Ņemcova slepkavība. Terors atgriežas dzimtenē

Borisa Ņemcova slepkavība uz Kremļa sliekšņa ir atkal likusi pievērst pastiprinātu uzmanību pēdējās simtgades nežēlīgākajam agresoram reģionā. Arī šodien kara Ukrainā vienīgais patiesais cēlonis ir Putina noziedzīgais režīms Krievijā. Putina ilggadējās spēlītes ar uguni draud nodedzināt visas Krievijas māju ātrāk, nekā viņš pats to bija plānojis.

Tomēr nelolosim ilūzijas - ne Borisa Ņemcova noslepkavošana, ne 1.martā notikušais piemiņas gājiens Maskavā/Sanktpēterburgā nekādas pārmaiņas tuvākos gadus Krievijā nesola. Tas ir, ne agrāk par Vladimira Putina otrās prezidentūras termiņa beigām 2024.gadā, ja vien viņš nekļūs par vadoni uz mūžu kā visi viņa priekšteči PSRS laikā.

15 gadu laikā Putina režīms leģitimitātes stiprināšanai ir inscenējis vismaz četrus atentātus pret Krievijas prezidentu*. Tie visi, protams, laikus tika novērsti. Ar šo teātri bija pietiekoši, lai neļautu iedzīvotājiem aizmirst par nemitīgajiem draudiem Vladimira Putina dzīvībai. Neiztrūkstoši, protams, ir atgādinājumi par matuškas Krievijas lielākajiem ienaidniekiem – ASV un trīs mazajām Baltijas valstīm (Levada ikgadējie socioloģisko aptauju dati Krievijā).

Ja atentāti pret Putinu šķita farss, tad žurnālistes Annas Poļitkovskas nogalināšana, korupcijas apkarotāja/jurista Sergeja Magņitska un bijušā FDD izlūka Aleksandra Ļitviņenko slepkavības pārliecināja - Putins ne tikai spēj parūpēties par savu drošību un nosargāt dzimteni, bet ir gatavs pat nogalināt «ārvalstu aģentus», izmantojot visus Krievijas prezidenta rīcība pieejamos instrumentus. Un tādu čekistam ir pietiekoši. Ne velti pēdējo 15 gadu laikā nav atklāta neviena pasūtījuma politiskā slepkavība. Krimināllietu sējumi par nogalinātajiem žurnālistiem, komersantiem, reģionālajiem politiķiem un citiem sabiedriskiem aktīvistiem ir nobēdzināti. Nav brīnums, ka daudziem krieviem sadarbība ar Putina režīmu arī turpmāk šķitīs loģiska.

Tomēr ilggadēji stagnējošā Krievijas ekonomika, neizprovocētais iebrukums Ukrainā, tam sekojošās ES/ASV sankcijas un naftas cenu dramatiskais kritums ir sašķobījis Kremļa sienas. Vēl pirms gada, diviem Kremļa gaiteņos relatīvā līdzsvarā sadzīvoja divi ietekmīgākie režīma atbalsti: Putinam lojālie oligarhi (Gazprom, Medvedevs, Abramovičs) un tā saucamie siloviki (aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu, čekisti FDD, GRU) – ja pirmie nevar uzpirkt (nopirkt), tad otri nogalina (atsavina).

Krievijā nekas nemainīsies: būs vēl sliktāk, pirms kļūs labāk

Putina režīma aktīvais kritiķis Boriss Ņemcovs bija viens no tiem retajiem politiķiem, par kuru runājot, vārds «opozicionārs» nav jāliek pēdiņās. Viņš arī viens no redzamākajiem aktīvistiem, kurš publiski aicināja anektēto Krimu atdot atpakaļ Ukrainai. Citi Putina oponenti, kā Mihails Hodorkovskis un Aleksejs Navaļnijs, nebija līdzīgās domās par Krimas atdošanu Ukrainai.

Politiskā opozīcija Krievijā pēdējos 15 gadus ir marginalizēta līdz nepazīšanai, tādēļ Borisa Ņemcova kā opozicionāra lomu nevajadzētu pārspīlēt. Krievijā politiskā vide ir tikpat noslēgta kā Ķīnas «tautas republikā» - ja neesi kompartijas rindās, tad politiskās karjeras durvis ir cieši slēgtas. Ar korupcijas un šantāžas palīdzību vairumu var piespiest kļūt par noziedzīgā režīma līdzdalībniekiem, bet vēlāk izrādīta pretošanās ir garantēta [politiskā] pašnāvība: ja neesi ar mums, tad tu esi pret mums.

Borisa Ņemcova slepkavība nav bezprecedenta notikums oficiālajai Maskavai, bet gan Putina režīma skrupulozi izplānots un aukstasinīgi pastrādāts kārtējais noziegums. Tas ir politiskais terors ar valdošās varas izmisīgu mērķi atturēt Putina līdzgaitniekus un iebiedēt kurnošos oligarhus. Ņemcova slepkavības pasūtītāju nolūks nav iebaidīt vienkāršos iedzīvotājus, tiem domāti Kiseļeva «analītiskie raidījumi».

Mēs neuzzināsim, vai Krievijas prezidents Vladimirs Putins personiski bija Borisa Ņemcova slepkavības pasūtītājs. Bet mēs zinām, ka Putina režīma izprovocētās bailes, naids un histērija 140 miljonu Krievijas iedzīvotāju vidū ir Putina personiskais panākums un atbildība. Tieši tāpat Putina režīma atbildība ir Krievijas valsts sponsorēto teroristu notriektā Malaizijas pasažieru lidmašīna, ko noziedznieki spēja paveikt vien ar Krievijas armijas piegādāto militāro tehniku.

Ja Putins būtu pieslējies oligarhiem, kas šodien ir bezgala neapmierināti par ES sankcijām un naftas cenu dēļ zaudētajiem miljardiem, tad Putina galva varbūt jau būtu nocirsta, tā vietā Kremļa sistēmai uzaudzējot jaunu briesmoni. Putins to nekad nepieļaus, jo savai nākšanai pie varas 1999./2000.g. viņš var pateikties tieši oligarhu – mediju magnātu Borisa Berezovska, Vladimira Gusinska nepastarpinātajam atbalstam. Ne velti Krievijā vairs neeksistē mediji, tie pārvērsti par Putina režīma propagandas instrumentiem, kas pilnībā pakļauti Kremlim.

Kamēr Putina Krievijai bija pieejami milzīgi finanšu līdzekļi, lai nopirktu Londongradas finansistus, šrēder-pāžus un Berluskoni pārsauļotos ģīmjus naudas atmazgāšanai Rietumu puslodes ofšoros, tikmēr arī Eiropas Savienība dzīvoja ignorantā svētlaimē. Tagad Putina varas vertikāle ir ieslēgts izdzīvošanas režīms: vai pašus nolinčos pie Kremļa sienas, vai arī - nogalināt politiskos «pretiniekus» pie tās pašas sienas.

Putina režīms ir reabilitējis reliģiskos fanātiķus, radikālos nacionālistus, ekstrēmistus un citus noziedzīgus elementus, kas, sajutuši varas garšu, vairs nevēlas pakļauties burtiskai Kremļa kontrolei. Putina režīma atbalstītāju vidū ir arī tādas ekstrēmistu organizācijas kā Putina partijas «Vienotā Krievija» jaunieši «Naši», kas cita starpā pirms kāda laika publiski dedzināja Borisa Ņemcova grāmatas, un jaunradītie paramilitārie veidojumi, kā «Anti-maidan». Šie ekstrēmisti un teroristu tūkstoši no «tautas republikām» Ukrainā apdraud Putina režīmu, bet to labprātīga izformēšana vairs nav iespējama.

Kas notiks civilizētajā Eiropā?

Nekādas pēkšņas izmaiņas nav paredzamas arī Eiropas Savienības ārpolitikas un aizsardzības stratēģijā, lai izolētu Krieviju no civilizētās pasaules. Lieli nopelni ir Vācijai, kas ir pārāk aizņemta ar Grieķiju, lai pievērstu nedalītu uzmanību «Krievijas problēmai».

Ja spēlējam lielo ģeopolitisko spēli, tad šāda Angelas Merkeles taktika nav nepareiza - Vācija ir varenākā ES valsts, bet tā ir par vāju, lai piespiestu citas ES valstis bez ierunām tai sekot. Tomēr šķiet skaidrs, ka kancleres Angelas Merkeles izmisīgie centieni novērst nenovēršamo ASV atgriešanos Eiropā, par ko īsi pirms «Minskas 2 pamiera» parakstīšanas Merkelei izdevās pārliecināt Baraku Obamu, būtu jāuztver tikai kā Vācijas īslaicīga uzvara. «Krievijas problēma» atkal tika atlikta uz nenoteiktu laiku. Te grūti nemanīt pārsteidzoši līdzīgu Vācijas taktiku attiecībā pret «Grieķijas problēmu», kas nupat arī tika atlikta uz četriem mēnešiem.

Cik vēl ilgi atliksim ES valstu aizsardzības stiprināšanu - kamēr sāksies pilsoņu karš Krievijā? Kurš šodien vēl cer, ka haoss atomlielvalstī mūs neskars?

*