/nginx/o/2018/07/15/9654336t1h4ff0.jpg)
Viņš nosēdēja 7 gadus cietumā. Man bija augstākā izglītība, strādāju skolā. Apprecējāmies. Pēc gada piedzima dēls. Pēc pusotra gada laimīgā laulības dzīve beidzās. Vīrs nekur nestrādāja, dzēra, zaga naudu, mani nežēlīgi sita. Policija ģimenes skandālos neiejaucās. No dzeršanas viņš ārstējās psihiatriskajā slimnīcā. Pēc 7 gadu pazemojuma izšķīros...
Vīram nebija kur iet, dzīvojām vienā mājā. Pārstāja dzert, palīdzēja. Dēls aizbrauca studēt uz Rīgu. Vīrs aizbrauca strādāt celtniecībā uz Rīgu. Dēlu mācīju un uzturēju es. Vīram nekad nebija naudas. Sākumā brauca uz mājām. Sāka braukt retāk. Īrēja dzīvokli pie sievietes. Kā parasti, naudas viņam īrei nebija.
Tāpēc viņš vienkārši gulēja ar savu dzīvokļa saimnieci. Sajūta ir pretīga.
Cik reizes viņš mira, saindējies ar alkoholu! Izglābu. Bet vai vajadzēja?
Tas, ka es viņam neeksistēju, to var piedot. Bet vai var piedot, ka neeksistē dēls? Tēvs ir aizmirsis, kad dēlam un vedeklai ir dzimšanas diena. Viņam eksistē tikai dzīvokļa saimniece. Dažreiz atbrauc uz mājām ar busiņu, paņem visu, ko grib. Izrādās, ka viss ir viņa.
Esmu skolotāja. Optimiste, dzīvespriecīga. Mani ciena mani audzēkņi un kolēģi.
Vai manam bijušajam vīram ir sirdsapziņa, kauna vai vainas sajūta? Vai sekss 53 gadu vecumā ir pats galvenais?
/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)