Vešņakovs: žēl, ka Vīķei-Freibergai nav jāiziet dopinga kontrole (205)

Uz to bijusī valsts prezidente tīklā Twitter reaģējusi gandrīz nekavējoties.

«Vai mēs nevarētu saziedot naudu un Krievijas vēstnieku Latvijā nosūtīt pie Irmas kundzes uz pirmskolas līmeņa pieklājības kursiem?» raksta eksprezidente Freiberga. Jāpieņem, ka ar «Irmas kundzi» Vīķe-Freiberga ir domājusi uzvedības etiķetes lietpratēju Irmu Kalniņu.

Vēstnieka komentārs sekojis pēc eksprezidentes izteikumiem intervijā, komentējot notiekošo Ukrainā un iespējamo situācijas atrisināšanos tur.

Eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga starptautisko reakciju pret Janukoviču un arī pret Putinu joprojām sauc par pārāk gļēvulīgu un domā, ka Krievija to nekavēsies izmantot.

VAIRA VĪĶE-FREIBERGA, bijusī Latvijas valsts prezidente: «Tas scenārijs veidojās precīzi tādā veidā, kā es to būtu paredzējusi, ja viņš būtu Krievijas plānots. Un mēs esam nonākuši jau līdz tai fāzei, par kuru es ļoti baidījos, un viņa tagad ir pienākusi, kurā nu jau tiek, kā varētu teikt, par buntavniekiem padarīti tie austrumu un dienvidu reģioni, kas ir vairāk krievvalodīgo apdzīvoti, kur Janukovičam ir savs atbalsts. Notiek, kā angļi saka, zobenu žvadzināšana un draudi, ka šīs Ukrainas daļas tad atdalīsies un, ja tās mēģinās ar varu paturēt Ukrainas teritorijā, tad, protams, nāks viņus glābt un būs pilnīgais atkārtojums no Dienvidosetijas un Abhāzijas varianta Gruzijā. Man šķiet, ka to scenāriju, ko viņi uzrakstīja priekš Gruzijas, viņi ir ļoti gatavi izvilkt atkal no kabatas un izspēlēt atkal no jauna. Un te ļoti būtisku lomu, manuprāt, spēlēs Eiropas Savienības spēja enerģiski nostāties tieši demokrātisko spēku pusē. Manuprāt, viņi pat varētu aicināt šo tagad citādi noskaņoto parlamentu no savas puses balsot par Asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību, kā pretstatu tam, ko prezidents Janukovičs neizdarīja. Man šķiet, ja Eiropa uz to viņus aicinātu aktīvi, tas būtu labs žests, ko varētu abas puses spert, lai parādītu, ka te tiek atbalstīti demokrātiskie procesi. Man jāsaka, ka prezidents Obama un ASV ir bijuši, diemžēl, kā jau tas ir bijis vērojams pēdējos gados, tikpat kā neredzami un nedzirdami visā šajā situācijā.»

JAUT. Vai piekrītat tiem, kuri saka, ka Putins tikai gaida, kad beigsies Olimpiāde, lai pēc tam ievestu savu armiju?

«Tas ir ļoti iespējams. Atkal diemžēl.»

JAUT. Un kas jums liek tā domāt?

«Viņa un ne tikvien viņa, bet arī tas periods, kad Medvedevs bija prezidents, tie jau, varētu teikt, spertie soļi gan savā likumdošanā, piemēram, ar savu pienākumu savus tautiešus ārzemēs aizstāvēt, kad ir apdraudēta vai nu viņu drošība, vai viņu intereses. Nu, es domāju, ka ar to formulējumu vien jau pietiek, lai uzskatītu, ka ir ļoti likumīgi, ja var iebrukt Dienvidosetijā un Abhāzijā un, ja paskatās, kāds ir demogrāfiskais profils Donbasā un Krimā, tad... Un, kurā brīdī notikumi svērsies uz vienu vai otru pusi, šeit es uzskatu, ka gan Eiropas Savienības, gan ASV enerģiski paziņojumi un vēstījumi atklāti un slepeni konfidenciāli prezidentam Putinam un viņa anturāžai par to, ka šoreiz varbūt varētu cerēt, ka Eiropa to nepieļaus un ka Amerika to nepieļaus, tas varētu mums palīdzēt izvairīties no tā sliktākā scenārija. Bet ja viņi turpinās gļēvi noraudzīties un pat neprasīt, kā, piemēram, pēc tās vienošanās, ko prezidents Sarkozī panāca toreiz, 2008.gadā Gruzijas jautājumā, ka tiek atvilkti tie Krievijas spēki, un viņi neizpildīja šos solījumus, nu, jā, tad es baidos, ka būs sliktākais scenārijs.»

JAUT. Kāds, jūsuprāt, ir ticamākais notikumu attīstības scenārijs?

«Mēs tiešām tagad esam uz naža asmens. Uz paša naža asmens. Scenāriji ir iespējami vairāki. Prezidenta Janukoviča paša uzvedība te spēlēs lielu lomu. Ja viņš būtu pieņēmis piedāvājumu labprātīgi atkāpties, lai mazinātu spriedzi visā valstī un izvairītos no tālākas, iespējams, vardarbības, un varbūt ar tiesībām doties uz ārzemēm, nevis tikt nosūdzēts Hāgas starptautiskā krimināltiesā, un kaut vai atstājot viņam viņa saraustās bagātības, es nezinu, tādā gadījumā tas varētu būt bijis pozitīvs solis, kas palīdzētu spriedzi mazināt un nodrošināt, ka nav drauds turpmākām militārām sadursmēm.

Bet tas, ka tauta ir gatava mēnešiem ilgi salt un mirkt lietū un arī vispār ziedot savu dzīvību, lai kaut ko mainītu, man šķiet tomēr ārkārtīgi pozitīva zīme, ka šī tauta ir gatava pārmaiņām, kuras tā jau sen ir gaidījusi, uz kurām ir cerējusi jau 2004.gadā un kuras pēc tam viņiem ir radījušas vilšanos gan ar toreizējo oranžo revolūciju, gan, protams, ar 2010.gadā Janukoviča nākšanu pie varas. Ukraiņu tauta ir pelnījusi labākas dienas, pelnījusi labāku pārvaldi, un es tiešām no sirds novēlu, lai viņiem šoreiz izdodas un lai mēs varam tur redzēt sev blakus veidojamies tādu zemi, kas kaut ar grūtībām, tāpat kā mēs to esam darījuši šeit Baltijas valstīs, kas sāka strauji progresēt tieši demokrātiskās pārvaldes izveides virzienā.»