Pēteris Greste: Cietums pārvērta mani un manu dzīvi

Greste saka, ka pēc Ēģiptē piedzīvotajiem notikumiem viņa dzīve ir pilnībā mainījusies. Viņš sevi neuzskata par pasaulē populārāko žurnālistu, kā viņu dažkārt dēvē. Drīzāk viņš sevi sauc par vienu no zināmākajiem šīs profesijas pārstāvjiem.

Viņam kā žurnālistam, kurš darījis savu darbu un iepriekš ziņojis sabiedrībai par citiem cilvēkiem un viņu dzīvi, šie apzīmējumi šķiet savādi un neparasti.

Es patlaban nevaru atgriezties dzīvē, kāda man bija iepriekš.

Lielās atpazīstamības dēļ ir kļuvis grūti strādāt iepriekš ierasto darbu, ko viņš ļoti mīl un vēlas darīt arī turpmāk.

Vienlaikus Greste piebilst, ka pēc Ēģiptē pārdzīvotā viņa vārds bieži vien tiek saistīts ar preses brīvību un tās aizstāvību. Viņš kļuvis par sava veida preses brīvības simbolu un tāpēc jūt sevī lielāku atbildību strādāt, lai pasaulē palielinātu preses brīvību.

Tādējādi lielākā daļa Grestes laika patlaban tiek veltīta, piedaloties konferencēs un sniedzot intervijas citiem medijiem. Esošais dzīvesveids ir pilnīgi citādāks, nekā bija viņa līdzšinējā dzīve.

Pēc visa notikušā mainījusies ne tikai Grestes dzīve, bet arī viņš pats kā cilvēks. Ja žurnālists būtu iepriekš dzirdējis stāstu par cilvēku, kurš 400 dienas pavadījis cietumā, viņš domātu, ka pats ar to netiktu galā un nepārdzīvotu.

Domāju, ka vairums cilvēku ir stiprāki, nekā viņi paši domā.

Viņš priecājas, ka cietumā izdevies pārbaudīt savu spēju robežas, kas izrādījās plašākas, nekā iepriekš domāts. Tāpēc tagad viņš jūtas stiprāks gan kā žurnālists, gan kā cilvēks. Šīs atziņa stiprina.

Greste atklāj, ka cietumā pavadītais laiks bijis ne tikai fiziski, bet arī emocionāli grūts. Parasti cietumu mērķis, pat īstenojot fizisku spiedienu, ir mainīt cilvēka prātu, ietekmēt viņu psiholoģiski, tādējādi padarot vājāku.

Ēģiptes cietumā apstākļi nebija pārāk labi, piemēram, tur neīstenoja vingrošanas, mācību un darba programmas. Piedzīvojot daudz tukša laika, kurā nevar stimulēt prātu, parasti cilvēki sāk uzdot sev jautājumus, kļūt dusmīgi uz pasauli un pārdzīvo dažādas citas negatīvas emocijas.

Tāpēc tādās situācijās grūtākais ir noturēt sevi stabilu, spēcīgu un drošu.

Greste atzīst, ka apzināti centies cietumā sevī saglabāt un attīstīt šīs īpašības.

Esot cietumā, Greste centās uzturēt sevi gan fiziski, gan garīgi, gan mentāli stipru. Lai to izdarītu, viņš veica dažādus vingrinājumus. Kaut arī cietumā valdīja liela šaurība, viņi katru dienu vingroja, piemēram, piepumpējās, lai uzturētu fizisko formu.

Tāpat viņi spēlēja prāta un atmiņas spēles, piemēram, dalījās viens ar otru stāstos, kas pēc tam bija jāatceras. To visu ieslodzītie darīja, lai saglabātu sava prāta aktivitāti.

Arī par garīgā spēka saglabāšanu Greste cietumā rūpējās. Viņš sevi neuzskata par ļoti reliģiozu cilvēku, taču

cietumā viņam daudz palīdzējusi pirms vairākiem gadiem sāktā meditācija.

Meditācijai cietumā bijusi liela nozīme garīgās skaidrības saglabāšanā.

Žurnālists arī piekrīt, ka cietumā pavadītais laiks bijis grūts ne tikai viņam, bet arī draugiem, radiem un kolēģiem.

Dažkārt ģimenei ir grūtāk pārdzīvot laiku, kad tuvinieks ir cietumā, jo viņi nezina, kas iekšā notiek, un dažkārt iedomājas ļaunāko.

Ģimene šajā laikā pārdzīvojusi milzīgu stresu.

Tā kā Greste kļuvis par preses brīvības simbolu, jautāju arī viņa viedokli par preses brīvību mūsdienās. Žurnālista atbilde nepārsteidz: lai arī daudz darīts šīs jomas attīstībā, darba joprojām pietiek. Varbūt tieši tāpēc Grestes nākotnes plāni saistīti ar šo jomu un tās attīstību.

Greste arī piekrīt, ka jādomā par masu mediju darba kvalitāti, jo saistībā ar tehnoloģiju attīstību žurnālistiem jāstrādā arvien ātrāk un ātrāk, kas, protams, ietekmē arī kvalitāti. Tāpat jāatceras, ka mediju īpašnieki vēlas pelnīt naudu.

Sarunas noslēgumā Greste arī piekrīt padalīties savā vērtējumā par Latviju. Stāstot par valsti, no kuras nācis viņa tētis, viņš uzreiz ar lepnumu rāda savu Latvijas pilsoņa pasi, kas izdota cietumā. Žurnālists pat joko - ja daļai cilvēku šķiet, ka viņu pases bilde izskatās tā, it kā būtu uzņemta cietumā, tad viņa gadījumā tā ir patiesība.

Grestes pases fotogrāfija tika uzņemta cietumā.

Tikai atbraucis uz Latviju, Greste pilnībā apzinājās, cik daudz no tēta dzimtenes kultūras kļuvis par viņa būtības sastāvdaļu.

Viņš Latvijā sajutās kā mājās. Runa nav tikai par valodu, kultūru, ēdienu un citām Latvijai raksturīgām lietām. Viņš sevī jūt latviešu domāšanas veidu, piemēram, kā atrast izdzīvošanas ceļu, domāt radoši.

Greste godīgi atzīstas, ka nevēlētos Latvijā apmesties uz pastāvīgu dzīvi. Viņa starptautiskā žurnālista darbam Latvija nav piemērotākā dzīvesvieta. Viņš priekšroku dotu Londonai, Ņujorkai vai citai tamlīdzīgai vietai.

Vienlaikus Latvijai vienmēr būs svarīga loma viņa dzīvē.

Lūgts izteikt novēlējumu Latvijas simtgades jubilejā, žurnālists pauž optimismu par sava tēta dzimtenes nākotni. Viņš Latvijā dzīvojošos ļaudis vērtē kā ļoti gudrus un labi organizētus. Kopumā Greste ir cerīgs par Latvijas nākotni.

Pēdējos gados Latvija pierādījusi sevi attīstībā. Lai gan dažkārt iedzīvotāji neuzskata, ka Latvija attīstās pietiekami strauji,

Greste mūsu valsts attīstībā saskata progresu.