ka neesmu gejs. Bet esmu...

Viss sākās kādā vasaras beigu rītā, kad nācu pasaulē. Pavisam parasts, jauks, zaļacains puika. Trešais tēva dēls ģimenē. Pavisam parastā, normālā ģimenē, kur ikviens deva un joprojām dod ieguldījumu saimniecības attīstībā, strādā pēc labākās sirdsapziņas. Kā stāsta pārējie, es esot bijis neparasti aktīvs - mani interesējis pilnīgi viss apkārt notiekošais, es esot uzdevis jūru jautājumu par visu redzēto. Vēl tagad atceros to smīnu apkārtējās sejās, kad es kārtējo reizi par kaut ko vārījos... Un tā tie gadiņi pamazām ripoja. Pati bērnība, pats manas dzīves sākums bija, manuprāt, skaists, lai gan arī rūgtuma netrūka. Galvenokārt mani audzināja vecmāte, jo vecākiem vajadzēja strādāt, bet viņa tikko kā bija devusies pensijā.

Tieši viņa mani iemācīja pazīt burtus, ciparus, lasīt un jau arī rakstīt. Tagad saprotu, ka ne velti viņu biju cienājis ar avenēm un ķiršiem, kamēr viņa pūtināja kājas paēnā pie mājām. Sākot iet skolā, jo īpaši novērtēju pārējo pūles manis mācīšanā, jo klasē biju viens no gudrākajiem. Kamēr sagatavošanās klasītē citi vēl tikai mācījās burtiņus, es tos pamazītēm jau spēju salikt kopā un saprast, kas tad ir sanācis. Pamatskolas gadi man nesagādāja nekādas problēmas. Lai arī biju šķietami atšķirīgs no pārējiem, mani cienīja par nesatricināmību un spēju vienmēr kaut ko trāpīgi atsacīt, kad mani kāds mēģināja apvainot.

Tomēr nespēju teikt, ka man vienmēr skolā gāja tik gludi. Puikas, kā jau puikas, sāka ķircināt meitenes, raustīt aiz bizēm, skraidīt pakaļ... Un ko gan darīt - jozu arī es, lai iekļautos kolektīvā, bet tad sāku saprast, ka to daru bezmērķīgi. Zināju, kālab citi zēni tā rīkojas, bet es nebūt nejutu to pašu. Daudz komfortablāk jutos starp zēniem, viņi man ļoti patika, arī vēl tagad daudzi ir labi draugi tieši no pamatskolas laikiem. Tolaik gan vēl īsti nesapratu, kāpēc tik ļoti man patīk klases puiši un ko šī patika īstenībā nozīmē. Tā tas bija līdz apmēram 13 gadu vecumam, kad sevi neviļus pieķēru lūram uz klasesbiedra pēcpusi, kad viņam nopakaļ kāpu uz otro stāvu.

«Ak Dievs!» es pie sevis nodomāju. «Es taču nevaru būt viens no tiem!»

Tajā mirklī mana apziņa izmainījās. Sāku sevi ļoti stigri kontrolēt, centos vairāk kontaktēties tikai ar meitenēm, mēģināju norobežoties no zēniem. Lai kā centos, lai kā pūlējos, sevi atkal un atkal pieķēru skatāmies uz kādu puisi un sapņojam par viņu... Nē, tās nebija perversas fantāzijas, tās bija alkas būt viņa tuvumā, sajust viņu, būt ar viņu kopā. Caurām naktīm es raudāju spilvenā... skatījos zvaigznēs... un vienkārši lūdzu, lai es kļūtu kā citi. Es no visas sirds lūdzos... Bet manas lūgšanas un ticība iespējai mainīties ar katru dienu noplaka arvien mazāka. Pienāca mirklis, kad attapos ar indi vienā rokā un virvi otrā, domādams, kura izvēle būtu man piemērotāka...

Šis bija nozīmīgs pagrieziena punkts manā dzīvē. Kādu brīdi man iestājās stand by režīms. No domām par patiku pret puišiem centos slēpties mācībās. Tam bija rezultāti tikai sekmju izrakstā, pamatskolu beidzot, bet mani šie astotnieki un devītnieki nespēja ielīksmot, lai gan ģimene par to līksmoja - redz`, cik mūsu puisītis ir gudrs un laimīgs! Jāteic, ka mans smaids bija mākslīgs un neīsts, jo nevēlējos kādam uzbāzties ar savu vājprātu, kā tobrīd domāju. Protams, ģimnāzijā iestājos bez problēmām. Biju iedomājies, ka tie nu būs manas izaugsmes gadi, bet sanāca tā, ka tieši tajā laikā savu homoseksualitāti izjutu jo spēcīgi. Visapkārt bija skaisti un atlētiski puiši, kuri mani valdzināja. Jutu, ka manī kaut kas briest, ka

nespēju vairs sev melot un stāties pretī šai dziņai.

Beidzot, pēc daudzu gadu melošanas sev un citiem, es spēju pateikt - jā, esmu gejs. Kad sev to atzinu, man kļuva viegli un tīkami. Beidzot es atklājos arī radiem un draugiem, kuri, par laimi, ir neticami saprotoši.

Tomēr, atskatoties pagātnē, redzu, kas man darīja sevis pieņemšanu tik smagu. Tā bija no bērnu dienām audzinātā «pareizība», dzirdētais, ka geji un citādie uzreiz ir slikti cilvēki, ka viņi ir kropļi, ka viņus vajadzētu iznīdēt... Kā lai jūtas pusaudzis, kurš sevī apjauš homoseksualitāti? Ko viņam darīt? Cepties savā sulā - tas nozīmē piespriest sev lēnu nāvi. Stāstīt to vecākiem? Bet bērns, kurš savus vecākus mīl, baidīsies to darīt, jo šāda ziņa var graut savstarpējās attiecības un ģimeni. Tad ko gan iesākt?

Un te jau nonākam pie vecāku atbildības. Zinu, ka šeit ir daudz topošo māmiņu, jauno vecāku un varbūt jau vecāku ar stāžu, tāpēc

droši varu teikt - uzklausiet savus bērnus!

Ja rodas kaut niecīgākās aizdomas par līdzīgu situāciju, runājiet ar saviem bērniem! Pavisam mierīgi un bez aizspriedumiem. Ļaujiet viņiem izkratīt sirdi, lieciet saprast, ka jums var uzticēties, ka jūs viņus mīlēsiet neatkarīgi no viņu seksuālās orientācijas vai dzimuma identitātes. Ticiet man - tā jūsu bērniem būs lielākā laime: zināt, ka mīlat viņus arī šajā gadījumā. Mans ceļš līdz daudzmaz normālai dzīvei nav bijis viegls, bet to nevar salīdzināt ar gadījumiem, kad vecāki bērnus tiešām moka un pakļauj stresam, vedot viņus pie psihologiem un psihoterapeitiem, kuri galu galā neko nespēj mainīt. Zinu arī šādus gadījumus...

Nobeigumā vēlos teikt, ka... pat nezinu, kā lai to formulē... Ka man katru reizi sažņaudzas sirds, dzirdot negācijas pret mums, ~8% cilvēku, lasot nievājošus komentārus un pat saskaroties ar fizisku vardarbību. Ir smagi būt citādam, kas nebūt nav paša izvēle,

sabiedrībā, kur valda duāli morāles principi un klajš naids pret mums.

Tomēr es ceru, ka jau manas dzīves laikā pienāks diena, kad varēšu ar savu dzīvesbiedru neslēpt attiecības, kuras vēlos veidot uz godīguma, cieņas un patiesas mīlestības pamatiem.

Kārlis