Ja reiz riteņbraucēju par daudz, dzenam tos uz ielas braucamās daļas

Saskaņā ar Satiksmes ministrijas (SM) rosinātajiem ceļu satiksmes noteikumu (CSN) labojumiem, kas varētu stāties spēkā 1.septembrī, velosipēdistiem tiks ieteikts braukt pa ielas braucamo daļu. Tiks pieļauti izņēmuma gadījumi, kas uzskaitīti (CSN 200.3.p.), kad drīkstēs pārvietoties pa ietvi. Tiesa gan, to ievērošana netiks uzraudzīta.

Skaidrības labad, SM rosinājums riteņbraucējiem pārvietoties pa ielas braucamo daļu ir principiāli atbalstāma iniciatīva. Tomēr nav saprotams, kādēļ izmaiņas CSN noteikumos tiek virzītas tieši šogad, ja velosipēdistu pārvietošanās pa ietvi pēc 1.septembra nebūs ierobežota un bez soda sankcijām?

Pie tam minētajā CSN noteikumu projektā ir iestrādātas divas būtiskas nepilnības.

Pirmā: CSN noteikumu projektā vēlamais tiek pasniegts kā reāli izdarāmais. Pašreiz nav iespējams praksē nodrošināt velobraucēju drošu pārvietošanos pa ielas braucamo daļu, jo gandrīz visas Rīgas ielas (it sevišķi brauktuvju malas) ir īpaši sliktā stāvoklī, ar nopietniem šķēršļiem – bedrēm, iegremdētām notekūdeņu lūkām, tādā pašā garā asfalta segumā iepičkātām akām, kā arī sabiedriskā transporta radītām viļņveida risēm.

Vārdu sakot, tie ir kurmju rakumi, kas apdraud gan velosipēdista veselību, gan citus satiksmes dalībniekus - autovadītājus un arī gājējus, jo velobraucējiem daļa uzmanības ir jāvelta šķēršļu apbraukšanai, nevis satiksmes noteikumu ievērošanai. Priekšstatam izmēģiniet Lāčplēša ielas velojoslu; pozitīvais pretmets ir Skolas ielas īpaši atdalītā velojosla un Pārdaugavas velojosla Imantas virzienā.

Pats ikdienā pārvietojos ar auto, bet vasarā bieži ar velosipēdu. Regulāri šķendējos par mūsu autoceļiem/Rīgas ielām un brauktuves daļas malām, kas ir ļoti nožēlojamā stāvoklī. Varbūt esat pamanījuši, ka autovadītāji Rīgā labprātāk pārvietojas pa otro joslu, nevis pirmo, kas tuvāk ietvei. Iemesls šādai rīcībai nav tikai sabiedriskā transporta pieturvietas, bet iepriekš uzskaitītie šķēršļi uz ielu asfalta seguma. Nekad nevari būt drošs, kur pārsitīsi riepu vai motora karteri; it sevišķi tramīgs kļūsti tad, ja personiski esi šīs ķibeles izbaudījis uz savas ādas.

Tādēļ aicinājums riteņbraucējiem pārvietoties pa ielas braucamo daļu vietās, kur nav iekārtota velojosla, ir pielīdzināms aicinājumam cilvēkiem riskēt ar savu dzīvību. Neatkarīgi no tā, vai automašīnu satiksme ir intensīva vai nav.

Apšaubāmas ir arī satiksmes «ekspertu» prognozes - riteņbraucējiem pārvietojoties pa brauktuvi, avāriju skaits nepalielināšoties. Kaut nu tā būtu. Tomēr šis arguments neiztur kritiku, jo salīdzinājumam tiek piesauktas Rietumeiropas valstis, kur asfalta segums uz ielām ir pieklājīgas kvalitātes, nevis šķēršļu joslas kā Rīgas ielās.

Ačgārni tiek interpretēta arī negadījumu statistika: «..vairums avāriju, kurās iesaistīti riteņbraucēji, notiek, saduroties ar gājējiem.» Bet protams, ka sadursmes notiek ar gājējiem, jo līdz šim liela daļa riteņbraucēju pārvietojās pa ietvi/velojoslām, nevis ielas brauktuves daļu!

Velobraucēju skaits galvaspilsētā strauji pieaugs ar katru gadu

Jau drīzumā daļa riteņbraucēju biežāk pārvietosies pa Rīgas ielu braucamo daļu. Nedomāju, ka jau šogad veidosies velosipēdistu drūzmēšanās pie luksoforiem, tomēr viņu kļūs arvien vairāk. Sākotnēji velosipēdisti radīs neērtības un apgrūtinājumus ierastajā automašīnu satiksmes plūsmā. Bet saprātīgākajam autovadītāju vairumam tas nesagādās galvassāpes, jo lēnāka satiksmes kustība (t.i. sastrēgumi) nekad nav bijis principiāls šķērslis braukt/nebraukt pilsētā ar savu auto.

Pirms gadiem desmit Prāgas mērijas satiksmes departaments rosināja palīdzēt agresīvajiem autovadītājiem, aicinot čehus uzskaitīt iemeslus autovadītāju huligāniskai rīcībai galvaspilsētas ielās. Daudzo atbilžu starpā tieši bedres un nekvalitatīvie ielu seguma ielāpi bija viena no visbiežāk minētajiem aizbildinājumiem neadekvātai autovadītāju braukšanas manierei. Man personiski šādas atrunas nešķiet nopietni vērā ņemamas, tomēr liek aizdomāties.

Starp citu, Rīgas Domei (RD) jau tagad vajadzētu sākt ausīties, jo automašīnu sastrēgumi galvaspilsētā nemazināsies, kas var nozīmēt lielāku gaisa/putekļu piesārņojumu; tas savukārt var pamatoti saniknot Eiropas Komisiju par RD nespēju tikt galā ar saviem pienākumiem pilsētvides uzlabošanā. Viens EK brīdinājums Rīgai tika izteikts pērn; otra var arī nebūt.

Pirms aicināt velosipēdistus pārvietoties pa ielas braucamo daļu, ir jāsaved kārtībā Rīgas ielu asfalta segums un jāpiespiež ceļu būvnieki savu darbu veikt kvalitatīvi. Kamēr tas nav izdarīts, aicināt riteņbraucējus pārvietoties pa ceļa braucamo daļu nozīmē pakļaut cilvēku veselību neadekvāti lielam riskam. Ir taču skaidrs, kādēļ riteņbraucēji dod priekšroku ietvei, - jo baiļojas par savu veselību, nevis apzināti tracina kājāmgājējus ar zvaniņu džinkstoņu, sak, dod ceļu, rāpuli!

Satiksmes ministrijai un Rīgas Domei ir jāsakopj savs dārziņš – jāinvestē miljardi eiro ielu seguma atjaunošanai galvaspilsētā. Protams, tas ir komplekss ilgtermiņa izaicinājums, un, protams, vēlēšanas nenotiek katru gadu. Tomēr ne jau vakardien kļuvām neatkarīga valsts ar plānveida finanšu izdevumiem valsts budžetā. Domājiet, kalkulējiet, rīkojieties, lai attīstītu veloinfrastruktūru galvaspilsētā!

Ja CSN jauninājumi šogad tiks akceptēti, atliks vien ieteikt velosipēdistiem ignorēt aicinājumu pārvietoties pa ceļa braucamo daļu - ja tev rūp sava/citu veselība un dzīvība, brauc pa ietvi, izvēloties ceļa braucamo daļu tikai ārkārtas gadījumos.

Otrā nepilnība CSN ir vairāk tehniska, nevis sistemātiska rakstura, bet ne mazāk svarīga: Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD) ir atteikusies palielināt soda sankcijas riteņbraucējiem, ja tie pieķerti braucam aptaurētā stāvoklī - žvingulī vai narkotisko vielu iespaidā. Par vienu no smagākajiem CSN pārkāpumiem administratīvais arests divriteņu īpašniekam netiek piemērots. Pārkāpējs zaudē velosipēda vadītāja apliecību un transportlīdzekli. Maksimālais soda naudas apmērs par šo pārkāpumu ir vien € 170. Savukārt, ja personai ir arī automašīnas vadītāja apliecība, tā netiek atņemta. No ieroču atļaujas gan būs jāatvadās uz laiku līdz trim gadiem...

Sodam par braukšanu dzērumā ir jābūt preventīvam, t.i., pietiekoši lielam, lai atturētu velosipēdista draugus un paziņas no līdzīga pārkāpuma. Velobraucēji turpmāk arvien biežāk piedalīsies pilsētas satiksmē un arvien kuplākā skaitā. Vai šī CSDD vieglprātīgā attieksme pret satiksmes drošību liks daudziem riteņbraucējiem mainīt nelāgo ieradumu iedzert un braukt mājās nakts melnumā? Man atliek tikai cerēt.

To nevar atļauties CSDD, jo cerība nav plānveida stratēģija!