Latvijā cilvēki mirst uzreiz pēc četrdesmit – kā viduslaikos?

Pirms dažām nedēļām mēs ar draugiem devāmies uz Alpiem slēpot. Lai brauciens būtu ekonomisks, izvēlējāmies braukt ar auto. Vienīgā izklaide braucienā pa ātrgaitas šosejām ir benzīntanki – var izlocīt kājas, apmeklēt visas nepieciešamās telpas, iedzert kafiju un... rūpīgi izpētīt preses plauktus. It īpaši Austrijā, kur žurnālu klāsts ir tiešām bagātīgs.

Zināt, ko es tur atradu bez lielas meklēšanas?

Vismaz trīs skaistus, krāsainus, elegantus izdevumus sievietēm labākajos gados

(varbūt kāds bija vācu izdevums, bet lietas būtību tas nemaina). Uz viena vāka bija rakstīts tieši un nepārprotami – «sievietēm pēc četrdesmit», uz citiem šis vēstījums bija aizplīvurotāks, teiksim, «sievietei viņas lieliskākajā vecumā», bet saturs un foto liecināja, ka lieliskākais nav ne astoņpadsmit un pat ne trīsdesmit. Šie žurnāli nestāstīja ne par pirmajām menopauzes pazīmēm, ne izšūšanu krustdūrienā – tie stāstīja par enerģijas pilnu, dzīvesgudru un joprojām skaistu sievieti, kura beidzot zina, ko grib no dzīves, bet ir arī atvērta jauniem piedāvājumiem un piedzīvojumiem. Starp citu, iespējams, pat izšūšanai krustdūrienā, kas ir ļoti līdzsvarojoša un pat modīga nodarbe. Gandrīz kā mandalu likšana.

Savukārt modes lappusēs beidzot atbilstošus tērpus bija uzvilkušas atbilstošas sievietes – piedodiet, bet modele pusaudze Chanel kostīmiņā ar Furla somiņu tomēr izskatās mazliet piedauzīgi. Vai smieklīgi – kā iekāpusi mammas kurpēs, kad izmērs jau der, bet staigāt uz augstiem papēžiem vēl nemāk...

Protams, protams.

Es neesmu naiva, un galu galā es strādāju sieviešu žurnālā.

Es zinu, kāpēc modelēm jābūt jaunām un tievām un kāpēc vāka sejām jābūt ar mirdzošu ādu. Tāpēc, ka, lai ko visi runātu, joprojām labāk nopirks skaistu fotošopētu vāku un arī reklāmdevējiem labāk patīk žurnāli ar tādiem vākiem un bildēm. Jā, vienreiz var uzlikt kaut ko ekstrēmu, kaut ko ar krunciņām, kaut ko dokumentāli melnbaltu, bet tad tas arī ir un paliek izņēmums...

Bet es tomēr gaidu, kad beigsies šī kolektīvā šizofrēnija. Šis teātris, kurā piedalās gan mediju ražotāji, gan paši lasītāji. Mēs visi. Galu galā – būsim taču reālisti –

Eiropa lēnām, bet stabili noveco.

Un noveco ne jau, lai snauduļotu šūpuļkrēslā, bet lai turpinātu aktīvu, sakarīgu dzīvi. Bet dzīvesstila žurnāli (un ne tikai sieviešu, starp citu) joprojām nes vizuālo vēsti par kaut kādiem mistiskiem veiksmīgiem, bagātiem, perfektiem cilvēkiem vecumā tā ap divdesmit... No kuras planētas viņi, lūdzu, atlidojuši?

Es ceru, ka tie trīs austriešu benzīntankā atrastie žurnāli sievietēm «lieliskākajā vecumā» palēnām tomēr iezīmē jaunu tendenci. Jā, žurnāli vienmēr būs mazliet «sapņu fabrikas», tomēr adekvātu un jēdzīgu sapņu, vai ne?

Starp citu, vienu no žurnāliem nopirku. Zināt, kādu teikumu tur atradu rakstā par vitamīniem? «Tā kā vecumā pēc četrdesmit tagad daudzām ir aktuāla grūtniecība, par vitamīnu lietošanu jādomā īpaši rūpīgi...»

Nu tad lūdzu.