Putins atzīstas noziegumos. Ko nu, Ušakov?

Kara gadījumā ZZS un SC ievēlētais prezidents turpina laiskoties

Latvijas prezidentu Andri Bērziņu redzam un dzirdam reti, tomēr prezidenta institūcija nesabrūk, tiklīdz saimnieks dodas atvaļinājumā. Tas nenotika pat Krievijas iebrukuma laikā pērn Krimā: «Cilvēks atvaļinājuma laikā neplāno karu,» 2014. gada martā izteicās Andris Bērziņš ar preses sekretāres muti un atteicās pārtraukt savu atpūtu. Protams, Latvija ir parlamentāra republika, prezidents tikai veic reprezentatīvas funkcijas. Tiesa, katru reizi esmu tuvu panikai, kad Andris paver muti, lai paustu Latvijas nostāju ārvalstu kolēģiem...

Bet šādas kaunpilnas situācijas ir iespējams novērst, notušēt, kompensēt, jo demokrātiskajās valstīs eksistē varas līdzsvarošanas mehānismi, kas neļauj dažu amatpersonu bezdarbībai/nekompetencei vai pat valdības maiņas gadījumā pārvērst Latviju par kājslauķi lielvalstu pagalmā. Demokrātija Latvijā un līdztiesība Eiropas Savienībā ir vienīgās garantijas, kādēļ mums ir valsts, ko saucam par savējo.

Krievija ir pavisam cits stāsts.

Nav būtiski, vai Putins atgriezīsies neskarts vai [politiski] traumēts, diktatora tronis tukšs nepaliks arī pēc 2024.gada.

Kopš 21. gadsimta sākuma pāris saujiņas krievu intelektuāļu izmisīgi mēģināja pretnostatīt Borisa Jeļcina «privatizēto demokrātiju» Vladimira Putina noziedzīgajam režīmam. Viņi centās atrast tuvākos atskaites punktus Krievijas vēsturē, kam «piesiet» krievu kolektīvo atmiņu. Tas neizdevās, jo alkoholiķa Jeļcina valdīšanas pēdējie pieci gadi (no 1995.g.) ir gandrīz izstumti no krieva atmiņas. Neviens nevēlējās atcerēties «slikto» Jeļcinu, tikai uzvaru 9.maijā. Līdz pat 2000.gadam, kad oligarhi par prezidentu izvēlējās sportisko nedzērāju Vladimiru Putinu.

Balto plankumu Krievijas vēsturē ir daudz vairāk, nekā mums šķiet. Un to kļūst arvien vairāk, Putina režīma paramilitārajiem ideologiem pārrakstot vēstures grāmatas skolēniem. Bet valsts bez pagātnes ir valsts bez nākotnes. Šie «krievu pasaulē» labprātīgi iesprostotie cilvēki ir kā uz nāvi notiesātie, kuriem implantēta gadsimtiem veca hroniska bezcerība ar paralizējošām bailēm. Tāpat kā visi Krievijas tirāni, arī Putins savas tautas sāpes dēvē par «krievu bezgalīgo izturību». «Krievu izturība» ir mākslīgi radīts mīts, lai ļautu Putina režīmam nesodīti pastrādāt noziegumus pret savu tautu, ukraiņiem un baltkrieviem kaimiņos.

Savukārt Krievijas TV demonstrētā «Krima. Ceļš uz dzimteni» ir kārtējais režīma propagandas produkts, kas atkal domāts tikai Krievijas iedzīvotājiem, ar mērķi uzturēt mītu par «izredzētās» Krievijas cienīgu līderi, kurš ir pārāks par jebkuru iekšpolitisko oponentu un iedomāto ārējo «ienaidnieku».

«Krima. Ceļš uz dzimteni» ir pietiekošs pierādījums, lai ES rīkotos

ANO Starptautiskajā tiesā Vladimira Putina «dokumentālā filma» par Krimas aneksiju būtu Krievijas skaidri un nepārprotami pausta atzīšanās pastrādātajos noziegumos Ukrainā. Bet Putins nesniedza liecību tiesas zālē Hāgā. Kādēļ šo «dokumentālo filmu» Krievijas TV ekrānos Putins izlēma rādīt tieši tagad? Viņam nav nekas jāpierāda rietumvalstīm, kā atzina LR ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs: «Putins apstiprināja visu, ko jau zinājām...» Arī pašmāju publikas atbalsts Putina režīmam pārsniedz 80+%, daži reitingpunkti vairāk vai mazāk nav tik dramatiski.

Amizantu versiju piedāvā krievu polittehnologs Staņislavs Belkovskis:

Krievijas polittehnologa Belkovska sarkasms nav tikai nevainīgs joks: Krievijā nav skatuves, kur spēlēt diskusiju teātri, - ir tikai Krievijas valsts propagandas TV kanāli, kuriem uz vārda tic 85% iedzīvotāju. Patiesi, Krievijā nav iespējams politisks konflikts, jo politiskie oponenti ir apcietināti, iebiedēti un nogalināti – atlikuši tikai «savējie» Kremļa varas vertikāles čekisti, kas savā starpā un prom no publikas acīm cīnījās par lielāku ietekmi Putina galmā.

27.februāra naktī mafijas klanu spēkošanās pēkšņi paspruka uz āru

Kad uz Kremļa sienas parādījās nogalinātā Borisa Ņemcova asinis, gan režīma pretinieki, gan Putina atbalstītāji momentāni saprata, ka kaut kas ir nogājis greizi iepriekš hermētiskajā Kremļa varas vertikālē. Neviens Krievijas politiķis vairs nevarēja justies drošs par savu brīvību un dzīvību.

Ņemcova nogalināšana un tam sekojošais haoss atsedza līdz šim ne tik acīmredzamo aizgaldu - mafijas valstī Krievijā, kur nav iespējams atšķirt valsts un organizētās noziedzības grupējumu aktivitātes, pats boss Vladimirs Putins nevar justies drošībā, kad režīma galvenie balsti gatavi cits citam pārgriezt rīkli.

Putina Krievija ir mafijas valsts ar savstarpēji konkurējošiem varas klaniem, kas pakļaujas galvenajam menedžerim. Bet tikai līdz brīdim, kamēr līdera autoritāti neapšauba kāds no ambiciozākajiem Kremļa varas pīlāriem. Ja klanu starpā sākās atklāta konfrontācija, un tā pavisam noteikti ir sākusies pēc Borisa Ņemcova noslepkavošanas, menedžera Putina spēkos nav to apturēt.

Līdz Krievijas iebrukumam kaimiņvalstī par zibensnovedēju jeb relatīva miera garantu Kremļa grupējumu starpā kalpoja alkatīgas ārišķības kā Soču olimpiāde vai miljardus vērtie valsts uzņēmumi un dāsni sadalītā peļņa no dabas resursu laupīšanas. Dolāru kalni turēja kopā asinskāros efesbešņikus, militāristus un «glaunos» noziedzniekus-oligarhus.

Tomēr ieilgušais karš, pateicoties Ukrainas neparedzēti sīvajai pretestībai, kas pavisam sagrāva Ukrainas ekonomiku un iedzina stagnējošo Krievijas ekonomiku vēl dziļākā purvā, ar joni ir atrāvis vaļā puspievērto Pandoras lādi Krievijā.

Kadirova dzimta

Prezidenta Putina svarīgākais leģitīms ir Čečenijas republikas tirāns otrajā paaudzē - Ramzans Kadirovs. Viņa tēvam Putins ir pateicīgs līdz sava mūža galam par genocīda pret čečeniem pieļaušanu 1999. gadā un 2000. gados, kas uz kopējā baiļu fona palīdzēja Putinam ierāpties prezidenta krēslā. Vairāki kremļaloģijas zintnieki ir izteikuši pieņēmumus, ka tieši Ramzans Kadirovs personiski vai pastarpināti devis rīkojumu nogalināt Borisu Ņemcovu. Tas esot saniknojis FSB ģenerāļus, jo apdraud visu varenā dienesta tiešo pienākumu izpildi valsts teritorijā. Saprotams, ka iemesls ģenerāļu uztraukumam nevarēja būt pats slepkavības akts, bet FSB vadības bažas par ietekmes zaudēšanu Putina galmā.

Protams, tikpat labi Putins ar FSB rokām vēlas samazināt atkarību no islāma fanātiķa, kuram pats savulaik uzticēja vadīt [terorizēt] Čečenijas republiku. 2006. gadā Putinu neuztrauca islāmistu terorista Kadirova izpratne par tiesiskumu, kas praktiski ir islāma kalifāts Krievijas republikā. Iespējams pat, Putins apsver variantus, kā tikt vaļā no Čečenijas prezidenta, kurš Borisa Ņemcova iespējamo slepkavu nosauca par «īstenu Krievijas patriotu», tāpat vairākkārt izteicis aicinājumus FSB vietā tikt galā ar Putina politiskajiem opozicionāriem vai tiem, kas «apvainojuši» Muhamedu ar karikatūrām.

Šeit nonākam pārāk neskaidrā teritorijā, kaut arī tālākā nākotnē nevar izslēgt jaunu Krievijas armijas iebrukumu Čečenijā, protams, vispirms FSB sarīkos sprādzienu sēriju Maskavas daudzdzīvokļu namos, visā vainojot «čečenu teroristus», lai Putins varētu sākt III Čečenijas karu.

Šādu scenāriju realizēja pirms 16 gadiem tolaik vēl FSB pulkvežleitnants Vladimirs Putins.

Mēs nezinām, kas patiesībā notiek aiz Kremļa sienām; pāris neatbildētie jautājumi arī pēc Putina atkal-parādīšanās 16.martā:

1. Vai Putins bija spiests nokāpt no skatuves uz laiku, ļaujot režīma balstiem mēroties spēkiem, arī uz Maskavas ielām? Šī spekulācija liecina par Putina varas mazināšanos, līdz pat tās totālam zudumam;

2. Vai arī Putins ir saglabājis formālu kontroli valstī un Kremļa gaiteņos personiski piedalās varenāko mafijas klanu samierināšanā, aktīvi līdzdarbojoties? Šai versijai nav diez cik liela attīstības perspektīva, jo grūti iedomāties mierīgu līdzāspastāvēšanu starp FSB kaujiniekiem un Kadirova teroristiem.

Visvienkāršākais skaidrojums, bet ne pats neticamākais – Putins bija smagi sasirdzis.

Neatkarīgi vai Putins ir mafijas klanu atstumts, nomests vai bija saķēris klepu, mums ar bažām ir jāraugās uz notiekošo Krievijā. Arī tad, ja/kad Putins parādīsies publikai, mēs, visticamāk, neuzzināsim viņa prombūtnes patiesos iemeslus, jo 10 dienu laikā Krievijas propagandas televīzijas ir izplatījušas neticami lielu daudzumu savstarpēji noliedzošas informācijas.

Putins ir apēdis visus burkānus, bet siksnu tā arī nav redzējis. Viens gan ir pavisam skaidrs - kopš Putina «nozušanas» ir pagājušas 10 dienas, kas bija pietiekoši ilgs laiks, lai ES valstu un Latvijas politiķi būtu paspējuši atskārst un notraust jelkādas ilūzijas par «bizness pa vecam» ar Krieviju. Vismaz uz pāris paaudzēm.

Uzziņai

16.marts – Krimā notiek Krievijas nelikumīgi organizētais «referendums».

17.marts – Putina dekrēts par Krimas kā neatkarīgas valsts formālu atzīšanu no Krievijas puses.

18.marts – Putins un «Krimas republikas»/Sevastopoles «pārstāvji» Maskavā paraksta dokumentus par Krimas uzņemšanu Krievijas Federācijā.

20., 21. marts – Krievijas parlamenta abas palātas (Dome un Federālais koncils) ratificē Krimas republikas uzņemšanu Krievijas Federācijas sastāvā.

Svinības Krievijā un Krimā. ES un ASV sankcijas vēlāk.