/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
/nginx/o/2018/07/16/9663424t1h888b.jpg)
Sākusies vasara, un aizvien biežāk kolēģu, draugu un paziņu vidū var dzirdēt sarunas par ilgi gaidītajiem atvaļinājumiem un to, ko kurš tajos plāno sadarīt. Atpūtu cilvēki uztver aizvien nopietnāk – un pareizi dara.
Pareizā un nepareizā atpūta (9)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Šis ir jautājums, kas mūsu vecāku paaudzei droši vien būtu licies vismaz dīvains – kā pareizi jāatpūšas un vai to var darīt nepareizi. Kas varēja atļauties, brauca atpūsties pie jūras (Baltijas vai pat Melnās – uz tolaik vēl visiem kopīgo Krimu), kas nevarēja – devās uz laukiem, kur palīdzīgas rokas siena pļavā vai biešu vagā bija vajadzīgas vienmēr. Nezin kādēļ tika uzskatīts, ka
pilsētniekam lauku darbi jau pati par sevi ir mazliet atpūta.
Tagad atpūta ieguvusi daudz raibākus vaibstus. Vari ceļot – kaut vai tepat pa Latviju ar riteņiem, vari braukt sērfot, vari ierakties dārzā, ja tas ir tavs vaļasprieks, vari doties uz kādu tagad tik moderno retrītu. Un vari nedarīt neko. Vienkārši padzīvot lēnāk. Arī taču atpūta.
Tomēr esmu novērojusi, ka, neraugoties uz daudzajām iespējām, cilvēki joprojām dažreiz atgriežas no atpūtas, teiksim tā – ne sevišķi apmierināti. Ir pat radies teiciens – atpūsties no atpūtas. Kad cilvēks it kā visu ko darījis (vai arī tieši otrādi – apzināti izvēlējies neko nedarīt), bet gandarījumu tā arī nav ieguvis. Vai tiešām var atpūsties nepareizi? Izrādās – jā.
Izrādās – mūs visus attiecībā uz atpūtu var iedalīt divās grupās. Vieni ir tie, kam atpūta nozīmē neko nedarīt. Nu, varbūt ne gluži neko, bet kaut ko mierīgu. Vēlu celties, lēni brokastot, palasīt grāmatu, pasauļoties, pagulēt šūpuļtīklā, vakarā mierīgi pavērot zvaigznes un parunāties pie vīna glāzes. Un otri, kam īsta atpūta ir saistīta ar aktivitātēm – kaut kur braukt, kaut ko pasākt, sportot, būvēt, darināt. Un tas dalījums nebūt nav pa dzimumiem – nav tā, ka sievietes grib tikai sauļoties, bet vīrieši kaitot. Tas vairāk saistīts ar mūsu personības struktūru – vai mēs labāk jūtamies mierā vai darbībā. (Protams, te vienmēr ir jautājums, vai cilvēks vispār prot būt mierā un vai tā aktīvā ņemšanās nav aizsegs iekšējam nemieram un neprasmei ar sevi sadzīvot, bet ne par to šoreiz stāsts.)
Galu galā mums katram ir tiesības atpūsties tā, kā to gribam. Galvenais – to saprast un akceptēt. Gan sevī, gan citos. Un prast arī to saskaņot –
ja pārī vienam patīk miers, otram aktivitātes, tas nenozīmē, ka kādam jāpieskaņojas
par katru cenu. Nav tādas vienas «pareizās» atpūtas. Pareizi ir tā, kā labi tev un tiem, kas kopā ar tevi.
Anna