NATO 5.pants ir blefs (254)

Histērijai «krievi nāk» Latvijā nav pamata, vismaz kamēr Ukrainas pretstāvēšana Krievijai nav beigusies ar katastrofu. Tādēļ paraudzīsimies ar vēsu galvu uz pašreiz notiekošo Ukrainā un Krievijā. Te mūs gaida pārsteigums, jo pragmatisks skats uz lietām bažas par Baltijas valstu drošību nemazina. Tieši otrādi, jo vairāk sekojam Maskavas «lienošajai okupācijai» Ukrainā, jo skaidrāks kļūst Putina plāns par «vēsturiskā taisnīguma» atjaunošanu Eiropā.

100 gadus atpakaļ, šodien

Pirms 100 gadiem Pasaules karš nesākās vienas dienas laikā*. Kamēr Vācija nebija nodrošinājusies ar «malā stāvētājiem» jeb neizlēmīgajiem kā Lielbritānija, I pasaules karš nevarēja sākties. 2014.gadā uz Eiropas skatuves atkal ir Vācija kopā ar Franciju un Lielbritāniju, tikai agresors ir Krievija. Vācija ir galvenā politiskā un ekonomiskā svira, kas var ietekmēt Putina turpmākās darbības Ukrainā. Ja vien Vācija nestāvētu malā. Līdzīgi kā pirms 100 gadiem, kad Vācija cerēja uz Lielbritānijas neitralitāti pirms karadarbības sākšanas, tā šodien Krievija paļaujas uz Vācijas neitralitāti - Vācijas atturēšanos no ES ekonomisko sankciju piemērošanas Krievijai, lai Putins brīvi izrīkotos Ukrainā.

Uz nedaudz praktiskākas nots: būtu skaisti, ja Vācijas kanclere Angela Merkele neaizrautos ar vācu lielā biznesa uzklausīšanu, kuri Krievijā investējuši vairāk nekā 20 miljardus eiro: Daimler, BMW, VW; ķimikāliju gigants BASF; lielveikalu tīkls Metro un tā meitasuzņēmums Media Markt; Siemens un citi. Kamēr Straujumas valdība nevēlas «satraukt sabiedrību», publiskojot aprēkinus par Latvijas uzņēmumiem, kas cietīs ES ekonomisko sankciju pret Krieviju dēļ, tikmēr Vācijas lielo uzņēmēju lobijgrupa The Commitee on European Economic Relations aktīvi strādā ar Vācijas sabiedrību: 300 000 vāciešu strādā nozarēs, kurām ir ciešas tirdzniecības attiecības ar Krieviju; 6200 vācu uzņēmumiem ir kapitāldaļas Krievijas uzņēmumos...

Lai gan Vācijas eksports sastāda trešdaļu no ES kopējā eksporta uz Krieviju, arī Lielbritānijā netrūkst peļņas apmāto, kā British Petroleum (BP), kas publiski ir rezervēti, tomēr aiz durvīm agresīvi cenšas ietekmēt Deivida Kamerona ministru kabinetu. Protams, arī Latvijā sauklis «nauda nesmird» nav Straujumas valdības moto, tomēr neesam arī izņēmums Eiropā.

Krimas aneksija vairs nav ES dienaskārtībā

Pateicoties Angelas Merkeles drosmes trūkumam, Baraks Obama ir spiests vilkt gumiju, lai Putins nemanītu, ka Rietumi ne tuvu nav vienoti nostājā pret Krieviju. Nav gan saprotams, kam Rietumvalstis mēģina aizmālēt acis, ja ne paši sev. Eiropas Savienības atšķirīgās intereses mums pašiem nav pārsteigums, Putinam ne tik.

17.aprīlī notika Ukrainas, Krievijas, ASV un ES kopīgā tikšanās Ženēvā. Tas bija kārtējais Rietumvalstu mēģinājums salīmēt veco bildi par Krieviju kā [paredzamu] parteri. Protams, tā bija kaunpilna izgāšanās. Rezultāti tika uzskricelēti uz vienas lapeles kā aicinājums dzīvot mierā un saticībā, t.i., nepasakot neko.

Šāda nekonsekvence no Rietumvalstu puses Maskavu pilnībā apmierina, pat iepriecina. Un kā gan ne - Ukrainas intereses tika pilnībā ignorētas: ne vārda par Krimas aneksiju; nekas par 25.maija prezidenta vēlēšanām Ukrainā, kas ir svarīgs atskaites punkts varas leģitimizācijai; tāpat arī ne vārda par Krievijas specdienestu karadarbību Ukrainas austrumu reģionos utt. Ženēvas «sarunu» iznākums vēl vairāk ir stiprinājis Putina pārliecību, ka demokrātijas nav spējīgas koordinēti pretstāvēt Krievijas brutālajam spēkam.

Jāatzīst, ka pasaules lielvaru «pasēdēšana» Ženēvā radīja dežavū sajūtu par vēsturiskās traģēdijas atkārtošanu - it kā ar Jaltu 1945.gadā nav pietiekami. Šādi skatoties, lielvaru tikšanās Ženēvā katastrofālas konsekvences [vismaz pagaidām] nav radījusi.

Atteikšanās sniegt militāro palīdzību Ukrainai bija pārsteidzīga

ES nerunā par militāro palīdzību Ukrainai. ASV prezidents Obama jau iepriekš noliedza militārās palīdzības iespēju Ukrainai. Par Baltijas valstu gaisa telpas stiprināšanu ir gana daudz runāts un, tiesa, arī izdarīts. Tas ir iedrošinoši, bet nepietiekami. NATO valstu militārā karaspēka klātbūtne Baltijas valstīs sniegtu drošības garantijas, ko nesniedz NATO 5. pants.

Pat tikai runas par šādu varbūtību ir pamatīgi satracinājušas Kremli. Iztaisnojušies arī Krievijas «lienošās okupācijas» piekritēji Baltijas valstīs. Starp tiem ir vietējās pašvaldības kapteinis Aivars Lembergs un Rīgas mēra Nila Ušakova (SC) partijas biedri. Bet es melotu, ja teiktu, ka šo personu teikšana Latvijas drošības jautājumos ir būtiska. Jāsaka - par laimi jums, kungi!

Rīgas mēra Nila Ušakova lojalitāte pret Latvijas valsti šaubas nerada, 2012.gada valodas referendums nav izgaisis atmiņās. Toreiz Rīgas mērs uzstāja, ka viņa atbalstītais referendums esot «krievu izmisuma solis». Ausīs skan Krimas rezidentu gaudas par etnisko genocīdu pret krieviem, tādēļ tika inscenēts «referendums» par pievienošanos Krievijai. Maskava to sākotnēji arī nodēvēja par «krievu izmisuma soli», līdz Putins 17.aprīlī atzina, ka «referendumu» nodrošināja Krievijas armijas karavīri.

Ierasti ekstravaganto izteikumu autors Aivars Lembergs arī prot skaļi apriet, kad garām iet karavāna. Pašvaldības vadītājs nesen piedēvēja NATO karavīriem pļēgurošanu ar «automātu pie sāniem» un nodēvēja karavīrus par prostitūtu aktīvāko klientūru Latvijā. Sazin kur Lembergs smēlies tik detalizētu informāciju, bet ir skaidrs, ka viņš aizsēdējies tiesu zālēs un nav pamanījis, ka NATO valstu karavīri ir Latvijas armijas karavīri. Man grūti iedomāties, cik pacilātā noskaņojumā mūsējie devās mājās pie savām ģimenēm un bērniem. Ja Ventspilī atrastos kvalificēts nozares profs, ieteiktu pašvaldības vadītājam pārbaudīties pie ārsta - kazi, cietuma kamerā pavadītie mēneši 2007.gadā atstājuši nevēlamas sekas apsūdzētā veselībai, kas līdz ar solīdo vecumu regresējusi?

Atpakaļ pie nopietnām lietām.

Ar ko Krimas aneksija atšķiras no teorētiskās Latvijas okupācijas? Mēs esam NATO, Ukraina nav? Diemžēl tas nav pārliecinošs arguments.

Kāpēc?

1994.gadā Ukraina pievienojās līgumam par kodolieroču neizplatīšanu - Kijeva atteicās no kodolvalsts statusa un parakstīja ar ASV, Lielbritāniju un Krieviju īpašu vienošanos, kas tiek dēvēta par Budapeštas memorandu. Vienā no šā dokumenta punktiem minētās trīs lielvalstis garantēja Ukrainas neatkarību un teritoriālo nedalāmību.

Budapeštas memorands formāli nav atcelts vai pārskatīts, tomēr faktiski tas vairs nav spēkā. Lielvaru solījums Ukrainai ir palicis uz papīra. Par Krieviju nerunāsim, Putina nostāja ir nemainīga. Turpretī ASV un Lielbritānijas tiesiskais nihilisms liek satraukties.

Ziemeļatlantijas alianses varenajām dalībvalstīm ASV un Lielbritānijai pašu sniegtās drošības garantijas tādai stratēģiski nozīmīgai valstij kā Ukraina šodien vairs nav klapatu vērtas. Tad jājautā, kādas garantijas varam sagaidīt mēs, Baltijas valstis, kas ir stipri maznozīmīgākas par Ukrainu?

Cik lielu nozīmi Rietumvalstis piešķir NATO 5. pantam – uzbrukums vienai dalībvalstij ir uzbrukums visām? Vai drošības garantijas attiecas arī uz Baltijas valstīm, vai tās ir tikai Centrāleiropai? Vārdos NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens ir dāsns. Tomēr skaidras atbildes līdz šim nav, ja vien Baltijas valstīs [ne]tiks izveidota militārā bāze, piemēram, NATO ātrās reaģēšanas spēkiem.

Vai niecīgie 0,92% no Latvijas IKP, kas ir atmesti aizsardzības budžetam, apliecina Latvijas patiesās rūpes par savu drošību? Vārds vietā! Bet tas nesniedz atbildi uz pirmo jautājumu.

Ukrainas zaudēšanas sekas pasaules mērogā ir prognozējamas – Irāna varēs turpināt bagātināt urānu, jo vairs nebūs ne mazākā iemesla uzticēties ASV un ES solījumiem par drošības garantijām. Ja Budapeštas memorands nevienam nav saistošs, tad Sīrija, Ziemeļkoreja un arī Ķīna izdarīs vienkāršu salīdzinošu secinājumu - jebkura vienošanās, līgums, memorands var tikt pārskatīts, ja rietumvalstīm tā būs lētāk, izdevīgāk.

Tas būs haoss. Izdevīgs tikai Krievijai, Irānai, Sīrijai... Vai ASV ģeopolitiskās intereses un pagaidām vēl neaptraipītā ES kredibilitāte citos reģionos, kontinentos neļaus tām pārkāpt NATO 5. panta garantijas Baltijas valstīm? Iespējams, varbūt, cerams...

ASV morālā autoritāte ir zaudēta līdz ar iebrukumu Irākā 2003.gadā. Lai izvairītos no ačgārnas situācijas, kad ASV atkal uzņemsies līdera lomu, Vācijai ir beidzot jāpārvar II pasaules kara kompleksi, jāuzņemas iniciatīva koordinēt ES ārpolitiku un jāmet spieķi Putina Krievijas riteņos. ASV to novērtēs. Ukraina to novērtēs. Baltijā to novērtēs, arī Moldovā un Gruzijā. Bet Putins divreiz domās, pirms kaut ko iesāks.

Varētu būt liels vilinājums piekrist ASV valsts sekretāra vietnieces Viktorijas Nulendas neformāli teiktajam: «Fuck the EU»**. Tomēr ir aplam krist pārmērībās. Vācija nav vienīgā valsts Centrāleiropā, kas minstinās ar sankcijām Krievijai. Vācijas dāsnie nodokļu maksātāji ir paveikuši nenovērtētu, bet vitāli svarīgu darbu - glāba ES valstis no 2007.gada finanšu krīzes. Arī Latvija ir pateicību parādā.

Tagad ir īstais brīdis Eiropas solidaritātei - ES valstīm ir jāpalīdz Vācijai pieņemt vienīgo pareizo lēmumu – izolēt Putina Krieviju.

Jebkurš cits risinājums ir daudz, daudz dārgāks. Visiem.

Atsauces:

* -

** -