Aina Poiša: stress ir liels un ļoti reāls reproduktīvās veselības ienaidnieks

– Sakiet, lūdzu, kāda ir bērna loma pāra attiecībās?

– Reprodukcija ir viens no pāra galvenajiem uzdevumiem – radīt kaut ko savstarpējās attiecībās. Kļūt par tēvu vīrietim ir ne mazāk svarīgi kā sievietei par māti. Vairāk, protams, tiek izcelts, ka tā ir lielāka sievietes vajadzība nekā vīrieša. Bet, novērojot jaunās paaudzes vīriešus, viņi var būt labāki tēvi nekā bija mūsējie, jo mūsu laikos bija ļoti strikts sadalījums. Līdz ar to es domāju, ka bērns ir ģimenes vajadzība. Vajag atstāt pēc sevis kaut ko nevis tāpēc, ka valstī ir demogrāfiskā problēma, bet tādēļ, ka tā vienkārši ir ģimenes sistēmas vajadzība. Attiecībās ir jābūt dinamikai: nevis vīrietis un sieviete satiekas un paliek statiskā stāvoklī, bet attīstās. Protams, tas ir izaicinājums: kad ienāk bērniņš, viņiem ir jāiemācās dzīvot citā ritmā un atbildības līmenī. Ja šo jautājumu ilgi neizdodas atrisināt, cilvēki sāk justies nepilnvērtīgi, domā, ka ar viņiem kaut kas nav kārtībā. Tas ir liels izaicinājums attīstībai, ja ir runa tieši par attiecību dinamiku. Tāpēc, ja vien var palīdzēt, ja pāris ir gatavs pielikt pūles, strādāt pie tā, nevis samierināties ar neauglību, viņiem ir jāpalīdz. Dažkārt, protams, labākais risinājums ir samierināties: ja reiz netiec aiz šīm «aizvērtajām durvīm», tad labāk būtu realizēties citā jomā, ir taču dažādi citi projekti, kurus īstenojot var izvairīties no sajūtas, ka dzīvē kaut kas apstājas.

– Jūs pieminējāt, ka bērnam ir vitāla nozīme pāra dzīvē. Varbūt jūs ieteiktu pārim, kas saskaras ar reproduktīvās veselības problēmām, adoptēt bērniņu no bērnunama? Vai tas būtu risinājums?

– Tā ir viena no alternatīvām, ko nevar uzspiest, jo tas ir ļoti atbildīgs lēmums. Pat par savu bērniņu nav zināms, kaut gan ar viņu vienmēr ir cieša saikne, kuras pamats ir beznosacījumu mīlestība. Bet, paņemot bērniņu, kurš piedzimis nezināmiem cilvēkiem, nekad nevar novērtēt ģenētiskās iedarbības un emocionālā traumatisma lomu. Es šobrīd runāju par to, ko bērniņš ir pārdzīvojis, pirms viņu paņēma no bērnunama. Ar to ir jārēķinās un tāpēc ir jābūt diezgan pārliecinātiem par savu lēmumu un emocionālo līdzsvaru, jo šajā gadījumā tā jau nebūs beznosacījumu mīlestība. Kad bērniņš ir savs, tu zini, ka viņa rakstura īpašību pamatā ir tavi gēni un vainot tu vari tikai sevi, bet, ja bērniņš ir svešs, tad ir jābūt ļoti līdzsvarotai personai. Kad bērniņš ir mazs, viņš ir ļoti mīļš, bet, bērnam augot, izrādās, ka, iespējams, viņam ir ne vienmēr ir labs garastāvoklis un uzvedība, iespējams, kāda trauma no bērnības, un tad vecākiem ir šoks un iezogas ideja atdot bērnu atpakaļ. Tas atkal nebūtu godīgi un pareizi, jo bērns nav manta.

– Mūsdienu sabiedrībai ir ļoti raksturīgs augsts stresa līmenis. Kāda ir stresa ietekme uz auglību un neauglību?

– Stress ir liels ienaidnieks. Stresa dēļ paradās psihosomatiskas problēmas, mūsu ķermenis paliek slimāks, līdz ar to mūsu reproduktīvā veselība arī kļūst vājāka. Tas ir ļoti raksturīgi mūsu sabiedrībai, ka jauniem cilvēkiem, kam nevajadzētu būt nekādu problēmu ar reprodukciju, tomēr pastāv šī problēma, ka tikt pie bērniņa, izrādās, ir sarežģīti. Ne visi taču māk neielaist stresu sevī! Bieži vien cilvēkiem šķiet, ka dzīvē ir tikai rūpes, savukārt prieks ir svešs vārds, kas palicis bērnībā, kad varēja skraidīt pa pļavām, kas jau ir noiets posms. To pieprasa arī mūsu sabiedrība: būt nopietnam, sakarīgam. Mēs iekšēji nemaz neesam tik veseli, kā izskatāmies ārēji. Mēs mākam sevi pasniegt: uzkrāsot lūpas, uztaisīt frizūru, bet dažreiz tas ir par pārāk lielu cenu, jo iekšējā saturiskā bāze nevar izturēt šo slodzi un kaut kādas iekšējās sistēmas sabrūk. Cilvēki meklē harmoniju, braucot uz Indiju vai ejot uz dažādām garīgajām praksēm, jo viņi ir nonākuši pie secinājuma, ka kaut kas neiet kopā, ir pretrunā. Ārā no manis gaida, ka vienmēr viss ar mani ir kārtībā, jo man ir jākonkurē, man ir jāpierāda sevi, bet īstenībā es ne vienmēr jūtos labi.

– Bet kāds ir šis mehānisms, kā stress ietekmē veselību?

– Ir daži simptomi. Vispopulārākais ir nemitīgs satraukums, bezmiegs, kas no tā izriet, ēšanas paradumu maiņa, un tad jau sākas problēmas ar sirdi, ar kuņģi utt., tad tu ej pie ārsta, veic analīzes, un tās parāda, ka it kā viss ir kārtībā, normas robežās. Tā jau ir psihosomatika: ir kaut kādas emocijas, kas ir iesprūdušas, var pietrūkt izlādes. Nodarbošanās ar sportu palīdz, līdzsvaro hormonālo darbību, bet ir arī liela daļa cilvēku, kas tomēr nav fiziski aktīvi. Ir gadījumi, kad fiziskā izlāde ne vienmēr atrisina kaut kādas iekšējās problēmas, jo ar sportu ir tā: uz kādu īsu brīdi kļūst labāk, ir mazliet eiforiska sajūta, bet emocionālais spiediens tomēr saglabājas. Piemēram, ir cilvēki, kuri nevar pateikt «nē». Darbavietā viņus izmanto, bet viņi baidās zaudēt darbu un nevar aiziet pie priekšnieka un pateikt: «Es neesmu gatavs strādāt virsstundas, jo tas mani izdedzina», jo tad priekšnieks atbildēs: «Nu tad ej prom!» Daudz kas spiež uz mums, un šī slodze ir par lielu. Tā ir mūsdienu realitāte. Protams, lai cilvēks normāli funkcionētu, lai vīrietim būtu veselīgi spermatozoīdi, bet sievietei – olšūnas, viņiem visam ir jābūt kārtībā visos līmeņos, lai viņiem nav iekšēja spiediena, kas kaut kur noteikti atspoguļosies un kaut kur kaut ko nobloķēs tīri pēc fizikas likumiem.

– Vai depresija var negatīvi ietekmēt reproduktīvo veselību?

– Jā, tāpat kā stress. Depresija izriet no stresa, un tādu gadījumu skaits praksē pieaug. Vēl vairāk, depresija nomāc libido, vairs nav intereses. Turklāt bērnam vajag, lai vecāki būtu kopā, justos kopā, saplūstu garīgi un emocionāli. Kad cilvēkam ir depresija, viņš it kā ir ārpusē, aiz stikla sienas. Vīrieši ļoti bieži dzīvo ar fona depresiju. Ja bērniņš piedzimst pārim, kurā kaut vienam ir depresija, tad bieži vien mazulim trūkst enerģijas, viņš lēnāk attīstās, slimo, jo bērni ir atkarīgi no vecāku enerģijas, tā ir vitāli svarīga viņu neiroloģijai. Ar pamperu maiņu un barošanu vien nepietiek.

– Vai mēs varam sev kaut kā palīdzēt? Piemēram, dzert kumelīšu tēju?

– Dažiem cilvēkiem izdodas izveidot sev individuālu pretstresa programmu. Katram cilvēkam ir tā dēvētais atbildības un bezatbildības lauks. Ideālā gadījumā tiem ir jābūt 50 pret 50, bet tā tas ir reti, līdz ar to vajag vismaz tuvoties tam. Ar stresu ir kā ar sirsniņu: ir tonuss un atslābums, atkal tonuss un atkal atslābums. Ja var tā izveidot dzīves plānu un mainīt savus paradumus, tas būtu ideāli. Nevajag iet un pirkt zāles, un mānīt sevi, kaut gan tādos gadījumos varētu būt neliels placebo efekts, kas nomierina. Taču pamatproblēma ir cilvēka attieksme pret savu vienīgo dzīvi, kur ir darbs, respektīvi, atbildības lauks jeb citu cilvēku prasības, un bezatbildības lauks jeb tavas prasības pašam pret sevi, respektīvi, ko tu gribētu darīt, lai justos labi, lai tu varētu piepildīt savus mērķus un sapņus.

Privātajai sfērai ir jābūt svarīgākai par darba dzīvi, jo darbs ir relatīvāks nekā privātā dzīve. Kad darba dzīvē ir problēmas, tad uzreiz rodas jautājums, uz ko es varu paļauties: uz savu ģimeni, tuviem cilvēkiem. Ļoti daudz cilvēku pēc sabrukuma darbā nožēlo, ka viņi kaut ko ir palaiduši garām savā privātajā dzīvē. Reizēm atgriezties ģimenē jau ir par vēlu, ja tas attiecības apzināti nekopj. Ziniet, galvenais attiecībās ir spēja smieties un pajokoties. Ja vēl ir humora izjūta, tad nekas vēl nav zaudēts. Kad smieklu un viegluma attiecībās vairs nav, es teiktu, ka cilvēki atrodas it kā katrs savā cietumā plus vēl attiecības tā kā cietumā iesprūdušas: ne ārā tikt, ne tur vairs izdzīvot!

Ja mēs atbrīvojamies no kaut kādām prasībām, piemēram, no sajūtas, ka mūsu pienākums ir radīt bērniņu, paliek daudz vieglāk. Ja saspringst uz bērna radīšanu, viņš bieži vien nepiesakās, jo tas kļūst par pašmērķi «par katru cenu man vajag bērnu», jo vecvecāki to gaida, radi un mēs paši no sevis gaidām. Ja mēs esam uz to saspringuši, viss ir tā kā ierobežots un bērniņš nenāk šajā ierobežotajā telpā. Ir zināmi vairāki gadījumi, kad, zaudējusi cerību, sieviete adoptē bērnu un palaiž domu par neauglību vaļā, un tad viņa paliek stāvoklī, jo tā iekšējā stresa vairs nav.

Tāpēc, veidojot savas dzīves plānu, ir jādomā par to, lai būtu mazāk saspringuma. Cilvēkam ir jāpieņem dzīve tāda, kāda tā ir: ir kaut kādas jomas, kurās iet labāk, ir tādas, kur ne tik labi. Vienmēr ir jāievēro līdzsvars starp atbildību un bezrūpību. Neko nevajag pieņemt kā obligātu nepieciešamību. Visur, kur ir lietojams vārds «obligāti», ir sajūta, ka mēs esam iesaukti armijā, kas rada stresu. Diemžēl mums šī dabiskā prasme sabalansēt savu dzīvi jau vairs nav tik laba. Ir ļoti svarīgi, lai cilvēks koncentrētos nevis uz kādu vienu mērķi, bet gan uz vairākiem mērķiem. Lai cilvēks būtu apmierināts ar dzīvi šeit un tagad, arī ņemot vērā visas dzīves nepilnības, kas ir konstatējamas. Nekam nav jānotiek par katru cenu!