Neveselīgā veselības sistēma (171)

Dobeles novada Pokaiņu meža gide Anita Biseniece (55) ir viena no daudziem, kuri pēc Veselības ministrijas iecerēm var zaudēt tiesības uz valsts apmaksātu ārstēšanu.

Saeimā konceptuāli atbalstītais veselības aprūpes finansēšanas likumprojekts paredz nākamgad Latvijā ieviest valsts obligāto veselības apdrošināšanu. Praktiski tas nozīmē, ka valsts apmaksātā veselības aprūpe būs pieejama tiem, kas regulāri maksā ienākuma nodokli, kā arī sociāli neaizsargātām grupām, kuras apdrošinās pati valsts (pensionāri, bērni līdz 18 gadu vecumam, studenti, bezdarbnieki u.c., kopumā 19 grupu pārstāvji). Taču šī veselības apdrošināšana neattieksies uz cilvēkiem, kuru ienākumi ir pārāk mazi vai neregulāri — viņi jaunajai sistēmai varēs pievienoties paši, ik mēnesi no savas kabatas samaksājot 28 eiro (20 latu).

«Man fiziski nav 20 latu, kurus varētu maksāt katru mēnesi. Neko nedarīšu, miršu nost,» Anita atbild uz jautājumu, ko darīs pēc reformas.

Anita ir četru jau pieaugušu bērnu mamma. Ģimene pārtiek no 20 gadus vecā dēla invaliditātes pabalsta un vīra invaliditātes pensijas. Tāpat kā Anita, viņas vīrs ir pašnodarbinātais, kuram šogad beidzas konkursā iegūtais līgums ar Latvijas valsts mežiem par cirsmu izstrādi. Anita ir satraukusies — ja vīrs neuzvarēs jaunā iepirkuma konkursā, tad paliks bez darba. Anita, pēc profesijas ģeogrāfe, vides gide, pelna gada siltākajā laikā, kad uz slaveno, mistikas pilno Pokaiņu mežu brauc skolēnu ekskursijas. Bet arī šie ienākumi sarukuši, jo pēdējos gados Latvijā dramatiski samazinājies iedzīvotāju un līdz ar to arī skolēnu skaits.

Anita neatceras, kad pēdējo reizi bijusi pie ārstiem. No savas kabatas par veselības apdrošināšanu viņa nemaksās, jo neredz tam jēgu. Piemēram, ja gadītos izmežģīt pirkstu, neatliekamā palīdzība arī turpmāk būtu bez maksas, bet par zālēm un procedūrām tāpat nāktos maksāt pašai, jo nebūtu laika gaidīt pieraksta rindā vairākus mēnešus.

«Laukos [apdrošināti būs] tikai daži. Tie, kas strādā pašvaldībā vai pie dažiem lielajiem uzņēmējiem. Jo darba nav. Cilvēki pat vairs nereģistrējas bezdarbniekos, jo nav naudas, lai reizi mēnesī brauktu 40 km pierakstīties uz novada centru,» spriež Anita.

Pret reformu skaļi protestē ģimenes ārsti — viņi būs pirmie, kam vajadzēs atraidīt tādus pacientus kā Anita. Ģimenes ārstu asociācijas vadītājs Pauls Princis ir tik sašutis, ka draud rosināt referendumu vai iesniegt prasību Satversmes tiesā, ja likums tiks pieņemts. «Šī sistēma visu padarīs sarežģītāku, pasliktinās veselības līmeni sabiedrībā,» uzskata Princis.

Par riskiem Saeimu īpašā vēstulē janvārī brīdinājis arī tiesībsargs Juris Jansons: «Ņemot vērā augsto nabadzības un sociālās atstumtības risku Latvijā, niecīgo sociālās palīdzības apjomu, šis likumprojekts un valdības piedāvātā koncepcija nav atzīstama par sociāli taisnīgu un nesamērīgi ierobežo cilvēktiesības.»

Eurostat dati rāda, ka Latvija vismazāk no visām ES valstīm tērē iedzīvotāju sociālajai aizsardzībai. Mums ir visaugstākā ienākumu nevienlīdzība, toties viszemākie rādītāji, nodrošinot iedzīvotāju veselības aprūpes minimumu. ES veselības indikatori rāda, ka vismaz 12% Latvijas iedzīvotāju 2012.gadā negāja pie ārsta — tas ir pārāk dārgi, pārāk tālu vai rindas ir pārāk garas. Trūcīgo cilvēku skaits, kuri nedevās pie ārsta, bija augstākais ES — 22,4%.

Visām iesaistītajām pusēm domstarpību nav par vienu — Latvijā ir veselības aprūpes krīze. Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem, 2011.gadā Latvijā finansējums veselības aprūpei bija tikai 3,6% no IKP jeb otrais zemākais Eiropas Savienībā, kur vidējais rādītājs ir 6,4%. Sekas ir augsta zīdaiņu mirstība un tik lieli pacientu līdzmaksājumi slimnīcās, ka daudzi pensionāri nevar atļauties ārstēties, bet smagu slimību piemeklētajiem nereti vienīgā iespēja izdzīvot ir līdzcilvēku ziedojumi.

Tikmēr nesatricināma ir likumprojekta iniciatore un galvenais dzinējspēks — veselības ministre Ingrīda Circene (Vienotība). Aizstāvot jauno sistēmu, vēl šomēnes uz visiem iebildumiem preses konferencē viņa norādīja: «Viss, kas mainās, vienmēr nāk grūti. Arī bērni dzimst grūti lielākoties.»

Ministre uzskata — jaunā kārtība vērsīsies pret nodokļu nemaksātājiem, un ieguvums būs taisnīgums. Circene arī sola, ka jaunā sistēma saīsinās rindas pēc veselības pakalpojumiem, kā arī samazinās pacientu līdzmaksājumus, kas pašlaik ir trešie augstākie ES.

Valdība paredzējusi katru gadu ievērojami palielināt dažādus valsts apmaksātos pakalpojumus — speciālistu apmeklējumus, izmeklējumus, protezēšanu, rehabilitāciju. Piemēram, pērn finansēti 2,2 miljoni speciālistu pakalpojumu, bet šogad papildus plānoti vēl 232 tūkstoši, un ik gadu pieaugums turpināsies. Plānots celt arī mediķu algas. Lai to visu paveiktu, valdības apstiprinātā koncepcija paredz ik gadu palielināt veselības budžetu — 2018.gadā tam jāpārsniedz 4% no IKP.

Kā radīsies vairāk naudas? Veselības budžetu pēc reformas veidotu divas galvenās ieņēmumu plūsmas no obligātās apdrošināšanas — daļa no pašreizējā ienākuma nodokļa, ko maksā visi nodarbinātie, un valsts iemaksas par sociāli neaizsargātajām iedzīvotāju grupām. No katra nodokļu maksātāja veselības apdrošināšanā ienāktu vidēji 300 eiro gadā, savukārt valsts iemaksas pašlaik nesasniedz pat 10 eiro uz cilvēku. Taču turpmāk arī valsts iemaksas pakāpeniski panāktu to pašu līmeni un tā kopējais budžets pieaugtu, skaidro viens no likumprojekta autoriem, ministrijas juridiskās daļas vadītājs Raimonds Osis.

Taču reformas pretinieki uzsver — finansējuma pieaugumu sola tikai valdības koncepcija, kamēr apdrošināšanas sistēma jau šogad var iegūt likuma spēku. «Pastāv risks, ka no [veselības] sistēmas izkritīs vismaz 100 tūkstoši iedzīvotāju, pārsvarā personas ar neregulāriem, zemiem ienākumiem, kas tomēr nenoliedzami ir nodokļu maksātāji,» brīdina Tiesībsarga biroja pārstāve Ineta Rezevska.

Jaunais likumprojekts paredz, ka valsts apmaksātu veselības aprūpi no 2015.gada jūlija saņemtu cilvēki, par kuriem darba devējs būs samaksājis ienākuma nodokli vismaz 11 mēnešus gadā vai kuri paši deklarēs savus ienākumus vismaz 12 minimālo algu apjomā. Pārējiem, kas nav regulāri nodarbināti vai pelna mazāk un nepieder nevienai no 19 valsts apdrošinātajām izņēmuma grupām, bez maksas pienāktos tikai neatliekamā palīdzība un daži šauri definēti pakalpojumi.

Anita Biseniece stāsta, ka viņa neatbilst nevienai no izņēmuma kategorijām. Iespējams, Anita varētu pieteikties maznodrošinātā statusam, taču par šādu iespēju viņa nav interesējusies. «Es vēlos nevis eksistēt no pabalstiem, bet strādāt. Kamēr rokas kustēsies, es nevienam neko neprasīšu,» saka Anita. Viņa piepelnās, tirgojot zāļu tējas, rakstot mācību materiālus skolēniem, vadot ekskursijas. Maznodrošinātā vai trūcīgā statuss arī neko nemainītu, jo jaunajā likumā pie 19 sociāli aizsargājamajām grupām šīs nemaz nav iekļautas.

Arī Veselības ministrija rēķinās, ka lielākā daļa cilvēku, uz kuriem veselības apdrošināšana neattieksies automātiski, no savas kabatas par to nepiemaksās. Pēc valdības aprēķiniem, ir vismaz 145 tūkstoši cilvēku, kas varētu strādāt, bet kādu iemeslu dēļ pašlaik nemaksā nodokļus. Ministrija lēš, ka brīvprātīgās iemaksas veiks tikai 5% no šā skaita. Tātad iegūtā summa būs aptuveni 2,4 miljoni eiro gadā. Tā ir sīka daļa no kopējā veselības budžeta, kas nākamgad iecerēts 873 miljonu apmērā.

Kādēļ ministrija virza reformu, ja vairāk nekā 100 tūkstoši cilvēku paliks bez veselības aprūpes? «Jāuzsver, ka apgalvojums «cilvēki paliks bez veselības aprūpes» nav patiess,» atbild ministre Circene. Viņa norāda, ka visiem valsts arī turpmāk nodrošinās veselības aprūpes minimumu, savukārt darbspējīgie nodokļu nemaksātāji, visticamāk, esot ārvalstīs strādājošie, kuri aprūpi saņem tur. Circene vēl piebilst, ka ministrija jau ierosinājusi likumprojektu papildināt ar iespēju pašvaldību sociālajiem dienestiem atbalstīt tos cilvēkus, kuriem objektīvu apstākļu dēļ ir zemi ienākumi un viņi automātiski neiekļaujas apdrošināšanas sistēmā.

«Runājot par absolūto sociālo taisnīgumu, tagad sistēma ir tikpat netaisnīga. Augsto [pacientu] iemaksu dēļ daudziem kļūst nepieejami veselības pakalpojumi, lai arī cilvēki ir nodarbināti,» Osis pamato, kāpēc ministrija nepiekrīt oponentu norādītajiem riskiem.

Viens no reformas iemesliem, kuru Circene piesauc atkārtoti, ir emigrējušie latvieši, kuri it kā turpina saņemt valsts finansētos veselības pakalpojumus, lai gan nodokļus Latvijā vairs nemaksā. Cik daudz ir šādu cilvēku, ministrijai datu nav. Circenes oponenti norāda — lielai daļai emigrantu nav laika izstāvēt garās rindas pie ārstiem Latvijā un viņi jau tagad maksā pilnu cenu par medicīnas pakalpojumiem.

Līdzīgi rīkojas arī Anitas vecākā meita, kas strādā Anglijā. Viņai apmaksāta veselības aprūpe pienākas līdz ar uzturēšanās atļaujas saņemšanu Anglijā. Taču, ja meita apmeklē ārstu Latvijā, tad pati samaksā par to, nestāvot rindā.

Valdība atsaucas arī uz citām valstīm, kurās eksistē obligātā valsts veselības apdrošināšana. Mūsu kaimiņvalstīs tā darbojas jau kopš 90.gadiem, bet Lietuvā krīzes laikā vēl tika reformēta. Viens no galvenajiem sabiedrības veselības rādītājiem — iedzīvotāju vidējais dzīves ilgums — Igaunijā ir augstāks (76 gadi) nekā Latvijā un Lietuvā (abās aptuveni 73 gadi), tomēr visas trīs Baltijas valstis joprojām ir zem vidējā ES līmeņa.

Lietuvas pieredze ar apdrošināšanas reformēšanu 2008.gadā liek būt uzmanīgiem — kaimiņvalstī veselības rādītāji nav uzlabojušies, bet kopējais veselības sistēmas finansējums krīzes ietekmē kritās. 2009.gadā veselības budžets Lietuvā bija 5,5% no IKP, bet 2011.gadā — 4,7%.

Ārpus obligātās apdrošināšanas sistēmas Igaunijā paliek aptuveni 5% iedzīvotāju, savukārt Lietuvā — ap 9% (jaunākie oficiālie skaitļi ir 280 tūkstoši, taču acīmredzot daļa ir arī izbraukušie). Šiem cilvēkiem ir iespēja pievienoties sistēmai, pašiem veicot apdrošināšanas iemaksas. Igaunijā šī maksa ir 13% no vidējās algas valstī jeb aptuveni 120 eiro mēnesī. Lietuvā — 9% no minimālās algas jeb aptuveni 35 eiro mēnesī. Šo individuālo maksājumu ietekme uz veselības finansējumu gan nav būtiska, piemēram, Lietuvā 2009.gadā no šīm iemaksām valsts saņēma 9,2 miljonus eiro jeb mazāk nekā vienu procentu no kopējā veselības budžeta. Nav informācijas, cik no šīs summas maksāja ārzemēs strādājošie. Toties zināms, ka 2010.gadā 83 tūkstoši emigrantu (divreiz vairāk nekā gadu iepriekš) deklarēja savu aizbraukšanu, lai izvairītos no nodokļu parāda — saskaņā ar steigā ieviesto reformu nenomaksātā obligātā veselības apdrošināšana ne tikai liedza piekļuvi veselības pakalpojumiem, bet skaitījās kā parāds valstij.

Ģimenes ārsti frontes priekšgalā

Daudzās Eiropas valstīs ģimenes ārsts ir pirmais, pie kura pacients dodas pēc palīdzības. Pēc demontētās PSRS laiku poliklīniku sistēmas arī Latvijā ģimenes ārsts ir vārti uz veselības aprūpi — vai nu palīdzot pacientam uzreiz, vai nosūtot uz izmeklējumiem un pie speciālista.

Pasaules Veselības organizācija uzsver, ka primārā veselības aprūpe ir svarīga — tieši tā agrīni atklāj slimības (īpaši svarīga ir vēža profilakse) un stimulē dzīvot veselīgāk, lai samazinātu sirds un asinsrites slimību izplatību, kas ir izplatītākais nāves cēlonis Eiropā. ASV Džona Hopkinsa slimnīcas centra pārstāves Bārbaras Stārfīldas (Barbara Starfield) pētījumi pierāda — primārās aprūpes ārstu pieaugums ASV korelē ar ambulatoro apmeklējumu, hospitalizāciju un ķirurģiskās iejaukšanās sarukumu, tā mazinot medicīnas izmaksas visiem nodokļu maksātājiem.

Latvijā ģimenes ārstu sistēma klibo līdz ar visu veselības aprūpi — ārsti ir pārstrādājušies un cīnās ar nepietiekamo finansējumu. Vairākumam no Latvijas 1374 ģimenes ārstiem ir no 1000 līdz 2000 pacientu, 15% ārstu ir vairāk nekā 2000 pacientu, bet 4% — virs 3000.

Neiepriecinošos veselības rādītājus ģimenes ārsti skaidro ar zemo veselības finansējumu un tā neefektīvu izlietojumu, jo uzsvars Latvijā tiek likts nevis uz primāro aprūpi, bet gan uz dažu specialitāšu finansēšanu slimnīcās. Efektīviem profilakses pasākumiem nepietiek laika — ģimenes ārstiem pacientu ir pārāk daudz, un izmeklējumus ierobežo arī valsts noteiktās kvotas.

«Atvēlētās piecpadsmit minūtes ir ievērojami par maz, lai uzklausītu un saprastu pacientu problēmas. Mūsu cilvēki salīdzinājumā ar citām valstīm ir daudz slimāki,» saka Jeļena Gavrilova. Dzimusi rīdziniece, viņa 2009.gadā nonāca Skrundā. Dakterei pašlaik ir 871 pacients, un viņa negribētu vairāk par tūkstoti.

Taču daudziem ārstiem vienīgā iespēja sabalansēt prakses budžetu ir palielināt pacientu skaitu, jo valsts finansējums tiek rēķināts atkarībā no tā. Tas neizbēgami palielina dienā pieņemto slimnieku skaitu, pagarina rindas un negatīvi ietekmē iespējas uzklausīt katru pacientu.

Daudzi pacienti saviem ģimenes ārstiem Latvijā neuzticas un joprojām bieži sazinās ar speciālistiem pa tiešo. Vai arī problēmu gadījumā sauc neatliekamo palīdzību un paši dodas uz slimnīcas uzņemšanas nodaļu.

2010.gadā veiktais FINBALT pētījums liecina — ar savu ģimenes ārstu ir neapmierināta ceturtā daļa aptaujāto. Galvenie neuzticības iemesli: ārsts nav iejūtīgs (36%), nesūta pie speciālistiem vai veikt izmeklējumus (33%) un ir grūti pieejams (21%).

Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neatliekamās medicīnas centra ārste Guna Ozola savā praksē ik dienu saskaras ar to, ka aptuveni 60—70% no neatliekamajiem terapijas pacientiem, kas nonāk šajā slimnīcā, apgalvo, ka nav varējuši tikt pie ģimenes ārsta.

«Mēs esam pārguruši un darām darbu, kas normāli būtu jādara ģimenes ārstam, un bieži vien esam spiesti vākt ielaistas problēmas, kuras varēja arī neveidoties,» piebilst dakteres Ozolas kolēģe terapeite Zane Putniņa. Tā noslogojot uzņemšanas nodaļas un neatliekamo palīdzību, nelietderīgi tērējas līdzekļi no ierobežotā veselības aprūpes budžeta, kā arī mazinās neatliekamās palīdzības dienesta spēja reaģēt operatīvās situācijās.

No 1200 izsaukumiem, ko ik dienu saņem neatliekamās palīdzības dienests, pusē gadījumu pacienti tiek atstāti mājās. Tātad hospitalizācija nav nepieciešama un ar pietiekamiem resursiem viņus būtu aprūpējuši ģimenes ārsti.

Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) pārstāve Ilze Bukša atzīst, ka ļoti liels ir arī otrreizējo izsaukumu skaits — 27% no kopējā. «Tie ir pacienti, kuriem nav izveidojusies komunikācija ar savu ģimenes ārstu. Taču mēs neesam ārstu prakse vai ambulatora iestāde. Mēs esam reanimācijas palāta uz riteņiem, un tas nav gluži mūsu darbs.»

Ilze Bukša atzīst, ka pirms diviem gadiem sāktā prakse sūtīt vēstules ģimenes ārstiem par pacientiem, kuri NMPD sauc vairāk nekā piecas reizes mēnesī, devusi rezultātu. «Šādu cilvēku kļūst mazāk, acīmredzot viņu komunikācija ar ģimenes ārstu uzlabojas.»

Latvijas Ārstu biedrības valdes locekle Gunta Ancāne par nepieņemamu uzskata situāciju, kad ģimenes ārsti finansiālu apsvērumu dēļ spiesti pierakstīt iespējami vairāk pacientu: «Norvēģijā ģimenes ārsts dienā nedrīkst pieņemt vairāk kā 15 pacientu, jo ir izpētīts, ka vairāk nav iespējams kvalitatīvi apkalpot un pa īstam iedziļināties problēmās.» Šajā ziemeļvalstī uz vienu ģimenes ārstu ir reģistrēts vidēji 1111 pacientu. Latvijā — 1559.

Taču ģimenes ārste Ilze Aizsilniece no Rīgas lēš: «Zem 1800 pacientiem prakse nav ekonomiski pamatota. Kaut kāds bizness parādās virs 2000 pacientiem, kas nav normāli.»

Skrundas dakteres Gavrilovas ienākumi pēc ikmēneša maksājumu un māsas algas segšanas ir 200 latu. Viņa atzīst, ka spēj izdzīvot tāpēc, ka visus šos gadus viņu atbalsta ģimene.

Rūjienā strādā ģimenes ārste Inguna Ločmele un viņas trīs kolēģi. Dakteres Ločmeles praksē ir nedaudz vairāk par 1700 pacientu, lielākoties bērni un sirmgalvji. Dakteres rīts sākas pusseptiņos mājās Virķēnos, un viņa brauc 10 minūtes uz Rūjienu. Medicīnas māsa Agnese Reuta darbā ieradīsies astoņos, un dakterei ir vēl pusstunda, lai pabeigtu rakstīt vakardienas papīrus. Līdz deviņiem ārste pieņem neatliekamos pacientus. Pēc tam līdz diviem un ilgāk tos, kuri nāk pēc pieraksta. Parasti atnāk vairāk pacientu, bieži pietrūkst laika pusdienām. Vakarā pietrūkst to pāris stundu, kas vajadzīgas visu pārskatu aizpildīšanai. «Cenšamies nepierakstīt vairāk par 20 pacientiem, taču parasti sanāk ap 30. Maksimums ir bijis 50.»

«Jo labāk strādā, jo slimākus cilvēkus dabū,» secina daktere, «ja pensionāri saprot, ka tu strādā labi, viņi pakāpeniski pie tevis pievelkas. Rezultātā dabū arvien vecākus pacientus ar vairāk kaitēm.»

Kā vienu no risinājumiem ģimenes ārstu noslogotībai valdība piedāvā valsts apmaksātu otru māsu, kas nodarbotos galvenokārt ar profilakses jautājumiem. Latvijā ir ceturtais mazākais medmāsu skaits ES — piecas uz 1000 iedzīvotāju (vidēji Eiropā — astoņas, Lietuvā septiņas, Igaunijā — 6,5). Tātad ārsti uzņemas daļu no medmāsu pienākumiem, un tas negatīvi ietekmē aprūpes kvalitāti.

Daudzi ģimenes ārsti neizmanto valsts apmaksātu otro māsu, jo tas prasītu nomāt plašākas telpas. Daktere Aizsilniece skaidro, ka valsts finansējums nesedz prakšu reālās izmaksas: «Par tiem 240 latiem, ko valsts ir ierēķinājusi telpu izdevumiem, Rīgā pienācīgas telpas sev un divām māsām noīrēt nav iespējams.»

Arī ārste Iveta Feldmane, kuras praksē Rīgā ir 900 pacientu, teic, ka nevar atļauties otro māsu — kad viņa ir samaksājusi telpu īri, algu māsai un norēķinājusies par aprīkojumu un materiāliem, dakterei pašai paliek 250 latu mēnesī. Viņai ir trīs bērni, un ģimeni uztur vīrs. Īrēt vēl vienu telpu otrai māsai nozīmētu atstāt sevi bez algas.

Kāpēc igauņi var?

Igaunijā viss ir citādi. Tur medicīnai kopumā tērē mazāku IKP daļu nekā Latvijā, tomēr veselības rādītāji ir nedaudz labāki, ārstu algas augstākas, bet pacientu līdzmaksājumi zemāki nekā Latvijā. Kā tas iespējams? Šķiet, viens no iemesliem ir tas, ka medmāsas labāk atslogo ārstu darbu un primārā veselības aprūpe kopumā ir kvalitatīvāka.

«Igaunijas ģimenes ārstu praksēs lielāko daļu darba dara māsas. Pieņem pacientus un veic elementārus izmeklējumus, izraksta receptes, izsniedz veselības izziņas autovadītāja apliecībai. Līdz ar to paša ārsta pieņemto pacientu skaits nepārsniedz 15 cilvēkus dienā,» saka Tallinas piepilsētas Lāgri ģimenes ārste Trīnu Mari Otsa. Vienas vizītes ilgums ir divdesmit minūtes, darba dienā ir piecas kontaktstundas.

Otsa strādā kopā ar vēl diviem ģimenes ārstiem, pediatru, kurš pilda nepilnu slodzi, sešām medmāsām un vienu reģistratori. Kopējais pacientu skaits šajā praksē ir 5800, kas, sadalot uz trim ģimenes ārstiem, ir lielāks par Igaunijas vidējo rādītāju. Kopējais prakses apgrozījums ir ap 20 tūkstošiem eiro mēnesī.

Salīdzināt šo doktorātu ar Latviju tiešā veidā nav iespējams, jo mums šādu kopprakšu nav. Žurnāls Health Policy norāda, ka 2009.gadā vidējie ienākumi uz ģimenes ārsta praksi mēnesī Igaunijā bija 6930 eiro (t.sk. samaksa par laboratoriskajiem izmeklējumiem), Lietuvā 5520 eiro, bet Latvijā — 3568 eiro (2010.gada sākumā).

Daktere Otsa stāsta, ka Igaunijas valdībai nebija izejas — veselības sistēma bija strauji jāreformē, jo daudzi speciālisti sāka pārcelties strādāt uz Somiju. Palielināt finansējumu nebija daudz iespēju, tāpēc liela uzmanība veltīta efektivitātei, liekot uzsvaru uz primāro veselības aprūpi.

«Neapšaubāmi igauņi ir visefektīvākie, skatoties rezultātu pret iztērēto eiro,» komentē Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis.

Trīnu Mari Otsa ar prieku rāda 2009.gadā ieviesto e–veselības platformu. Ērtā sistēma desmit reizes samazinājusi laiku, kas bija jāpavada, rakstot dokumentus. Elektroniskās receptes izsniegšana prasa dažas sekundes, un arī nekādus pārskatus papīra formā ārste vairs neveic. Pieņemšana beidzas divos dienā, vēl stundu ārste uzklausa pacientus pa telefonu. Viņa ir prakses vadītāja, tāpēc dažas reizes mēnesī uzkavējas līdz pieciem, lai tiktu galā ar organizatoriskām lietām. Tad dodas uz bērnudārzu pēc meitas un atlikušo dienas daļu pavada ar draugiem vai sportojot. Dakteres mēnešalga ir aptuveni 1800 eiro, viņas māsas pēc nodokļu nomaksas saņem aptuveni 800 eiro.

Ģimenes ārsta apmeklējums Igaunijā ir bez maksas, bet Latvijā pacienta līdzmaksājums ir viens lats. Daudzi ģimenes ārsti Latvijā, redzot pacientu trūcīgumu, neiekasē šo naudu, taču par to saņem pārmetumus no Nacionālā veselības dienesta. «Mums atnāca paziņojums, ka nepildām nosacījumus, jo līgumā ir pienākums iekasēt no pacienta nodevu. Ja pacientam nav naudas, tad man ar viņu ir jāparaksta parāda dokuments,» stāsta ģimenes ārste Alise Nicmane–Aišpure.

Ārsti domā, ka pēc jaunās reformas šādas situācijas kļūs biežākas. Daktere Ločmele Rūjienā ir sašutusi, ka viņai jākļūst par «nodokļu inspektori» — pirms palīdzēšanas cilvēkam būs jāpēta, vai viņš ir samaksājis nodokļus.

«Tas taču ir absurds! Ja pie manis atnāks akūts pacients un viņam būs steidzami nepieciešama palīdzība, un es konstatēšu, ka ārstēšanu neapmaksās Nacionālais veselības dienests, es taču nedzīšu viņu prom! Tas beigās turēsies uz vecās paaudzes mediķu pleciem, jo mēs šos maksātnespējīgos cilvēkus būsim spiesti ārstēt par velti — sirdsapziņa liegs šiem cilvēkiem ļaut nomirt tikai tādēļ, ka viņiem nav naudas,» saka daktere.

Viņai piekrīt arī Anita Biseniece no Pokaiņiem: «Visi, kas ir veseli, stipri un no kā paņemt naudu, ir jau prom Anglijā, Dānijā, Īrijā, vai arī cilvēkiem nav darba un šo 20 latu [brīvprātīgajai apdrošināšanai]. Tad valsts ierēdņu attieksme pret līdzcilvēkiem ir saucama nekā citādi kā par apzinātu mērdēšanu.»

Pagājušajā nedēļā Saeimā beidzās priekšlikumu iesniegšana jaunā likuma otrajam lasījumam. Labojumu ir daudz, atzīst deputāts Jānis Reirs, solot ilgu darbu ar tiem. Tikmēr radikālu priekšlikumu pārtraukt izskatīšanu Saeimā un atdot ministrijai likumprojektu atpakaļ, lai pārstrādā, pirmdien izteica Latvijas Ārstu biedrība. Ārstu prasība — primārā veselības aprūpe un vienkāršākie izmeklējumi jānodrošina visiem neatkarīgi no apdrošināšanas iemaksām, bet likums jāpapildina ar skaidru mērķi, kas paredz taisnīgu, pārskatāmu un prognozējamu finansējuma sadali veselības aprūpei Latvijā.