/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
/nginx/o/2018/07/16/9678894t1hbe38.jpg)
Krievijā esot izdots lēmums aizliegt lamuvārdu lietošanu televīzijā, kino un publikācijās. Šis solis uzvedināja uz pārdomām par to, cik daudz un cik dziļi mūsu dzīvē ienākusi necenzētā leksika. Starp citu, arī sieviešu dzīvē.
Vai mēs spētu dzīvot nelamājoties? (6)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Uzreiz pateikšu, ka man personīgi Putina lēmums šķiet vienkārši smieklīgs. Nemaz nerunāsim par to, ka tad jau jāizcenzē krietna daļa no krievu kultūras mantojuma, kur tā vai citādi parādās t.s. neliterārā leksika. Taču situācijas komiskums visvairāk slēpjas faktā, ka nav runa ne par kokakolu, ne makdonaldu, ne Holivudas kino vai vēl kādu nīstā kapitālisma simbolu, bet par ļoti krievisku lietu (nu, labi, saknes meklējamas mongoļu – tatāru jūga laikos, bet tik un tā).
Pašu krieviskuma un krievu valodas sāli. Vai precīzāk – pipariem.
Jo kas gan cits ir necenzētā leksika, ja ne valodas pipari?
Un kā jau ar pipariem – pareizajā vietā un pareizajā daudzumā tie ir lieliski ēdienam, var to pat padarīt izcilu. Bet, ja pieliek par daudz vai pieliek nepareizajā receptē, piemēram, pie kūkām, – ēdiens pilnīgi garām.
Patīk mums tas vai ne, šādas leksikas papilnam arī mūsu komunikācijā – turklāt dīvainā kārtā tas lielākoties ir mikslis no krievu un angļu lamuvārdiem. Tiešām jocīgi, vai ne?
Vai latviešiem savu lamuvārdu trūkst?
Vai tas par kaut ko liecina? Tas gan laikam būtu jājautā lingvistiem un sociālantropologiem.
Tomēr dažkārt tiešām nožēlojami klausīties, kā latviešu puisis nespēj pateikt ne pusteikumu, lai katrs otrais vārds tajā nebūtu krievu lamuvārds – turklāt skaidri redzams, ka pats to vairs nemaz nejūt. Reiz, stāvot autobusa pieturā un to klausoties, man gribējās pajautāt – kā viņš spēj, piemēram, atbildēt eksāmenā? Tam taču vajadzētu būt ļoti grūti – koncentrēties, lai pateiktu veselus desmit teikumus bez neviena lamuvārda! Šajā sakarā klīst arī kāds stāstiņš, kas jau kļuvis par anekdoti, taču pamatos ir patiess. Puiši iepazīstas ar meitenēm, visi nosauc savus vārdus, un vienai no meitenēm, stādoties priekšā, pasprūk: «Inga – bļe…»
Es pazīstu cilvēkus, kas nelieto nevienu - pilnīgi nevienu! – lamuvārdu, pat ne jedritvaikociņ vai ko tikpat nevainīgu. Un tie nav ne galīgie nūģi, ne garlaicīgi sausiņi. Un es pazīstu cilvēkus, kas var nolamāties tā, ka puķes vāzēs aiz šausmām novīst un apkārtējie pārsteigumā iepleš acis, un viņi tāpēc nezaudē nenieka no savas inteliģences un šarma. Drīzāk pat otrādi.
Es zinu, ka ir filmas vai grāmatas, kuras bez rupjībām vairs nebūtu tās, kas ir. Markesam ir grāmata «Atmiņas par manām skumjajām maukām». Aizstājiet tajā vārdu mauka ar prostitūta – un no Markesa gara vairs nebūs ne vēsts. Neesmu redzējusi Dailes teātra izrādi «Izraidītie», kur lamuvārdi esot strīpām vien, taču no atsauksmēm zinu, ka tur tā arī jābūt. Un vispār –
kā var izveidot stāstu par noteiktiem sociāliem slāņiem, nerunājot viņu valodā?
Taču vienlaikus man liekas biedējoši tas, cik nebremzēti izskan lamuvārdi bērnu (pat ne pusaudžu, bet tiešām bērnu) mutēs. Skaidrs, ka ne jau no skatuves un grāmatām viņi to iemācās, un tomēr. Kur ir tā robeža, kas novelkama starp drīkst un nedrīkst? Es nezinu.
Tāpēc šīs sleja ir bez morāles. Drīzāk - pārdomām.
Anna