Vai Edgars Rinkēvičs ir trauksmes cēlājs pirms valdības krišanas?

Edgars Rinkēvičs: «Mani neizbrīna SC & NA kopošanās par tikumību, jo viņu mērķis nav brīva LV, bet totalitāra valsts, kuru pēc tam var nodot Kremlim.»

Ārlietu ministra izteikuma dēļ Laimdotas Straujumas valdības tikumības iemiesojumi kā pēc mājiena metās aizstāvēt daudzsievības atbalstītājus NA.

Labklājības ministrs Uldis Augulis (ZZS): «Ja kādai koalīcijas partijai ir mērķis totalitāra valsts, tad, man liekas, ir jābūt pietiekamiem pierādījumiem, lai ko tādu vispār paziņotu. Es domāju, līdz šim tāda informācija nav bijusi, ka kāds mums gatavo valsts apvērsumu, līdz ar to tas ir pietiekami skaļš izteiciens, kur prasās vismaz paskaidrojums.»

Laimdota Straujuma (V): «Es personīgi neatbalstu nekādā veidā. Es nevaru iedomāties, ka mūsu koalīcijas partneri ietu virzienā uz totalitāru valsti, un kāds ir tam pamatojums.»

Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs (NA): «Koalīcijas partneri to savstarpēji nekad nav darījuši, ka prasītu kāda ministra demisiju, un šo tradīciju mēs nelauzīsim. Līdz ar to, pirmkārt, jātiek skaidrībā ministram pašam par savām izteikumu problēmām. Un es domāju, ka «Vienotība» arī pieņems atbilstošus lēmumus.» Rasnačs uzskata, ka ministram publiski jāatvainojas NA par «ļoti skarbiem apvainojumiem».

Man nav zināms, kādēļ tieši Latvijas prezidentūras laikā Edgars Rinkēvičs atgādināja «valsts noslēpumu» par NA un SC ilggadējo «kopošanos», jo abām radikāli noskaņotajām partijām, ilggadēji velkot valsts deķi «konservatīvā» ekstrēmisma virzienā, ir vairāk kopīga nekā atšķirīga.

Vai ārlietu ministrs ir trauksmes cēlājs pirms laimesdotās valdības krišanas?

Intelektuālā un politiskā krīze Latvijā sasniegusi apogeju

SC un NA vienotā nostāja šķietami nenozīmīgā jautājumā par valsts cenzētu seksuālās izglītības mācību saturu skolās nav tik nevainīga sakritība, kā varbūt izskatās pirmajā mirklī. Ja jums šķiet, ka Baltijas un Latvijas lielākais drauds ir tiešs Krievijas militārais iebrukums NATO dalībvalstīs, padomājiet vēlreiz. Daudz nopietnāks drauds ir mūsu politiķu vājums (negausība naudas un varas priekšā), kas rada pateicīgus apstākļus vēl plašākai politiskajai korupcijai un drīzākam tiesiskuma zudumam - līdz pat leģitīmai varas maiņai Satversmes ietvaros. Piemēram, Krievijas «konservatīvo vērtību» piekritēji SC, ZZS un NA izveido jaunu valdību ar Sudrabas un Bondara partiju atbalstu. Prezidenta ievēlēšana maijā/jūnijā kalpotu par šīs potenciālās sadarbības pārbaudījumdarbu, kad Andra Bērziņa vietā ieceltu profesionālu un erudītu politiķi ar lieliskām oratora dotībām, bet... ar izpratni par demokrātijas vērtībām kā Voldemortam Šķēlem.

Tomēr valdības maiņa nav apdraudējums demokrātijai, kā to mēģina pasniegt gandrīz vai visi Straujumas valdības ministri, ieskaitot pašu premjeri.

«Ģeopolitiskā situācija» ir kļuvusi par formālu attaisnojumu rīcībai vai tās trūkumam – lūk, tas ir lielākais ļaunums, jo lēnām, bet pamatīgi paši esam degradējuši uzticību demokrātijai un tiesiskumam Latvijā. Tik tuvu valsts apvērsumam «Ulmaņgaumē» Latvija vēl nav bijusi 21.gadsimtā - demokrātisko institūciju degradēšanai un likumsakarīgi to likvidēšanai, kā dēļ zaudējām Latvijas neatkarību bez cīņas 1940.gadā. Un ne jau tādēļ, ka līdzīgi draudīgā situācijā neesam bijuši pēdējo 25 gadu laikā. Bet tādēļ, ka šodien uz politiskās skatuves vairs nav nevienas partijas, kas gribētu un spētu pretoties kārdinājumam palikt pie varas visiem iespējamiem līdzekļiem.

Politiskais atsvars visatļautībai un beztiesiskumam ir pašlikvidējies: tieši SC un NA riņķa dancis ar mākslīgi izspēlētajiem «pretstāvēšanas» cēlieniem ir sadarbības modelis, ko par izdevīgu atzinusi arī konformistu partija «Vienotība» jeb tā saucamais «mazākais ļaunums». Šī kādreiz cerīgā, bet nu pašu degradētā politiskā apvienība varas saglabāšanās nolūkos ir izgājusi uz pretvalstiskiem kompromisiem ar Saeimas «konservatīvo» vairākumu un aktīvi piedalās valsts stumšanā uz beztiesiskuma un visatļautības bezdibeni.

Pērn ziemā rakstīju, ka Valda Dombrovska «aizbēgšana» uz Briseli iezīmēja Latvijas likteni; nevarēju zināt, kā tas notiks. Var jau būt, ka politiskās varas sistēmas degradācija būtu tikpat traģiska ar Dombrovski premjera amatā; tomēr viens ir skaidrs – Dombrovskis padevās, kaut arī spējīgākajam un spēcīgākajam premjeram Latvijas vēsturē bija nerakstīts pienākums pretoties, ziedoties, upurēties. Sauciet kā vēlaties.*

Politiskie procesi nekad nav viegli pamanāmi, šķetināmi, lai domātspējīgā sabiedrības daļa līdz ar pirmajiem signāliem skaļi protestētu pret valdības un Saeimas darbības imitāciju. Iebilstu, piemēram, viduslaiku «tikumības jostas» iniciatoriem SC un to sinhronajiem atbalstītājiem NA un ZZS; protestētu vai vismaz diskutētu par jauna TV kanāla veidošanu krieviski runājošajiem iedzīvotājiem, kas varbūt būtu veiksmīgs projekts pirms 10 gadiem; protestētu pret to, ka aizsardzības budžeta palielināšana plānota tikai ap 2020.gadu; pretotos likumdevēju un izpildvaras politkorektumam, vilcinoties ieviest valsts apmaksātu izglītību tikai valsts valodā no 2018.gada, jo nav manīts neviens rakstisks dokuments, kā to plānots realizēt praksē...

Atbildība par informācijas telpas piegružošanu ar uzmanību novērsošiem un mazāk svarīgiem procesiem/notikumiem gulstas arī uz mums. Bet it sevišķi uz to mediju sirdsapziņas, kuru redakcionālā politika pieļauj atklāti atbalstīt vienu vai otru varas partiju. Nav tik būtiski, vai tie atgremo valdības fobijmāniju par patiesi draudīgo ģeopolitisko situāciju, centīgi piešūdinot šaubas un aizdomas par «komunistu spiegu» jebkuram citādi domājošam traucēklim.

Publiskajā telpā jēdzieni «ģeopolitiskais stāvoklis» un «valdības stabilitāte» tiek pasniegti kā nedalāmi, ar skaidru mērķi neļaut valdības iekšējām nesaskaņām varas pīrāga dalīšanā [ekonomisko grupējumu starpā] nokļūt ārpus šaura personu loka (kaut kur Ieroču ielā). Bet, ja kādam pasprūk, kā ārlietu ministram, tad valdības trīs partijas šo krupi norij bez īpašām diskusijām, šādi maldinot publiku ar augstas raudzes kompromisu politisko partiju starpā. Tādēļ sabiedrības vairākumam ir grūti pamanīt, cik ļoti vāja un īpaši viegli ietekmējama ir Laimdotas Straujumas valdība, jo oficiālā retorika par ārējo ienaidnieku jeb «ģeopolitisko situāciju» ir daudz skaļāks bieds par ne tik acīmredzamo iekšpolitisko krīzi.

Tā ir valsts nozagšana līdz šim neierastā, bet tikpat nodevīgā un pat noziedzīgā izpildījumā.

Straujumas valdības koalīcija trauksmes cēlājus no «savējo» vidus sauc par dumpiniekiem, kā ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču, kas esot arogants, mēnessērdzīgs nemiera cēlājs. Ierēdņiem kā mazākajiem gariņiem, protams, tiek smagākais pārmetums – valsts noslēpuma necienīgie. Spilgts piemērs ir premjeres un politiķu diskreditēto Latvijas tiesībsargājošo iestāžu (arī ģenerālprokurora) koordinēti izspēlētā klaunāde ap Valsts kancelejas vadītāju Elitu Dreimani. Šis teātris ļoti atgādina Andra Šķēles un viņa protežē Aigara Kalvīša mežonīgās valdīšanas laikus, kad politisks paziņojums no premjera mutes bija nerakstīta pavēle jeb nepārprotams signāls tiesībsargiem izpildīt premjera publiski dotos norādījumus. Pat tad, ja šādai rīcībai nebija nekāda tiesiska pamatojuma.

Piemēram, atcerieties Aigara Kalvīša laika prognozi 2007.gada 27.septembrī: «Latvijas valsts drošību un augstu amatpersonu dzīvības apdraud nopietns krimināls grupējums.» Wikileaks dokumentos lasām, kā ASV vēstniecība Rīgā dienu vēlāk Vašingtonai satraukti raksta: «Premjera Kalvīša paziņojums par it kā nopietnu apdraudējumu Latvijai mums šķiet tikai veids, kā novērst sabiedrības uzmanību no citiem svarīgiem procesiem.» **

Novērst uzmanību? No kā?

Tiesībsargi, SAB, DP, KNAB nav atkratījušies no publiski neredzamas, bet nepastarpinātas politiskās ietekmes kopš Aivara Lemberga/Andra Šķēles/Kalvīša laikiem. Mainījies tikai viņu dīdītājs – tā ir partijas «Vienotība» elite, kas gatava antidemokrātiskiem kompromisiem ar NA un ZZS, lai tikai sauktos varas partija, ilgākā un dzīvotspējīgākā Latvijas modernajā vēsturē.

Uzmundrinājumam

Straujumas valdību neviens negāzīs, tā pati aizrīsies ar saviem vēmekļiem. Ja tā kritīs šogad, tad nākamā nešaubīgi būs veidota pēc šīs (valdības) ģīmja un līdzības un pabeigs iesākto sagatavošanos autoritārai politiskās varas sistēmai, kas formāli sauksies nevainīgi un šķietami leģitīmi – Latvijas prezidentāla republika.

Un tad arvien vairāk un vairāk drosmīgo pametīs šo zemo logu un šauro durvju zemi, kur diviem varas apsēstiem latviešiem ir trīs partijas, kas 25 gadus viena otrai plēš acis ārā... līdz Latvija būs pašu nopostīta un ar nezālēm aizaugusi tēva māja dižās Eiropas Savienības pievārtē.

Te arī galvenais jautājums: vai indivīda uzdrīkstēšanās var uzveikt koruptīvu vai pat noziedzīgu politiskās varas sistēmu? Vienkāršiem vārdiem – vai atsevišķa pilsoņa balss vēlēšanās kaut ko izšķir? Atšķirībā no Āzijas civilizācijas, Eiropas atbilde ir viennozīmīga – jā!

Nu tad - aidā?

Atsauces:

*

**