Runā māmiņas - vai mūsu bērni ir drošībā un laimīgi?

Uzņēmēja Marika Ģederte, viena bērna māmiņa

Mani kā mammu uztrauc daudzas lietas. Vardarbība bērnu starpā, bērnu veselība un virtuālā dzīve. Tagad varu lietot slaveno frāzi «kad mēs augām, tad tā nebija». Vardarbība, tās dažādās izpausmes, ir novērojamas aizvien vairāk, un ne tikai fiziskā, izrēķinoties ar vājāko, bet arī emocionālā, kura ir ne mazāk bīstama. Bērniem šķiet, ka tāpat kā virtuālajā dzīvē, arī īstenībā varbūt vairākas dzīves, un pat neapzinās sekas.

Pasaule nav kļuvusi ļaunāka, bet bērni kļūst vientuļāki un arī agresīvāki.

Agresija, kā zināms, ir arī viena no fizisko aktivitāšu trūkumiem, īpaši jau zēnu vidū. Mēs bērnībā praktiski visu laiku uzturējāmies ārā, dauzoties, skrienot, spēlējot dažādas spēles. Šodien bērnus ir grūti dabūt ārā, mazkustīguma dēļ tiem ir palielināts svars, muguras problēmas un bērni ir atbrīvoti no fizkultūras. Es to novēroju arī vecāku sapulcēs, kur vecākiem pašiem ir liekais svars un tiek runāts par to, ka bērniem taču ir grūti izpildīt normatīvus fizkultūrā, un nonāk otrā galējībā, ka bērni veselības dēļ vispār tiek atbrīvoti no fiziskām aktivitātēm. Uzskatu, ka ir jāpalielina fizkultūru skaits nedēļā. Viena no problēmām strādājošajiem vecākiem ir vasaras brīvdienas. Labi, ka ir vecvecāki, kuri bērnus var pieskatīt, bet tiem, kuriem tādu nav?

Bērni visu dienu ir vieni un dara sazin ko vai nedara neko.

Labi, ka ir nometnes, izklaides vai darba.

Astroloģe Inese Dāvidsone, divu bērnu māmiņa

Bērnu drošība manā skatījumā ir prioritārais vecāku uzdevums. Mana mamma ir bērnu slimnīcā neiroķirurģe, tāpēc apjausma par galvas vērtīgumu un vienlaicīgi arī trauslumu manī iemājojusi jau no bērnības. Bērnu fiziskās drošības jautājumi ir vecāku pārziņā, nosakot robežas un izskaidrojot riskus.
Saviem bērniem nekad neatļauju braukt ar riteni vai skrituļdēli bez ķiveres, skaidrojot viņiem fiziskās sāpes, ko trauma nodarīs viņiem, un sirdssāpes, ko viņu trauma nodarīs mums - vecākiem. Attiecībā uz ikdienas riskiem - lēkāšanu pa krēsliem, kāpšanu pa trepju margu otru pusi, tēlojot zirnekļcilvēku, - ir jānosaka robežas, cik tālu tā ir bērnu atbildība un kur sākas vecāku atbildība.
Man kā divu dēlu mammai sportiskās aktivitātes ir ikdiena, bet drošības jautājumos allaž esmu ļoti piesardzīga. Varbūt pat pārāk reizēm.
Ļoti raizējos par bērnu drošību uz ielas, kad viņi brauc ar riteņiem. Baidos, lai bērni nepiemirst piestāties šķērsielās un paskatīties mašīnas. Taču raizējos arī par pārgalvīgiem autobraucējiem, kas nesamazina ātrumu, braucot šaurās šķērsielās.
Tāpat mašīnā nekad nevar būt runa par braukšanu bez bērnu sēdeklīša, kur nu vēl nepiesprādzētam.
Dzīvojot Jūrmalā, brīvdienās devāmies ar bērniem uz tuvējo veikalu pēc saldējuma, un es, ieejot veikalā, lūdzu abiem bērniem pieskatīt manu riteni un savējos. Iznākot

veca kundze mani brīdināja, lai savus bērnus tā neatstājot, ka varot nozagt. Tas nudien bija ļoti biedējoši.

Kopš tās reizes slēdzam riteņus pie stieņa un veikalā ejam visi kopā. Neaptverami liekas, ka bērnus var zagt.

Vai jūtu, ka mani bērni ir aizsargāti? Nē.

Viņi ir bērnudārza vecumā, tāpēc patstāvīgi vēl nemēro ceļu ārpus mājas un visur tiek vadāti. Visa atbildība par viņiem ir mums, vecākiem. Bērnudārzā notiekošo vada audzinātājas, tāpēc allaž ir kāds, kurš redz apkārt notiekošo.
Kas jāizskauž? Vecāku vieglprātība vadāt bērnus mašīnās nepiesprādzētus. Tam jāpiemēro lielāki sodi. Braukšanu ar riteņiem bez ķiveres, jo bērnu galvas vērtība ir nenovērtējama. Vecākiem jāapzinās riski. Lielā mērā, manuprāt, ilgtermiņā bērnu veselības jautājums ir arīdzan bērna uzturs, kam jāpievērš uzmanība.

Mājsaimniece Elīna Kaimiņa, trīs bērnu māmiņa

Man kā trīs bērnu māmiņai, bērnu drošība, protams, ir pirmajā vietā! Ja bērns ir pasargāts - viņš ir vesels un laimīgs. Arī pārējās īpašības mēs varam bērnā attīstīt, ja viņš ir pasargāts. No kā pasargāts? No agresijas un vardarbības. No vienaldzības un liekulības. No meliem galu galā... Mēs, vecāki, jau pirmkārt esam atbildīgi par savām atvasēm, un tikai pēc tam tie ir valsts iestāžu darbinieki, kārtības sargi utt.

Ja mēs kā vecāki neizstāstīsim bērnam, kas ir pedofils un ko viņš var nodarīt vai cik slikti ir ņemt no svešiem onkuļiem konfektes, mēs nepildām savu primāro misiju:

nodrošināt bērnam drošību. Aizsardzība jau ir tā pati lietu būtības izskaidrošana mūsu bērniem un, galvenais, tā, lai viņš no tiesas saprastu, par, ko ir runa. Kam galu galā bērns tic vairāk - mammas rūpēm un brīdinājumiem vai skolotājas stingrajai audzināšanas metodei? Lai vai kā - bērni ir jāaizsargā un par šo tēmu nedrīkst nerunāt!