Pamodiniet mani, kad sāksies karš (255)

Kad saikne ar realitāti ir zudusi

4.marta preses konferences laikā Maskavā, kas bija sarīkota lojāliem Kremļa mediju žurnālistiem, bija viegli pamanīt, ka Vladimirs Putins pēdējās dienās ir cītīgi pārlapojis Hitlera bībeli. Visticamāk, Krievijas prezidents nacistu eposu bija sācis apgūt jau pirms VDK dienesta Vācijas Demokrātiskajā Republikā, domādams, ka tas ļaus viņam izprast «vācu-austriešu mentalitāti», lai labāk pildītu PSRS spiega pienākumus.

Vladimirs Putins šīs zināšanas lika lietā, nupat okupējot Krievijas «vēsturisko telpu» Ukrainas valsts teritorijā. Ar šādu rīcību Krievijas prezidents Putins visai pasaulei vēlreiz atgādināja, ka nacionālsociālisma kustība Kremlī ir pat ļoti dzīvelīga. Lai nerastos šaubas, kāda lasāmviela iemidzināja Putinu nedēļas nogalē pirms Krimas aneksijas, - «gleznotāja» Ādolfa Hitlera anšlusvīziju par Vācijas-Austrijas apvienošanu Putins burtiski nokopēja Krievijas-Ukrainas gadījumā. 4. marta preses konference parādīja to, ko daudzi neievēroja pēc Gruzijas kara - nacistu jaunais līderis ir Krievijas prezidents Vladimirs Putins.

Uzreiz pēc Soču Olimpiādes Putins palaida Krievijas propagandas mašinēriju, pāris dienās forsējot, viņaprāt, labdabīgas augsnes radīšanu Ukrainas Krimas aneksijai. Bet viss aizsākās stipri senāk. Zemāka līmeņa Maskavas pārstāvji pērn regulāri ceļoja no Krievijas galvaspilsētas uz Kijevu, gatavojoties 2015.gada Ukrainas prezidenta vēlēšanām. Turpretī Olimpisko spēļu laikā, kamēr lat-vānis Andris Bērziņš samīļojās ar Putinu klātienē, Kremļa padotie jau mērķtiecīgi un vairākkārtīgi apmeklēja [Janukoviča] Reģionu partijas vadītāju kabinetus Krimā.

3.martā tika publicēta iedzīvotāju aptauja, kuru veica Kremlim lojāla socioloģisko aptauju kompānija: gandrīz 73% iedzīvotāju neatbalstīja Krievijas iejaukšanos Ukrainas iekšējās lietās. Aptaujas rezultāti, protams, neguva plašu rezonansi Krievijas medijos, jo iedzīvotāju viedoklis krasi atšķīrās no Putina iepriekš cerētā. Plašu publicitāti gan ieguva Krievijas parlamenta augšpalātas izdotais Ukrainas okupācijas orderis. Ar nosacījumu, ja Ukrainā tiek formāli inscenēts genocīds pret etniskajiem krieviem. Te atkal darbs bija Krievijas propagandas TV kanāliem.

Putins noticēja paša radītajai pasakai par etnisko konfliktu Krimā

Ukrainas Krimu okupējušās armijas vienības pārvietojas bruņumašīnās ar Krievijas auto reģistrācijas numuriem. Karavīri šķiet labi apmācīti un ļoti labi tehniski ekipēti, vērtē Latvijas armijas pārstāvis. Tomēr Putins viņus dēvē par Krimas «pašaizsardzības spēkiem, kuri armijas formas nopirkuši veikalā». Protams, tas ir absolūts nonsenss un to zina arī Krimas okupācijas vaininieks.

Šaubīšanās par Krimas okupācijas spēku piederību Krievijas armijai liecina par personas zemo kalcija saturu organismā, taču Krimas aneksijas noliegšana Vladimira Putina personā ir ANO starptautisko tiesību un normu pārkāpums.

Vinstons Čērčils: «You were given the choice between war and dishonor. You chose dishonor and you will have war.»

Putina aizvainojums par nepiepildītajām alkām pēc Lielkrievijas impērijas nav lielvaras līdera pazemojums, kas izraisīja karu. Neattaisnotais Krievijas iebrukums Ukrainas Krimā bija iespējams, galvenokārt pateicoties mūsu=Eiropas Savienības valstu pašpaļāvībai, politiskajam aklumam un kļūdām. Netrūka indikatoru, ka pēc Gruzijas kara Kremlis tikpat slimīgi uztver ES un NATO iespējamo paplašināšanos, tomēr ES un ASV izvēlējās šīs norādes ignorēt.

Ukrainas Krima ir Latvijas Jūrmala

Labās ziņas ir tās, ka Kremļa agresija vēl vairāk nostiprina kaimiņvalstu apņēmību attālināties no Krievijas. Gruzija ir paziņojusi, ka parakstīs tirdzniecības līgumu ar Eiropas Savienību. Arī Moldova sola rīkoties tāpat, kaut nav cietusi no burtiskas Krievijas militārās agresijas. Vismaz pagaidām, kamēr Putina uzmanība ir pievērsta eksperimentam ar Ukrainu, zondējot ES un ASV reakciju, Gruzija un Moldova nav tieši pakļauta militāriem uzbrukumiem no Krievijas puses.

Turpretī Baltkrievijai, Kazahstānai, Armēnijai, kas sākotnēji pasīvi vēroja notikumus pirms asinsizliešanas Kijevā, Krievijas iebrukums Ukrainā uzskatāmi demonstrē šo valstu baiso perspektīvu Putina Eirāzijas savienībā, kuras pamatā nav valstu līdzvērtīga sadarbība, bet bailes no Krievijas imperatora agresijas un aneksijas.

Noliecu galvu ukraiņu priekšā, kuri visai pasaulei pierādīja, ka alkas pēc brīvības cilvēkam vienmēr ir stiprākas par bailēm. Krievijas impērijas apspiestām un pazemotām kaimiņvalstīm tiekšanās pēc neatkarības vienmēr ir stiprāka par bailēm.

Atcerieties, kas mūs papildus motivēja – solījumi uzņemt Latviju Eiropas Savienībā un NATO. Šī apziņa mums kalpoja par ekonomisko, politisko un tiesisko ietvaru, kas nedaudz, tomēr ierobežoja vietējo populistu un separātistu aktivitātes.

Mums ir jāsniedz Ukrainai iestāšanās ES perspektīva

Soču olimpiāde ir dārgākais publisko attiecību (PR) fiasko pasaules vēsturē. Pateicoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, USD 56 miljardi ir izmesti kanalizācijā. Papildus vēl vienas dienas laikā [pirmdien, 3.martā] zaudētajiem 50-60 miljardiem ASV dolāru, kad Gazprom zaudēja daļu savu akciju vērtību, rubļa kurss nokritās par vairāk nekā 10% un Krievijas Centrālā Banka veica intervenci tirgū ar USD 11,3 miljardiem dolāru, lai neļautu sabrukt Krievijas ekonomikas dzīvotspējai investoru acīs.

Putina Krievija rupji pārkāpusi starptautiskās normas, de facto okupējot Ukrainas Krimu. ASV vilcinās ar sankcijām, bet ES negrasās vērst finanšu sankcijas pret Krieviju, jo baidās no ES paplašināšanās austrumu virzienā, lai nezaudētu Gazprom siltumu un gaismu (1/4 no ES izlietotās dabasgāzes tiek importēta no Krievijas).

Diplomātiskās valodas laiks ir beidzies. Krievijas iebrukums Ukrainā nav «vardarbības eskalācija», bet gan neatkarīgas valsts teritorijas okupācija, tā ir Krimas aneksija. Ir jāseko precīzi tēmētām finanšu sankcijām pret Krieviju.

Ja tuvāko dienu laikā neredzēsim koordinētu un aktīvu rīcību no ASV un it sevišķi no Krievijas galvenā tirdzniecības partnera – Eiropas Savienības, tad oficiālā Maskava var tiktāl «zaudēt realitātes izjūtu», ka Putina tumsonīgie armijas ģenerāļi nolems papildus Krimai okupēt visu Dienvidukrainu, ar tankiem doties uz Kijevu. Pat ja tā nenotiks, mēs varam attapties jauna Aukstā kara priekšvakarā.

ASV radītais t.s. Magņitska likums ir labs piemērs, kā šodien ir jārīkojas arī Eiropas Savienībai, tai skaitā arī Latvijai. Citādi Putina šāviens trāpīs NATO sirdī un ielaidīs kārtējo ķirmi Eiropas Savienības stumbrā. Man šķiet, ka ASV pamatīgi aptraupītais pasaules policista mundieris, kad 2003.gadā ar meliem tika panākts ANO akcepts iebrukumam Irākā, neradīs Ukrainas uzticību. Tomēr es īsti neredzu citu iespēju kā vien izmantot ASV ietekmi Ukrainas krīzes risināšanā, jo Eiropas Savienības lielās dalībvalstis - Vācija, Lielbritānija un Francija acīmredzami negrib un nespēj pretoties Putina Krievijai.

Ukraina nav nospiesta uz ceļiem

Ukraiņu tiesības dzīvot neatkarīgā valstī ir mūsu pienākums saprast, atbalstīt un veicināt. Ukraina ir izvēlējusies. Tagad ir mūsu=Eiropas Savienības kārta pierādīt, ka atceramies, par ko paši cīnījāmies pirms desmit, divdesmit, piecdesmit gadiem. Šodien mūsu ikdiena ir paredzama un saprotama, revolūcijas vietā ir evolūcija.

Bet, ja mēs nespējam ieraudzīt, tad viss, ko sasnieguši eiropieši - latvieši, franči, vācieši utt., ir plika graša vērtībā. Salīdzinot mūsu nevarību un nemitīgās bažas par atkarību no Krievijas dabasgāzes, ko paši esam izvēlējušies nerisināt, - mēs esam niecība iepretim ukraiņu šodien paveiktajam.

Revolūcijas paveiktais Ukrainā ir jānostiprina pašiem ukraiņiem, bet bez ES un ASV tas neizdosies. Iepriekš stāvējām malā, tagad ir jāiesaistās visiem.

Ja mēs tomēr atcerēsimies, kā mēs sākāmies, tad ES piedāvājums būt līdzvērtīgiem partneriem Ukrainai atradīs dzirdīgas ausis ne tikai Ukrainā, bet arī citās valstīs un kontinentos.