Trīs dienas Drošības policijas uzraudzībā

Vēlāk tiekamies redakcijā. Prātam un acīm ir redzams, ka ļoti rūpīgi strādāts pie materiāla tapšanas – vietām sarežģīts un brīžiem pārlasāms, bet katra informācijas detaļa ir kā mazs zobrats dzīvā, strādājošā mehānismā, kas ritmiski tikšķ: tik-tak, tik-tak, tik-tak. Sešas ar vārdiem blīvas lapas ir vairāk nekā pārliecinoši, lai galvā uzzīmētos brīnišķīga pierādījumu siena. Meistarīgi!

Un baisi, jo žurnālistes Agneses Margēvičas raksts nav fantāzija vai ļauns murgs. Pārāk daudz faktu, kurus relatīvi viegli pārbaudīt.

«Tu lasīji ļoti mierīgi ... es tā nevaru ... uztraucos,» vairākas minūtes klusuma pārtrauc Agnese Margēviča. Nedaudz saausos. Bet pirmdien vēl nezināju, kādām ietekmēšanas metodēm var patvaļīgi pakļaut jebkuru cilvēku Latvijā, kura uzskati atbilst Drošības policijas (DP) priekšstatam par Latvijai nedraudzīga ārvalstu specdienesta «psihotipu»; nav svarīgi, vai esi žurnālists, programmētājs, Valsts kancelejas vadītāja, skolotājs u.c.

Par to pārliecinājos pāris dienas vēlāk, kad «uzbāzīga uzmanība» tika arī TVNET.

Atvados no Agneses. Tagad pie darba. Rēķinos ar vismaz pāris dienām, pirms materiāls būs nobriedis publicēšanai. Tomēr šķiet, ka nokavēt neko nevaram – svarīgi ir skrupulozi sagatavoties ieinteresēto amatpersonu/politiķu iespējamajai pretreakcijai, kas var sekot uzreiz pēc publikācijas.

Sazvanos ar galveno redaktori, par publikācijas dienu provizoriski izvēlamies ceturtdienu. Drīz vien saprotu, ka nepaspēsim iekļauties termiņā, tomēr mierinu sevi ar domu, ka ceturtdiena ir arī nākamnedēļ.

Tālāk visam vajadzēja ritēt savu gaitu. Tomēr notika pēc to prāta, kuriem nav nekādas teikšanas par raksta autori vai redakciju.

Drošības policijas interese par vēl nepublicētu materiālu, par kuru viņi nevarēja zināt

Vairākas stundas pirms raksta sākotnēji plānotā publicēšanas brīža (kas nu jau bija pārcelts par dažām dienām vēlāk), trešdienas, 27.maija vakarā pēkšņu un neslēptu interesi izrādīja personas no Drošības policijas (DP), nepārprotami un skaidri taujājot, vai TVNET plāno publicēt Agneses Margēvičas «Pielaižu biznesmeņus». Jāpiezīmē, ka par pašu materiālu, kas bija TVNET rīcībā, un publicēšanas provizorisko laiku bija informēti tikai pati autore un trīs personas redakcijā; nevienas iesaistītās personas profesionalitāti man nav pamata apšaubīt.

Tomēr atturēšos spekulēt, kā Drošības policijas darbinieki ieguva informāciju par TVNET redakcijas iekšējām sarunām, kaut arī nevaru izslēgt nevienu varbūtību, lai cik neticama tā liktos.

Ja spriestu pēc zvanījušās personas vārda vien, tad varētu domāt, ka uzbāzīgais censonis ir viens no Margēvičas raksta galvenajiem varoņiem un «DP augsti stāvošs darbinieks» – Ziedoņa Čevera dēls Andris Čevers. Bet to es nezinu, jo šī persona savu uzvārdu neatklāja.

Toties varu jums nodot aplūkošanai divas īsziņas (SMS), kas sūtītas TVNET darbiniekam no cita Drošības policijas darbinieka mobilā telefona tās pašas trešdienas (27.maijs) vakarā no plkst. 21:55 līdz 22:11 (skatīt raksta ilustrācijā).

Vienmēr ir vieglāk, kad pastāsta priekšā, lai nav pašam jāpiepūlas. Ja šodien varētu aplūkot ASV vēstniecības Rīgā diplomātiskos kabeļus, kur būtu aprakstīta Latvijas politiskās elites virtuve līdz 2015.gada maijam, tad daudziem no mums būtu ļoti nepatīkams pārsteigums, cik tieša un nepastarpināta ir politiskā pārraudzība tiesībsargājošās iestādēs Latvijā, kas sniedz iespēju šauram un parasti naudīgam personu lokam piekļūt operatīvai informācijai, lai uzzinātu, kādu pierādījumu vēl nav izmeklētāju (vai žurnālistu) rīcībā, lai ieinteresētās personas tos paspētu noslēpt, iznīcināt, pārpirkt.

Tomēr der sev atgādināt, ka līdzīga rakstura pārdomas ir arī tiem dažiem procentiem krievu etniskajā dzimtenē, katru dienu uzdodot sev jautājumu – kā mēs «pēkšņi» nonācām tur, kur esam šodien!? Arī vācieši vēl desmit gadus pēc II pasaules kara sev jautāja - kā valdošā vara spēja degradēt cilvēku līdz dzīvnieka instinktu līmenim un tas viss nepilnu desmit gadu laikā?!

Uzskatāmas atbildes var atrast tepat kaimiņos: nekas nenotiek uzreiz, visaptveroša degradācija notiek lēnām un šķietami nemanāmi; sākumā atsevišķi izņēmumi; dažu politisko līderu nacionālšovinistiski izteikumi; imigrantu un citas rases pārstāvju noniecināšana; arī vārda brīvības «simboliski» ierobežojumi; papildu liegumi, sodi par pulcēšanos; līdz pat raganu medībām jeb valsts ienaidnieku meklēšana to pilsoņu vidū, kuru uzskati nesakrīt ar valdošās varas pozīciju.

Es gribētu domāt, ka patiesas apbrīnas vērtā Agneses Margēvičas uzdrīkstēšanās nepaliks bez rezultātiem. Tādēļ ceru, ka Drošības policija (DP), kā arī tās uzraugošā iestāde Satversmes aizsardzības birojs (SAB) kopā ar Straujumas valdību būs spiesti ar darbiem pierādīt Latvijas stratēģiskajiem partneriem, ka Latvija vēl arvien spēj garantēt ASV un NATO slepenās informācijas nonākšanu drošās un kompetentās rokās.

Problēmas sakne nav likumdošanā, bet augstākās raudzes politiķu, drošības dienestu vadītāju un ģenerālprokurora spējā šos skaidri definētos kritērijus adekvāti piemērot, kad tiek meklēti cilvēki atbildīgiem amatiem. Tas nozīmē, ka tieši praksē (ar darbiem), nevis teorētiski vien (likumā, noteikumos) jāspēj nodrošināt adekvāti caurskatāms uzraudzības mehānisms, kas spēj kontrolēt, cik godprātīgi Latvijas drošības dienesti un struktūras izmanto slepenības priekšrocības savu pienākumu pildīšanai.

P.S. Kā jau minēju, pirms bijām sagatavojušies publikācijai TVNET, Agnese bija spiesta izšķirties publicēt savu materiālu ātrāk. Tādēļ aicinu jūs iepazīties ar vērtīgo oriģinālmateriālu «Pielaižu biznesmeņi» pašas žurnālistes Agneses Margēvičas blogā:

Agnese Margēviča: Pielaižu biznesmeņi